Māris Čaklais
Kurzemes klade
Dzejoļi

 

 

 

 

 

I
ATVILKT ELPU





AIZELSIES PAVASARIS

Nē, tajā pēdējā sniegā tā
nav rubeņmāte, kas sēdējusi, -
aizelsies pavasaris.

Lapsas, zaķa vai stirnas izskatā, ka
tikai pagūtu laikā - tāpēc
ir tādas sasteigtas pēdas.

Un tagad nu bārsta zilos
un nevainīgos vizbuļus, nedomādams -
nosals, nenosals, ka tikai būvlaukums.

Bet vai tad tavējai jaunībai bija
apsēsties laika un sakārtot vizbuļu
saknes; labi, ka elpot bij laiks.

Pieklauvēja pie upes loga un saka ?-
nu gan esmu noskrējies, dod, māsiņ, dzert! Un
pēdās -
nenosalušās, slāpstošās meža un lauku dvēseles.

1980





GRĪNIS

Šī dzīve - grīnis. Kas to iečukstēja?
Un nebūs citas tev un taviem bērniem...
Cik nesātīga balss!... pār sakņu ērmiem
vien saule spiedīga un iemūrēti vēji.

Smilts bula pelnota un mala dangas.
Un maiga slīkšņa, vārpa liesi skarba.
Un rasene veic savu maizes darbu.
Mežs bango, čukst kāds: Dvēsele kad bangos?

Bet stājas mežs, un dvēsele sāk strādāt.
Ar laiku dvēsele i aizparītu apjēdz.
Un savai dzīvei pārvelkam kā klaipam.

Prāts atžilbis pie rokas ņem un vada,
tam neiestāstīs akaci par sapni.
Pilns ābeces ir grīnis: Sakne... Pamats...
                                                   Laipa...

1981


Grīnis - retu, vāju priežu un bērzu audze.... Šis meža augšanas apstākļu tips izveidojies līdzenumos, kas pavasarī un slapjos rudeņos pārplūst, bet vasarā izkalst.
(Latviešu literārās valodas vārdnīca, 3. sējums.)





ATSKAŅOTS RĪTS

Viss ir jāsāk no jauna.
No tā ļāvīgā auna.

Viss ir jāsāk tik prasti -
kā tas suns, kuram asti.
Kurš nespēja lielīt vairs kasti,
kura ar viņu tik prasti.

Viss ir jāsāk tik tieši
kā pret debesīm kvieši.
Saknēm iešana
zemē bez ciešanām.

Viss ir atkarīgs tikai no rakursa,
māca cilvēku biezputras mākoņi.
Veca ķirzakas aste ir nākotne.
Citi skaļāk par jums vēl ir krākuši.

Viss ir jāsāk ar paša klēti.
Rīts aust tik nerafinēti.
Nemaz, izrādās, nav tik lēti
pusnakts kārtīs mūs nospēlēt.

Visi darbības vārdi vēl guļ.
Tikai neguļ pats vārdiņš "guļ".
Nē, nav taisnība - krēsla mūs kuļ.
Zvaigzne izmeta āķi... Buļ, buļ.

1980





* * *

Klusa, bet dzilga balss,
un nu jau it visu rītu...
Kā viņa nenosalst?
Būtu nākusi sasildīties.

Bet viņa tik dzied uz āru,
neprātojot, vai pareizi,
Priekule tā vai Parīze,
dzied tik karsti un kāri.

Ilgi kad sevī žmiegts,
drupts, sērēts un kalsts,
biedinoši modinošs sniegs -
klusa, bet dzilga balss.

1980





* * *

Kādās papuvēs, kādās kosās
tava jaunība smagi plosījās?

Pēc katra kara ir paaudze,
kas brūci sašuj, ne saaudzē.

Saaudzē paaudze nākamā.
Tas ir jaunu papuvju sākums.

Lai cik skaisti izkaltiem spārniņiem -
neaizlidot pār kārniņiem.

Mostas, top. Plīst, kliedz, stostās.
Šis nams nav osta, ceļš - vēderjosta.

Kamēr tu rosījies - skaties - posmainas
istabas vidū - kosas, kosas...

1980





ATVILKT ELPU

Skaties, bij Dēliņkalns,
nu jau ir Sēlpils.
Skrējienā trakā
caur vēja svelpu...
Atvilkt elpu.

Piedzimt, ieelpot,
aizgūties, sirmoties.
Re, divdesmitais!
Rau, divdesmit pirmais!
Atvilkt elpu.

Nu noskrēji laiku?
Nu apskrēji telpu?
Atvilkt elpu.

Atvilkt elpu -
lai -
atvilktu elpu?
Vienalga - atvilkt elpu.

Tikai nākamībā un pasakā
izlāpīties var viskautkā.
Bet tev tavu elpu vajag
tavā īstenībā
folkloristiskajā.

Tev. Pašam. Un no šīs stundiņas
sīka nelaime sīki lai smilkst.
Caur vēja svelpu -
met cimdu vilkam.
Nenomet elpu.

1980





VELTĪJUMS VEIDENBAUMAM

Jauns gads ir atnācis, un it nekā pa vecam...
Re, egles bimbulim kāds nepārprotams spožums!
Re, seteram cik nebojāta oža!
Un papagailis jauns uz polsterētā pleca!

Un izriež krūti tirgus laukumā.
Par 5 % skrien ašāk autobusi,
par 10 % ar katru gadu klusāki.
Un tomēr kaut kas aug, aug augumā.

Un DDT ir aknās pingvīniem.
Bet ko nu mēs par tiem, par tiem!
Ja pašiem apjēgt grūti, kas ir mūsu saknēs.

Bet tur ir vakardienas nepārgremots leknums,
tas noteicējais šodienējiem sastāviem.
Jauns gads ir atnācis un ķeras mums pie aknām,

1980





RĪTS PĒC BEZMIEGA

Redzi, liepās ir izkārta migla
tā kā palagi pažāvēties.
Cilvēk, vēl vienu reizi tu izglābts!
Nav vēl tevi pametis dievs.

1978





BALĀDE PAR NEIETAUPĪTO TONNU

Izdevniecība "Lit. Artistike" (Moldāvija) šai gadā publicējusi Grigores Vieru dzejoļu grāmatu... kur papīra ekonomija varēja būt 880 kilogramu.

Grāmatu pasaulē, 1980, 3.

Grīg, putn, Grīg, Mocart, Grīg, dzejniek no dieva,
no vīnogu ķekara un no debess,
smagi strādā un sastrādā smadzeņu rievas,
ka papīrs arī ir kroņa drēbe.

Dzejolis, tikko kā dzimis, spārniem kveldošiem
uzmeklē baltu lapu, un viņam ir kur peldēt.
Atelsties negaisa gaisa un ieelpot debesu zilgmi...
Un jēri aizmirst, ka jēri, un vilki aizmirst, ka vilki.

Bet neaizmirst tirgū Sofja, Milda un Nonna:
tonna - 1000 kg. Lūk, kas ir tonna!
Visu zemeslodi var iedragāt
iesniegumu, sūdzību 1000 kg.

Kvīšu tonna! Un prāts apskurbst savādā skurbumā.
Pavēļu tonna! Un darbojas ļaudis un turbīnas.
Nepārtraukti tirdznieciskajā namā
nenovērtējams palīgs - visaptverošs ietinamais.

Vai arī: to, kas vēl mūsu prātiem ir trūkstošs,
aizpildīs detektīvu divisimttūkstoš.
Papīra lapa, dekoratīvā papīra lapa
bija pie dzimšanas klāt, būs i pie kapa.

Grīg, atausa kaut kas vēl neapjausts:
ir grāmatām malas, lai būtu ko grauzt.
Bet arī tie fragmenti, kuri paliek,
ir vairāk kā paši negantie pali.

Dzejolis, tikko kā dzimis, spārniem kveldošiem
uzmeklē baltu lapu, un viņam ir kur peldēt.
Atelsties negaisa gaisa, ieelpot debesu zilgmi...
Un jēri aizmirst, ka jēri, un vilki aizmirst, ka vilki.

Grīg, putn, Grīg, Mocart, Grīg nesaskaldītais,
tam ķekaram paldies, tai debesij paldies,
ka uz taviem kodriem, ka uz mana Gaiziņa
ir maize, bet arī kas vairāk par maizi...

1980





MUZEJĀ IEVIETOJOTIES

Kā jūtas zvirbulis,
kad attopas viņš būrī, cik nēģim pannas speltē
izjūtu ir daudz?
Vai die, es kliedzu,
esmu dzīvs un neesmu mūris!
Bet katru, atbildēja,
vienreiz muzejs sauc.

Nē, es vēl nejūtos,
nē, es vēl vingrinos.
Re, Rainis, lūk,
vot, Grots un Ziemeļnieks!
Kad noskatās tie hresto -
mātišķi un stingri,
ik dzīvais rakstnieks
jūtas trīskārt nieks.

Bet tad, kad nodziest
glazūrētājgaisma,
ar pieskārienu nodod
sevi pusnakts sals,
viens saminstinās,
cits pavisam aizsmok...
Un augšāmceļas
katra īstā balss.

Re, Jānīt, arī viņiem
katram bij pa naktij!

Re, Imant, arī viņi
visu nepaspēja spēt!
Un omulīgāk paliek
arī mūsu kaktā,
kur mums šo starpasbrīdi
nostāvēt.

1979





KUĢU BŪVĒŠANA

Dziļos dokos
un slēgtās rūpnīcās,
debesu jomās
un komunālajās virtuvēs
(pēdējās gan krietni pēc pusnakts)
tiek būvēti kuģi.

Gudri un piepildīti kā bērni
pie savām smilšu pilīm,
tā kā mīlnieki pļavās -
cilvēki.

Arī tad, kad nebūvē kuģus,
tiek būvēti kuģi.
Visur, kur vien mēs dzīvojam,
un arī tur, kur nav lemts.
Tad, kad nebija mūsu
un nebūs nekad.

Nē, nav aizslēdzamas tās rūpnīcas,
doņu doki, virtuves, debesis.
Debesis neaizslēgtas, mākoņi nepiesieti.

Arī tad, kad nebūvē.
Arī tad.

1980





SKAISTAIS LAIKS

Rutai Veidemanei

Skaistais laiks, kad dzejoļi rakstās,
kad tu esi kā debesis zils,
kad tu pats esi nakts un naktstauriņš,
un tā nenotveramā pils.

Skaistais laiks, kad dzejoļi nerakstās,
kad tu esi kā debesis melns,
bet kad tavā trakā sirds Eiropā
piedzimst jauns un nebijis velns.

Skaistais laiks, kad dzīve dzīvojas,
kad ne pūpēži - lielceļi put
un kad liktenim izplēstā brīvībā
tev ir strādāt un mīlēt, un būt.

Skaistais laiks, kad dzīvot tik smagi,
bet, kad ieraugi, kāds gan tas posts,
tad tev, tūkstošgadīgam pagānam,
atliek upē to nomazgāt nost.

Skaistais laiks, kad mēs visu jau jūtam,
sirds aiz šausmām vēl brīnišķi trīs...
Iebridušiem jūrā līdz krūtīm -
kas par blāzmu tur - riets vai rīts?

1980





* * *

Lai cik saucoši tīmekļi spīd,
lai cik ziema būs spalga kā svilpe,
neatskatoties, bez kādas viltības
rokasspiediens un rudeņa rīts.

Blāvs kā atmiņa mēnesis peld.
Tur aiz mēness - tur vienmēr ir svētki.
Bet ir tā, kā bez skaņas kāds brēktu.
Mēness rēgs mulsu dvēseli velk...

Teikts bij: ausīs, bet citiem - tas rīts.
Rakstīts: aizejot izslēdziet gaismu.
Bet es neesmu ne miris, ne aizsnidzis.
Neesmu pateikts, ne uzrakstīts.

Tie nav tīmekļi - tīkli tur spīd.
Tevi notvert grib saldenā smarža...
Labrīt, pārslas ar salto garšu!
Labrīt, glābējziema, labrīt!

1980





JŪRA, DECEMBRIS

Bij stāvi sniegi, nu ir lieti slīpi
un decembrīgs labrīt caur drēgniem zobiem.
Skrien pārsteigums pa nolupušiem žogiem.
Bet visu noskalo no vētras strīpas

viens vilnis pāri noecētam krastam.
Nu skaties - uzartais un uzecētais -
ar īstajām un iedomātām rētām -
cik vienkārši tā zvaigzne tomēr pastāv!

Un karstā šalka - drēgnai pretī - tā ir tagad.
Cik bargs un sevisbagāts liktens dragā,
tik maigs un mierīgs roku patvērums

man saka: nē, nav lieks neviens tavs smagums.
Tu esi mana vasara, tu būsi mana Latvija.
Un dunoņa - ne jūras, tā no magmas.

1979





* * *

It kā no debesīm roka
dūmus no mājām prom mēž.
Kur tu paliki, moka?
Klusums un atkal vējš.

Piesaulītē pie sienas
suns, mēli izkāris, sēž.
Četrdesmit. Gadi vai dienas?
Klusums un atkal vējš.

Vai tiešām šitā tu, dzīvīte?
Kas tur to šķindeli plēš?
Tāda laikam izskatās brīvība -
klusums un atkal vējš...

1980





ZĪMJU GAIDĪTĀJS

Pluinīts, plosīts, tomēr
nesaliekts, nesaplēsts -
viņš
joprojām
gaidīja
zīmes.

Zvaigznes centās -
miedza ar abām acīm
kā tuvredzīgas.
Jūra izdeva
ilgi aijātus kokus un skeletus.
Vakara pamale ganīja
savus mūžam mainīgos ganāmpulkus.

Tik daudz,
no kā zīlēt.
Tik daudz, ko mīlēt.

Un tas
sajauca visu vēl vairāk.

Visi zina,
kas šodien ir trumpā.
Bet neviena, kas teiktu:
Liec uz visu!
Bet zīmes audās
lūpu kaktos un pieres rievās,
iekšējos orgānos, kūkumos,
tikko drukātās, bet jau dzeltenās lappusēs,
pavēlētradušās, bet jau lūdzošās balsīs,
viņas - visur. Visur - viņas.

Zīmes negaidīja,
viņas bija.

1981





* * *

Nogaidot
neko nevar noskaidrot.

Lidinies, staigā vai lieni -
nav grūti pasauli iemīlēt.

Bet:
vasaras saltas un ziemas slapjas,
kamēr šo pasauli apjēdz.

Apjēdz - ar riekšām
iekšā.

1980





II
ZIEMAS ZĪMES





GRĪZEKLIS

1

Bērnības stabs
dūņaina dīķa vidū.

Kā mēs tur nenogrimstam?

mēs joprojām lidojam?

Gadi tā salst,
ar tādu niezi,
tik neatlaidīgi un biezi,
ka - ragavas skrien
apkārt vien,
apkārt vien.

Nesadomājies
pārāk silti un ļoti!
Pieaugošs ledus mūs notur.

2

Koki baltā un pelēkā krūmi -
debesis, debesis, debesis -
mežu mūri un vēja dūmi -
un tas, ko it neviens nedzēsīs, -

attālinājas un tuvojas.
Un tu satver un pazaudē guvumu.
Bet turies ar spēkiem pēdējiem
pie sava grīzekļa redeles!

Nu jau daļa no visa tu esi,
kā putns jau noturies gaisā.
Vairs centrbēdze neaiznesīs.
Un tagad var ledu aizvākt.

3

Dīķa dūņas
par tevi lai sapņo,
kā nu sapīs,
kā satīs un apiņos.
Aizmirsušas,
ka cilvēks, kas dzīvs,
ir no sevis
un pats sev - kāpnes -
putns - gars -
bērnība -
brīvs.

1980





KURZEMES KARATĒ

Nu jau bērnam karotē -
karatē, karatē -

Kā tur bija teikts - ne balts, ne melns...
zēns augu dienu trenēja delnu.

Kamēr galda mala tā klusi
bij labu sprīdīti padilusi.

Vieni paņēmieni der vieniem,
citus ar citiem paņēmieniem...

Re, mūsu sētas varietē -
karatē, karatē -

Augoša mikla par svētku bļodu.
Spēks - ne balts, ne melns - pāri goda sodam -

Un karatētāja roka čaklā
apstājās kaimiņmeitenes kaklā.

Ne balts, ne melns, un, re, kā drīkst.
Nolūza zariņš trausls un sīks.

Žļerkst cietumputra karotē -
karatē, karatē...

1980





GULBJA NEPIEDZIMŠANA

Parka balāde

Parka noslēpumainajā dzīlē,
zem narcisīga mēness, zem virdzošiem sēru vītoliem,
tanī vasarā
gulbim
apgrieza kaklu.

Uz dīķī uzbērtas salas
starp uzziedējušiem ūdeņiem
viņš gulēja tā kā maiss
vai kā tikko izlieta
Jaungada laime.

Zem skrejošām zvirgzdu lavīnām,
zem ruberoīda saudzīgā jumta
uz salmiem, blakus silei
tur gulēja ilgi, ilgi toziem
gulbene
ar savu dēlu.

Un vissološajā pavasarī
zem šķelmīgi mainīgās debess
uz savas salas, uz kakta sava,
ap būdas rokoko arku
nu gāgāja, vijās un plijās
kāds skaistums un kādas formas!

Un iesaucās viņi aiz sajūsmas
ar sunīšiem smaržīgās saitēs,
un satraucās nesatraucamās,
bet nopūtās atviegloti,
kad nosēdās viņa
uz olām.

Tie gaidīja visi un dikti
zem svinīgās, kvelmainās saules,
zem priecīgi virdzošiem vītoliem,
zem naktīm, zem rīta, zem rieta,
bet jāsaka -
nesagaidīja.

Uz dīķī uzbērtas salas,
starp piesmirdušiem ūdeņiem,
starp rokoko stumbeņiem slaistās
divi maisi un viņiem apkārt
simti maisu turpatpakaļ.
Un šalc parka koki diennakti:
Kāds skaistums un kādas formas!

1980





PĀRSEGTAIS

Ar raupji plēstām papes kastēm pārsegts,
viņš gulēja, un sanākšana lielā
bez viņa gāja tālāk, viens ir nokavējies.

Viss kā jau parasti - nīkt pūlim, saulei karsēt,
un šķindēt tramvajam... No biksēm gludi lieli
un sliktas kurpes (nē, nav tavējs? Bet kur seja?)...

Aiz tevis rindā stāvēja kā rieciens,
no spoguļa tik pazīstami tevī vērās,
tik zināmi kā balss, kas vakarziņās bēra:
uz nāvi... deviņpadsmit... piecdesmit un pieci.

Plāns zīdpapīrs, kur dzīvība ir iekšā
un rosās, rāda pigu, tev ar galvu nemāj...
No zemes barotam, tev jāpabaro zeme.
Tad ko tu seju slēp kā kastani tur riekšā?

Tēvs, brālis, dēls? Ir cilvēks tavā priekšā.

1981





ZIŅĢE PAR SKUDRU JURI UN ZOSI

Balss iz salocīta pūra
kā ar vāli ņem un nosit.
Koris:
Gudrs tā kā Skudru Juris -
pārdod govi, nopērk zosi.
Juris:
Bet man nebija pat domas
glābt kaut kādu tur vēl Romu,
vien es zināju - tā gos
nav no tām, kas pienu dos.
Koris:
Romā esot lielas villas,
visas itāliešu pillas,
Kolizejā kaķi most;
bet kur zoss? - nevienas zoss.
Juris:
Pār šīs zemes murkļiem baigiem
kas man gulbi ceļam dos?
Pāri laukiem, pāri laikiem
mani aiznes mana zoss.
Koris:
Re, pa dienu un pa nakti
ir kas rušī savu kaktu...
Ko tu, Juri, iemantosi -
zoss ir zoss, lai kā to pos.
Juris:
Pazaudē zoss vienu spalvu,
bet es nezaudēju galvu:
lai cik knapa papīrlapa,
hronika uz viņas tapa.
Koris:
Juri, atgriezies pie tēviem,
tiem ir gudrība, kas neviļ,
tiem ir cūka, tiem ir druva
un, ja vajadzīga, skrūve.
Juris:
Sveikas, klaigas maigi naigās,
jūs - mans purvs un pelns, un posts!
Pāri laukiem, pāri laikiem
mani aiznes mana zoss...

1980





ZIŅĢE PAR KAZU

Turi, Juri, kazai
to, kas kazai turams.
Redzi, sen vairs nevaid maza,
nobriedusi tavā pūrā.

Sāni tā kā balta siena,
tesmenis, ka pušu plīst.
Nu būs pieniš... Kas par pienu -
pati prasa zīst.

Juri, ierādi tai vietu,
kur nav ilgi būts,
dzimtās redeles un mieti,
zvaigžņu gaisma, kūts.

Pārsteigumā bārda lapo,
un neviena: ko?
Jo šo valodu šī saprot,
vairs nav jātulko.

Jura piebilde:

Nu tik visi: Turi, Juri!
Un jau kurais, kurais, prasu, gads?
Pats tu juris, nu tad turi.
Dzirdi, turi pats!

1981





GROBIŅAS SKICE

Dzērve
ar akmeni
labajā kājā.
Grobiņas ģerbonis, modrības simbols.

Bet blakām -
dižs un zils šūpojas uzraksts:
GDA -
veselības ķīla.

Iedzīvotāji neredz nevienu.
Pieraduši pie abiem.

Bet no motokrosu trases nāk vējš,
un tas ir redzīgs.
Jo tas ir vējš
no vikingu kapulaukiem...

Un viņš šo to atgādina...

1980





FRĪDENBERĢA-MIERIŅA KAPS KULDĪGĀ

Kas tur notiek - spaid un vaid?
Un pa brīžam atskan "laid"...

Kas tas bija - meičas spiedziens?
"Apkārt-buteli-laid" kliedziens?

Te, kur vieni dragā nieres,
kaut kur tuvumā dus Mieriņš.

Man jau likās - zaļos brikšņos
es vairs viņu nesatikšu.

Bet te vasarvidus troksnī -
melna miera marmorsloksne:

Tēvu zeme dārgāka...
Klau, aiz krūma dzīvība!

Atskan dziesma: Kurši mēs,
katrs savās uzšuvēs...

Dzejnieki un zāģeri,
vienosimies šlāgerī...

Es un tu? Tu un es?
Lauktehnika? MRS?

Kas to zin, kas dārgāka,
galvenais, ka dzīvība...

Nē, tur nekrīt taurētājs.
Nokrīt agrs aurētājs.

Līdzcietīgi skābens smaids.
Tomēr ūpis tas, kas baid...

Un, lai apkārt smird, cik smird,
tomēr kurši ziņu dzird...

1979, 1980





LIEPZIEDU LASĪŠANA KULDĪGAS MĀRTIŅSALĀ

Cik jau ķimene pilna,
un kā spradzene sprāgst!
Zaļš, uzlādēts vilnis
Jūliju šļāc.

Arī Rumba kā bite
dūc, ducina, šalc.
Paldies dievam, es šite!
Zaļš un balts, zaļš un balts...

No diviem stropiem - no prieka
un varbūt no laimes - tas spiets.
Kāds maigums un spriegums!
Un vārds viņam - zieds.

Kā zarotne šūpo, kā šūpo...
Pieliec roku, un - pukst.
Tās plēksnes kā lūpas,
un katra ko čukst.

Paldies dievam, es esmu šite!
Nav ne tālums, ne logs.
Paldies dievam, es tava bite,
tava sala un arī tavs koks!

Paldies dievam, pietiek ar sauju -
un nevajag tvert un ķert!
Ar vienu tējas sauju
būs visu ziemu ko dzert.

Jo šī tēja ir:
ar bitēm un Rumbu,
ar baltzaļu dienu,
ar ķimeņu vēju,
ar plēksnēm, ar lūpām,
ar vasaru,
ar mūžību,
ar Latviju.

1979, 1980





ZIEMAS ZĪMES

Svētki vai padošanās
ir šis balti mālētais dārzs?

Zili melna uz tā
karstā kovārņu dzīvība.

Jumti plivina baltas astes.
Uz kurieni, kurp, kāpēc?

Pamalē kopā lasās
mākoņu sudrabvilki.

Ziema ir
pilna ar zīmēm.

Priekš tādas mazas tautas
tik lielas priekšnojautas!

Šis ir jautājumu vakars.
Rīt būs atbilžu rīts.

Redzi, cik atbildei gatava
virs galvas lāsteka trīc!

Ziema ir
stumbra apdzejotāja.

Bet stumbrs ir
ziemas atdzejotājs.

Savā hlorofila valodā,
sulu ceļā, bez parindeņa.

Mazā tulpe ar kāro muti,
var būt, ka tu zini ko vairāk:

kas ir šis baltais dārzs -
svētki vai padošanās?

1980





NESPĒJNIEKU KAPI

Kāpā - laimiņu paralelogrami.
Mazi kā bērniem, plāksnītes lielumā.
Bet blakām -
pa treknu, uzvestu zemi
rakņājas kapu zemnieki.
It kā šo darbu visu mūžu būtu gaidījuši.
Izkoptas kapu kultūras turpinātāji.
Un tas prasa darbu.
Nevainīgas dzeltenas, draiskas
visuraudzējas puķītes
uz nespējnieku kapiem.
Ak, tā, pareizi aizrādīsit,
ka nespējnieku namu vairs nav,
pansionāti.
Bet arī kapkopu nav.
Laimiņu dobītes, pelnītas atpūtas rāmīši.

No akas dun ūdens.
Es paņemu spaini, stikla burku
un spēlēju dieviņu.
Un, kad laimiņi pēkšņi paskatās augšup,
tās nav viņu, tās -
nespējnieku mūžam spējīgās acis.

1980





* * *

Kādās raktuvēs tie sudrabi tiek rakti,
kurus mēness sieva smagiem nēšiem nes?
Mēness lielāks aug ar katru nakti,
kamēr beidzot iznāk pilnmēness.

Uzmanīgi, ceļš gar pašu mēness krastu,
un tas pilnmēneša laiks kā mūžs tik īss.
Smaga, smaga tava sudrabnasta,
toties nebojātas debesis.

1979





SASTAPŠANĀS

1

Ņirboņa pa kokiem staigā,
ceļas kājās skrejošs lauks.
Viss bez kādas rūpes vaigā
šķiļas, plīst, plešas, aug.

Sikspārnis slēpjas no dienas
tāpēc, ka sikspārnis.
Meža dzelme un mēness piens -
stirnai acīs viz.

Mākonis nevar aizturēt sevi.
Zibens - negaisa šūpuļa līksts.
Tā ir dabas māka - būt devīgai,
nediedelējot, vai drīkst.

2

Bet tu esi cilvēks - tas ir - ņirboņa,
vienlaik ar vēju, ar stirnu, ar irbi,

vienviet ar nakti un smilšu svelmi,
ar lauku, ar lietu, ar meža dzelmi,

vienviet ar sikspārņu velvi un mēnesi.
Tu esi cilvēks - dīvaina sēne.

Tu esi tas kopā un vārs, un kails.
Un tava gramatika ir - bailes.

3

Naidīgā daba.
Červeļu pirkstiem pusnaktī draudošais skābardis.
Asfaltspīdošie ūdeņi mānīgie.
Apkamptgatavie glumi tumīgie klāni.
Katrs atvars gatavs sviest glābēju loku.
Katra migla - uz tāli nenovaldāmu roku...
Naidīgā daba,
kas tevi atkal vērtīs labu?

4

Var pats no savas
varenības skurbt -
bet atbildi no bērza
neizurbt.
Un tas, ko paveic
dinamīts un tols,
nekad nav bijis punkts.
Vien mūžīgs kols.
Bet varbūt labāk
atbildi ir prasīt
ne muti bļaurīgu,
bet kājām basām?

5

Pa gaisu lido melni putni
un gaiši ķērc:
Ir atkal vērts!
Bet cilvēks zemē
galvu mērc
un sauc kā pērts:
Nav vērts, nav vērts...

6

Sikspārni, brāli,
un, pūce, mās,

cik mūsu acis
vēl slinkredzīgas!

Cik rokas vēl gļēvas,
cik kājas tizlas!

Cik ausis kurlas,
un balsī vizla...

Bet rāms un mīklains
skatās no kalna

kā mierinājums
zilpelēks alnis.

Labrīt, cilvēkbērniņ!
Labdien, delfīnmāt!

Sastapšanās
brīdis ir klāt.

7

...atkāpjas īsta migla,
un nokrīt dabīga rasa.
Brūnām upēm, bet hlorofilpilna,
nesintētiska vasara.
Aļņa taure. Ko viņa
kliedza, ko vēstīja tā?
Kuiļa rēciens. Cilvēku balsis.
Saule zenītā.

1980





PIEKTDIENAS VAKARS

Tā kā brieža elsainie bauri,
tā kā milža gārgšana aizdusā -
apakšstāvā atkal skan tuba:
kaimiņš gatavojas uz bērēm.
Ko viņš rīt glabās, es nezinu,
droši vien, ka viņš nezin to pats.
Bet kāpj augšā kaut kas no pagrabiem,
no tā cilvēka pēkšņās sestdienas,
no zemes burbuļojošām iekšām.
Un no pierietējušām debesīm
līst pār ozola nobrāztiem pirkstiem.
Bet pie ozola kājām lapas -
viņa disertācijas un pavēles,
viņa paskaidrojumi un dzejoļi.

Piektdienas vakars. Ozols un tuba.

1980





JĀŅU NAKTĪ, KVIEŠU RASĀ

Kad tad mēs beidzot tiksimies,
prasīju skrejošai vasarai.
Neatbildēja. Iečukstēja:
- Jāņu naktī, kviešu rasā. -

Un es vasaras kalnus gāzu.
Bet, kad darbu viducī apstājos,
pāri visu kā ziemeļblāzma:
- Jāņu naktī, kviešu rasā.

- Tik un tā tavus pīlādžus nokniebs;
kas tev atdos tās veltīgās vasaras? -
Tā kā dusma pāršalca kokiem:
- Jāņu naktī, kviešu rasā. -

Sveces liesma vai papardes ziediņš?
Atkal. Atkal. Un kopā lasās
gar upēm, gar jūru, gar līča priedēm
Jāņu naktī, kviešu rasā.

Īsa nakts! Tavas kurpes ir slapjas.
Nu tad nomet! Jo tas ir tik basi -
pāri apsudrabotiem kapiem:
- Jāņu naktī, kviešu rasā.

1980





NEPAREIZA DZIESMA

1

Uz ezīša galvu liku...
Dzied viens bērns un skaisti dzied.
Un gar visām lauku malām
baltas ežu puķes zied.

2

...Pār ežām smagi sniegi.
Tējas krūzi rokā ņemi.
Un tad aizmiedz dziļu miegu
...sapņot savu tēvu zemi.

1980





III
PIEMINEKLIS EŅĢELĪTIM





* * *

Es esmu bagāts - man pieder viss,
kas ar mani nav noticis.

Pusapjēgts, pušplēsts, vāri jausts
nekaunīgi kā saule aust.

Likās, iet garām, bet nepaiet.
Neveriet, neveriet acis ciet!

Nebaidies, nesākšu uzskaitīt.
To nespēj ne lieti, ne sniegi, kas krīt.

Stikla kalnā pa trepītēm kāp...
Pēkšņi jūti - bez iemesla sāp.

Beziemesla nav itin nekā.
Aust nenokauts, nenozākāts.
Nenoslēpties ne šķirbā, ne laukumā -
viss arī pēc septītā auguma.

Smaga nasta un vaļā vaga.
Un pa brīdim vēl: Paklausies... Pagaidi...

1981





* * *

Pa simtu gadiem reizi
mazs rūķīts augšā nāk.
Un apskatās visapkārt
un saka: Tā... tā... tā...

Pa tik daudz gadiem reizi
viņš saka: Ziniet... pils...
Bet mēs no mūspils logiem:
Vai viņš nav drusku pills?

Viņš saņemas vēlreizi,
mēs ņirdzam tā, ka svilst.
Un nošūpojas ūdens
virs rūķa tumši zils.

Pa simtu gadiem reizi
mazs rūķīts augšā nāk.
Un paskatās, kas augšā,
un noiet dibenā.

Tik vienreiz tavā mūžā
uz sliekšņa rūķis stāv.
Ir viņam rokā puķe
Un šis tas kabatā.

1981





PIEMINEKLIS EŅĢELĪTIM!

iesaucās bērns vienos Kurzemes kapos.

...viņu neesot spējusi aizsniegt
nekāda ložu vervele.
Starp artilēriju apšaudēm
viņš esot nācis kā dzērve.

Un pārakmeņojies,
ieraugot karalauku.
Putna vēzienu, cilvēka siltumu
vēl jūt viņa spraunajā augumā.

Kā salmi debesis dega,
bet neaizgāja, re, bojā!
Cilvēki izdzīvoja,
eņģeļi pārakmeņojās.

Un, re, putnu bars cik kupli,
cik pavasarīgi vītero!
Es nebrīnītos, ja starp viņiem
atkal kāds eņģelītis...

1980





VĒL ŠOBALTU DIENU

Vēl šobaltu dienu tādi atrodami, kas pielūdz sauli, mēnesi, zvaigznes, smukus kokus un miroņus.

Strasburgas pilsonis Vunderers,
uz Krieviju ceļodams, ap 1573. gadu.

Dedzināti savās koka pilīs,
svilināti uz eļļotiem sārtiem,
vēl šobaltu dienu
viņi piesauc sauli.
Viņi danco un ložņā ap kokiem,
viņi ozolu sauc par brāli,
viņi liepu dēvē par māsu.
Bet naktī, naktī tie kaļ
ar mēnesi kopīgus plānus.
Un ar zvaigznēm runā
pavisam jau sazvērnieciski.
Ko viņi labībai saka,
nedzird; vēja pūsma.
Ko viņi tur buras ar puķēm,
ko uzzina viņi no putniem,
tas nemaz nav izsekojams.
Koki parkos un miroņi kapsētās,
mēness un zvaigznes katalogos.
Bet slīd, kaut kas laukā izslīd,
kaut kas ir tik nesatverams -
kā māli, kā mīkla, kā rudeņa dubļi,
kā viņu purvi, kā viņu slīkšņas,
kuriem nez kā, bet tiek viņi pāri.
Kaut kas ir tik neizprotami baiss
kā ozola ēna pret pusnakts debesīm,
kā apses drebas nojaustā rudenī.
Bet, kad viņi sanāk zem novembra zvaigznēm
savos kapu mežos un dārzos
un kad viņiem pretī guļošie iznāk,
kaut arī tie plāni kā linu saujas,
visa zeme ir pilna ar viņiem,
ar cilvēku labību, bezvējā šalcošu.
Viņi nedzeļ kā nātres, viņi nelīp kā dadži,
viņi ir. Viņi vienkārši ir.
Nebūdami tie ir.

1980





DUNDAGAS LEĢENDA

- Pati vainīga. Neturēja vārdu, ne pildīja norunu, skatījās rūķīšu kāzas...
- Jā, ar kādām tiesībām...

Protams, ka bija tiesības!
Pigmeji sola glābt
pili un pašus. Bet rūp
tikai, kā tornī kāpt.

Viņiem ir nesaprotams,
kā vēl bez mēles skan
nenogremdējams bēdā,
nenoremdējams zvans.

Nokrīt pie savas bļodas
un lok, un lok, un lok...
Bet šie mūžīgie svētki
top vissmagākais slogs:

jo bez vārda, bez skaņas
tā kā liecinieks drūms
visu redz, visu saredz
katrs koks, katrs krūms.

Melnu zirnekļu aizvilkti
ir ik velve, ik logs,
lai pat nejauša zvaigzne
te vairs neredz neko.

Protams, ka bija tiesības!
Redzēt - tas ir kā gaiss.
Redzēt, redzēt, kaut zināms
paradums mūžsenais -

tos visuvairāk redzošos,
kas saka, ka posts ir posts,
lai pilis turētos stiprāk,
iemūrē pamatos.

1972, 1979


Dzejolī izmantota teika par meitu, kas, neskatoties uz aizliegumu, slēpu vērojusi pili apsēdušu naktsrūķu kāzas. Soda veidi dažādās teikās ir atšķirīgi, viens no tiem - tapt iemūrētai pils sienā. Un no turienes - rādīties Zaļās Jumpravas, Zaļās Dāmas paskatā.





KĀ JŪRA, KĀ ZEME, KĀ DEBESS

Poēma balsīs

Liepājas aizstāvēšanas 40. gadadienā

1
LĪGO. LIEPU DZIESMA. VĪRU ATGĀDINĀJUMS.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
visi bērni, visas liepas tevi gaida!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un mūžīgam mieram man acis aizdari!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
ar jāņzālēm skurbini, alu un uguņu zibu...

Nāc nākdama, Jāņu diena,
mums ir jātiek galā ar aizmirstību!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un topi par Augsto Dziesmu šīm liepām!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
ir Vesterplate, ir Bresta. Bet ir arī Liepāja!

Liepu dziesma

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru
mūsu liepas kā plaukstas tev lūdz.
Nē, mēs, saule, tik vien tev prasām -
savu laiku atļauj mums būt!

Bet tad brīvām - starp bērziem un ošiem,
un lai lapotnēs - pasaules gaiss!
Brālīt ozolīt, zemzarīt, drošiem
mums nevienam nav jāliecas vairs!

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru
mūsu liepas kā plaukstas tev lūdz.
Nē, mēs, saule, tik vien tev prasām -
lai tu atļauj šai krastā mums būt.

* * *

Nāc nākdama, Jāņu diena,
vainagi galvās, uz ragiem, uz spārēm, sen vairs
nav pinami.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
mūsu dvēseļu, acu un roku, un asiņu svinamā!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
gaidīta gadu, simtiem gadu un atkal -
vēl vienu gadu!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un acis, acis, acis man atdari!

2
VARAS DZIESMA. VĪRU DZIESMA. ZOBENA BALSS. LIESMA.

Varas dziesma

Cik ilgu spēku slāpēt?
Jau muskuļi sāk sāpēt,
rūs motori. Un tāpēc
būs visiem jāklusē.

Līdz lielgabali klusēs
un visi mierā dusēs,
man rokā šautene
kā mīļa meitene.

Nost pārspīlētu godu,
un spriedējus pie joda!
Ir dievs ar mums. Bet lode
jūs visus atpestīs.

Līdz lielgabali klusēs...

Lai pasaule top svaiga,
ir vajadzīgs šis baigums,
kas remdē. Jaunu laiku
šis brīdis iezvanīs.

Līdz lielgabali klusēs...

Vīru dziesma

Savācies tā kā jūra -
kā viļņi melni un zili
savācies devītam vilnim.

Savācies tā kā zeme -
savāc saknes un lapas, un kaulus,
un visu to sastrādās saulīte.

Savācies tā kā debess -
kā no strautiem, no tērču porām,
no upēm mākoņu koris.

Kā jūra, ka zeme, ka debess -
pa spalviņai vien, pa spilvītei
savācies tā kā cilvēks.

Savācies tā kā jūra,
kā jūra, kā zeme, kā debess -
un roka vairs nenodrebēs.

Zobena balss

Dusma ir mana māte,
Imanta ir mans tēvs.

Es negribēju būt zobens,
es gribēju dzimt par bērzu,

par liepu, kaut vai par alksni,
vienu alksni Raiņa parkā.

Bet dusma ir mana māte,
bet Imanta ir mans tēvs.

Un es esmu dzimis zobens
un daru zobena darbu.

Liesma

Puķe -
tavs vārds ir zvaigzne,
puķe -
tavs vārds ir mēness,
puķe -
tavs vārds ir maigums.
Un nekad nav
pelni un plēnes.

Bet mans -
ir plēnes un pelni.
Mans vārds
ir mokas un posts.
Bet, kad viss ir
zem plēnēm un pelniem,
smago čaulu
es nometu nost,

lai kļūtu
par liesmu, kas zvaigzne,
par liesmu
ko mēness skar,
par liesmu,
kura ir puķe.
Un magone ir mans vārds.

Zobens

Vainagus nogremdēs asinīs,
sāpi asarās izšķīdinās.

Es negribēju būt zobens,
bet es esmu dzimis zobens.

3
KRASTA DZIESMA. ZVIRGZDU SASAUKŠANĀS. JŪRAS BALSS.

Krasta dziesma

Ja, jūriņa, tu man dotu -
ne jau savus dzelmju kuģus,
ne jau savas amfībijas,
ne jau savas zemūdenes...

Nevajag man tava zelta,
stratēģiska sudrabiņa,
ja, jūriņa, tu man dotu
manus ļaudis atpakaļ...

Zvirgzdu sasaukšanās

Ū-ū-ū-ū.

Redziet pamalē rūsu -
tās nav zibeņa acis -
tās mūsu -
ū.

Jūras dzīle
mūs mācīja mīlēt.
Aizmirsuši, kā koki šalc,
mēs atceramies,
kā šalc vilnis balts.

Nidas zvirgzdiņ, Palangas sprīdīt,
stabulniek Antiņ no Bernātiem,
kāpt par zvaigznīti debesīs spīdēt -
tā nu ir mūsu kopīgā bērnība.

Aiju, dzintara gabaliņ plaukstā,
sildāms, mīļojams, auklējams;
bet, kad uznesīsim to augšā,
kam viņu lai atdodam, kam?

Ū-ū-ū-ū.

Vai mūs tur atceras vairs?
Bet tas vasaras vakara gaiss,
tas vakara virmojums -
tas ir jums,
ū-ū, jums no mums.

Jūras balss

Nevar atdot neko.
Vai tad kaut ko jums atdod vēsture?
Bet ik vilnis mans ir kā vēstule.
Un es atkal izsūtu to.

Paturēt nevar neko.
Man, kam kapam būt reizē un šūpulim,
sen vairs asaru nav - migla kūpošā -
mans nepierādāmais gods.

Noslēpt nevar neko.
Un tur bezspēcīga pat vēsture.
Lai ik vilnis mans ir kā vēstule.
Es jums atkal izsūtu to.

4
LIEPU DZIESMA. VĪRU BALSS. BĒRNU KORIS.

Liepu dziesma

Mēs jūtam,
jūt krasts,
un jūt debesis zils:
kāds mūsu pumpurs vēro,
un vēl kāds noglāsta lapu -
viņi mūs mīl.

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru
dodi mums, saule, mēs tev prasām tik maz -
bet lai migla ir migla, un lai rasa ir rasa,
un lai cilvēki nemirst no tās.

Viņi riebumā viebjas,
viņi rauc satrauktās pieres,
viņi pavēl un liek.
Un nenoskalo
to lietus,
un to neaizsnieg sniegs.

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru...

Vīru balss

Savācies tā kā jūra -
ar dvēseļu bulu, ar vējiem,
ar vētras negantiem smējieniem.

Savācies tā kā zeme -
ar svētajiem trūdiem un saknēm,
ar lizdām, ar sēklām, ar akmeņiem.

Savācies tā kā debess -
savāc putnus savus un zibeņus -
gan jau noderēs bezgalībai.

Cilvēk, tu esi viss kopā -
tavs gars, tava miesa un drēbes
ir zeme, ir jūra, ir debess.

Jūs, kas pratāt par brīvību pastāvēt,
protiet savā brīvībā pastāvēt -
savācies tā kā jūra...

Bērnu koris

Aukstas naktis, salti rīti,
diena nespēj piesildīt.
Kur ir mana sildītāja?
Kur ir mana žēlotāj?

Es negribu otru mūžu,
vienu pašu gribējās.
Nu es taisu savu mūžu
no dzintara gabaliem.

Aiziet smagas kuģu ēnas
vieglā viļņu pasaulē.
Jums, kam pieder visas dienas,
lai iet mūsu elpa līdz.

Es negribu otru mūžu,
vienu pašu gribējās.
Nu es taisu savu mūžu
no dzintara gabaliem.

1981





VIŅŠ SKATĀS PA LOGU

Andreja Rubļova Zveņigorodas Kristus

Viņš skatās pa logu -
pa sava nama,
pa cietuma
vai pa sava komunālā dzīvokļa logu -
vienalga.
Viņš skatās pa logu.
Laiks ir nodzēsis
salmus, kleķi, ķieģeli, betonu,
laiks ir nodzēsis
samiernieciskos plecus,
nodzēsis rokas ar visām naglām,
nodzēsis iespējamību spārniem.
Laiks ir atstājis dēli
viņam visapkārt -
brūnu ūdeni, cietu ceļu
savām badīgajām batālijām.
Laiks ir dēlis,
lai mēs ieraudzītu,
kā.
Viņš skatās pa logu.

1980





1945. GADS. KOKTĒLNIEKS PANKOKS VĀCZEMĒ

Balāde

Vēl ir vasara,
vēl nav ziema.
Saules glaudīts
un lietavu pērts,
tālu projām no
Jūrmalciema,
pie vācu jūras,
koktēlnieks malku cērt.

Maigais piets
raupjajā rokā,
un atkal pagale,
rau, debesīs.
Viņa, mēmā,
nevis kā pasaule mokās,
bet paslienas pretī,
paskatās acīs - un plīst.

Cirtiens! Pļāvējam,
Grābējām garām!
Rozi un dārznieci - visus
tagad šis cirvis saudz.
Un visi vien nožilbst
cirvja asajā starā.
Un no sasaudzētajiem
kaudzes.

Sveša runa
un sveša maize.
Zvaigžņu ķocis svešs
debesīs bērts.
Bet koks mani tā
saviem skatieniem laiza!
Roka, skaties...
nē, neskaties, cērt!

Drīz puse Vācijas
pilna būs malkas.
Bet tur, kur cirtēja
krants un ģints,
ilgi pagrabā
nenovalkāta
gaidīs koka
Vientuļā klints.

Skaidu pārslas
bezžēlas putenī.
Cilvēks attopas
viens un bass -
kādēļ tik daudz
to Ziedu un putnu?
Pazušana
vai atrašanās?

Ne tas kokos,
ne zvaigznēs, vien rēgi,
nagiem alkaniem
kraukļi kliedz.
Un no krācošām
krāsnīm degošas
saknes atkrampē pirkstus
un žmiedz.

Malkas vasara,
dēļu rudens!
Elpo debesīs
satraukta nāss.
Tikai ziedi un putni,
tikai ziedi un putni...
Pazušana un
atrašanās...

1980


Miķelis Pankoks (1894. g. - XX gs. 40. gadi). Pankoks pēc kara vēl redzēts Vācijā malku cērtam. Koktēlnieka darbam vairs nav pieskāries. Roze un dārzniece, Pļāvējs, Grābējas, Vientuļā klints, Ziedi un putni - Pankoka kokgriezumi.





PĒCKARŠ. AKLAIS MĀKSLINIEKS RĀDA SAVAS GLEZNAS

...un tās - manas Brokastis.
Redziet, tie vīri laukmalē,
viņu sejās bij tāda saule,
it kā paši to būtu sastrādājuši.
Kas lai zina, kur tagad tie puiši,
kurā laukmalē, kurā saulē?
Nē, paldies dievam, tepat vien ir -
manās Brokastīs, manā bildē.

Sienas pulkstenis svārstīja laiku
kā izmēģinādams, no rokas rokā.
Ciemiņi saskatījās.

...un tas ir mans Pusdienas laiks.
Tikai dārzi un dārzi, un dārzi,
dārzi, kuriem pat laika nav ēnām.
Tikai dārzi, bet vienā stūrītī
neaizsargāta magone dreb.
Es pat nezinu, kāpēc tā parādījās -
magone ziedlapu bruncītī
uz pilnu dārzu, uz Pusdienas laika fona...

Nu jau kā durvis klauvēja pulkstens,
tā kā kaimiņš, kas nācis ar vēsti.
Pilnas asaru sievas acis.

...un šī ir mana Vakara saule...

Nebrīnieties, ka vienas vienīgas debesis -
meži ir sarukuši par strīpu,
ievilkušies sevī pirms ziemas,
visi mākoņi, bērnībā ieraudzītie,
visi nezvēri, cilvēka biedētāji,
visi uzplaukuši par vakara dārzu -
tava bronza, tavs zelta laikmets,
nav citas Eldorado un nebūs.

Un ne asaras sievas sejā.
Dobja pulksteņa dzeguze kūko.
Un pie sienas nevienas bildes.

1980





* * *

Kursas putni bruņas nesa.
Visi gaisos skatījās.
Kādi neredzēti putni,
nav nevienā grāmatā!

Viņi riņķoja un kliedza.
Bet tad visiem apnikās.
Ko tur klausīties, tie vārdi
nav nevienā vārdnīcā.

Nu ir atkal debess tīra.
Atpūšas acs tukšumā.
Bet tā sajūta, kas mostas,
nav nevienā grāmatā.

1981





ČIGĀNS SAPNĪ

Sapnī atjāja čigāns.

Čigāns (zirgā):
Es te dzirdēju šķindoņu lielu,
es te dzirdēju kaukdamas balsis,
kaut ko bļaudamas, solīdamas...

Es (bez zirga, bet arī atnākdams):
Laba diena. (Sev: Kas vairs par dienu?)
Man likās,
ka jūs
visi kopā te vienos svētkos...

Čigāns (no zirga nokāpdams):
Kaut ko klaigājāt jūs tur par dzimteni,
varbūt jums kāda palika lieka.
Mums, tiem čigāniem...

Es (atcerēdamies):
                        Pag, čigāns kad sapnī,
tad ir gaidāmas kādas bēres...

Jansons (no Pļaviņām):
Ja pa sapņiem redz čigānus,
tad tas uz sniegu...
Augusts Bīlenšteins (no Dobeles):
Ja sapnī redz čigānu,
tad būs ugunsgrēks...

Čigāns (dabīgi, visu to nav dzirdējis):
Cik jūs savādi esat, ļautiņi,
cik jūs esat trīcoši, dreboši,
tikai tad jūs mostaties dzīvot,
tad, kad jāpaglabā ir kāds...

Jansons, Mīlenbahs (neizpratnē un mēmi).
Es (vēl lielākā):
Bēres? ugunsgrēks? sniegs?

Čigāns:
Nemaz nezināju, ka tik daudz
vēl ir palikuši tie latvieši,
kuri visi čigāna bērēs...
Balss no reproduktora:
Ja ciganskij baronn...

Es (kaut kas taču jāsaka):
Zirgu acis un zvaigžņu acis,
bēres, ugunsgrēks, sniegs - viss kopā,
kas gan mēs priekš otra vien neesam
savos sapņos par atgādinājumu!
Savā gēnu krātuvē atceries,
četrdesmit ceturtā gada letiņ,
ne sapņa - čigāna nomoda acīs -
bēres, ugunsgrēks, sniegs - viss kopā...

Čigāns:
...nē, nu to jau es saprotu, tas jau
bij tādēļ, ka Jēzum uz krūtīm, es teicu,
nav rēta nekāda, nav brūce, es teicu,
ir muša...

Es (pats sev):
Daudz mušu, ak dievs, cik daudz mušu!

Balss (ne no kurienes):
Bet kāpēc tu domā - tas sapnī?
Tautas arī ir lieli bērni,
viņi mācās cits cita spēlītes,
kur neviens neko pazaudēt negrib,
tikai mainās, ar vietām mainās -

Un es modos, jo bija laiks,
un es neatceros, ko Jansons,
un es neatceros, ko Mīlenbahs,
un es modos, un čigāns modās.
Un aizjāja čigāns dzimteni meklēt.
Krūmi vēl tagad, dzirdat, šalc.

1980





IV
KO STĀV ĀZDORĒ





MILŽU SVĀRKI

1

Pirmais aculiecinieks:
Viss bija, kā tas vienmēr ir...

Otrais aculiecinieks:
Viss iesākās ar skaļiem zvirbuļiem,
kas spalgi pērās žagaros un smiltis
un kliedza pūļos - skaļāk katru brīdi.
No paša rīta saule vilkās ciet
ar pelnu plēvi un no visām pusēm,
un suņi kauca, lopi spiedās barā...

Balss no pūļa:
Vai jums par suņiem prasa kāds vai lopiem -
par viņiem, par tiem abiem, kuri drebināja
šos pakalnus, šīs upes izšļakstīja,
līdz drebējām un šļakstījāmies paši,
par viņiem, stāstiet mums par viņiem...

Pirmais aculiecinieks:
Tad cēlās vējš un koki drudža steigā
no savām lapām metās atbrīvoties,
kā gribot vaļā tikt no slimības vai kauna,
un asiem, kārniem, nejēdzošiem pirkstiem
tie lūdzās - ņemiet mūs sev līdzi! Viņi...
Drīz lapu, oļu, šķembu putrā vēlās
kā silti kamolīši, bet tos nebij laika
pat ieraudzīt, viss bija, kā tas vienmēr ir...

Otrais aculiecinieks:
...līdz plīsa gaiss kā stirkšķēdama drēbe
un koku saknes ceļas tā kā spārni
bez kāda kopsakara...

Pirmais aculiecinieks:
                              ...lopu iekšu šaltis,
un ūdens dimdēšana, balta marta putra...

Otrais aculiecinieks:
Tās - smadzenes. Ne raudam kādu dzirdēt vairs,
ne bļaujam. Grāvienam pa vidu
vien rupori ar aizsmakušām balsīm,
ar skaņu vien, bez vārdu naivās jēgas,
tāds bula noreibums, ka neatskurbt.

Pirmais aculiecinieks:
Kas prasa jaunu skurbumu, lai dzēstu veco,
kam gala nav... Viss bija tā, kā vienmēr ir -
kad ūdens glāzē krāsojas par vīnu.

Krodzinieks:
Vai ilgi notiek tā vai tikai cīņas laiku?
Vai tas ir vienmēr tā, kad braši cīnās?

Otrais aculiecinieks:
Un gāzās torņi, fotogrāfi nepaguva.
Tik tilts un migla. Divas milžu ēnas.
Kur pārējie, jūs prasāt? Kāpēc mēs tik divi?
Vai neredzat tos celmus, akmens stāvus
un apdegušos stumbeņus? Tiem arī acis
ir tilts un migla, divas biezas ēnas,
uz laika sagaismotās, pārpelnotās plates.

Pirmais aculiecinieks:
Viss bija, kā tas vienmēr ir.

2

Pirmais vērotājs (bijušais Pirmais aculiecinieks):
Nu redziet, viss ir tā, kā vienmēr bijis...

Otrais vērotājs (bijušais Otrais aculiecinieks):
Rau, ūdens jau iz milžu rautām gravām
tek žirgts kā laiks, un krastos zaļa dzīve
ar kalmēm, grīšļiem, vabolēm un vardēm,
ar katru līča mikrokosmosu un trūdiem,
kas atgādina saldo patiesību: dzīve notiek.

Krodzinieks:
Vien ūdens nepārtop. Un cerību nekādu.
Kaut gan... Bet ne tā vieta še un ne tas laiks.

Pirmais vērotājs:
Re, koki stāv, šīs mūsu stiprās pilis,
un šūpo baložus, kas mūsu rūpes remdē,
un kovārņus, kas ceļ pēc remdējuma.

Krodzinieks:
Vai tas kāds remdējums, jūs naivie žagargaiļi,
pret siltumu, pret versmi, kāda elpo
zem maniem veciem, mūžamjauniem spārniem!

Ganuzēns (viņa rokās gaiši zili svārki):
Jau kuro dienu es pa ceļiem klīstu,
pa līčiem brienu, stāvu krustceļos...

Pirmais vērotājs:
Kas tā par zilu blāzmu?
(Kluss un steidzīgs piemēra sev zilo svārku,
intuīcija viņam saka - nē.)

Ganuzēns:
...nevienam nevajaga, visi tikai smejas,
jo lielāks tirgus, jo tas smieklis dzedrāks,
es saku - pamēģiniet, viņi pamēģina
un izzirgojas, bet iet laiks, un svārki
top arvien sausāki un stīvi plaisā,
bet paskatieties, kāda stivra drēbe,
kā pirksti diegi, pogas tā kā plaukstas...
Sen manas govis noēd kaimiņdārzus,
bet man nav miera - svārki nakti blāzmo
un dienā nedod mieru...

Otrais vērotājs:
Dod man pamēģināt!
(Pazūd svārkos.)
Ei, kur jūs palikāt, kas tie par jokiem?
(Ārā iznākdams.)
Nē, labāk paša necilajās biksēs.

Ganuzēns:
Sāls nesējam tie derēja vislabāk,
bet teica viņš: Tie maniem pleciem knieš,
tie manas acis pārvērš vanagos,
nav apturamas acis, mēle, rokas.
Pats? Pats es viņos ieeju kā namā,
tie mani nenospiež, bet tie nav mani
un nebūs gadus, garus, garus gadus.
Bet, kad es parādu ar zilo blāzmu
uz trejdeviņu galvu skaļo pusi,
kas noēd labību no tīrumiem,
no ezera kas laukā izēd zivis,
viņš žilbst. Viņš kliedz. Viņš iesāk taisnoties,
viņš paliek cilvēks, mainās viņš uz augšu.
Kur ņemt tos gadus, dienu - nedēļ - mēneš - gadus?

Muzeja darbinieks:
Kam tāda nabadzīga, iedomāta rūpe,
to visu vajag labi iegrāmatot
ar inventāra numuriem un diegiem,
un zieģeļiem, kas ne vairs zilas glūdas.

Ganuzēns:
Pats esi inventārs. Un sen jau iegrāmatots.
Bet, ja nav it nevienam dzīvu kamiešu,
kam viņus nest, lai iet tie atpakaļ,
lai saule kaltē, lietus slacī viņus!
No zemes tavi svārki, zemei viņus ņemt.

Krodzinieks:
Bez biksēm kas, tas i bez bēdām esot.
Bez svārkiem, tātad divkārt bezbēdīgs.
Dzer vīnu, dzer, teikts vecās grāmatās.
Bet, ja tām neklausi, dzer degvīnu
un nemurgo par ziliem māla svārkiem!
Tev pašus jaunus, kādi iepatiksies,
līdz beidzot ietērps veļu velvetā.
Dzer vīnu, dzer, caur vīnu nakts top gaiša!
Un celsies paģirains ar sauli augšā.

1980


Milžu spēkošanās latviešu teikās parasti beidzas ar dižvaroņu savstarpēju iznīcināšanos - no tam veidojas pakalni un gravas, bedres un ieplakas.
Vieni milža svārki Kuldīgas baznīcā vēl ilgi pēc tam karājušies. Diegi, ar ko svārki bijuši šūti, bijuši tai resnumā kā roku pirksti un sprūdi (pogas) kā skuteļi. Desmit gadu vecs zēns tik tikko varējis svārkus cilāt. Svārki bijuši taisīti no zila māla (glūdas).
(Kuldīgas milžu cīņa, Latviešu tautas teikas.)





* * *

Ko tu ķinksti tais kūdajos kuitos?
Nēsi kužis, ej strimalas vāc! -
saka kursniekos. Atsaucas suitos:
Ko stāv āzdorē, iekše nāc!

1980





BANDAVAS HAIKAS

Kiosks Ventas krastā

      Venta pilna ar zaļu zāli,
debess pilna ar mākoņiem.
      Ar ko šie cilvēki pilni?

Pils parkā līst

      Lietus ir pamodinājis
visnegaidītākās balsis.
      Saule tās apklusinās.

Vecā zirgu pasta stacija

      Staļļi, logu dobumi, akmeņi,
drupās ieaudzis bērzs.
      Katrā ķieģelī kaut kādas gaidas.

Glābšanas stacijas uzraugs

      Ne no pavasara līdz rudenim,
dzīvi viņš mērī
      no viena līķa līdz nākamajam.

Zēni uz Rumbas

      Pa aizvēsturisku zivju nospiedumiem
uz straumes brāzmaino vidu
      silti, jauni, mirstīgi augumi.

Pēc lietus

      Jāņogu krūmi pērlītēm pilni -
blakām pupām un ķiplokiem.
      Vismaz tu taču tici tam?

Kuldīga

      Balodis tek tev pa priekšu kā locis
ceļlapu goda krastos.
      Vai tik daudz te to dziedējamo?

1980





ZIEMAS SAULGRIEŽU ELĒĢIJA

Savāda ziema -
rūsgana zāle,
lapsas bez akota,
bērni pie logiem.

Savādi ziemsvētki,
savādi saulgrieži -
ūdens virs zemes,
debesīs ūdens.

Kāpēc tā kavējas,
vai tad tik grūti,
vai tad tik grūti ir
sniegam piedzimt?

Ūdens virs zemes,
debesīs - ūdens,
rūsgana zāle,
bērni pie logiem...

Vien ķekatnieki
staigā pa ielām,
jau pilni pagalmi,
jau pilni laukumi.

Kolidū!

1972, 1979





STARP SKRUNDU UN ZEMGALI

1

Tā zeme starp Skrundu un Zemgali
sen jau pavisam cita
kā tavas dzimšanas rītā.

Cits ir Jēkabs un cita Rita.
Bet, redzi, nenovītusi
raksta debesī savus zibeņus,

raksta dūraiņos savu klusumu
nepabeigta un nenoremdēta
zeme starp Skrundu un Zemgali.

2

Debess starp Skrundu un Zemgali
redz visu un vēl daudz vairāk,
bet atsakās kaut ko lemt,

saka: Tā nu ir tava daļa,
tu esi no viņas ņemts -
no zemes starp Skrundu un Zemgali.

1981





PĀRBRIEDĀ

Ak dies, kā pūcei aste pārbriedusi!
Krīt augļi tikai platīna un zelta
pa vidu nepārtrauktu prieku speltei.
Vien kukainis griež neticīgas ūsas

un leijerē ko apnicīgi senu,
kaut ko par naudu, dvēseli un jūru.
Kas tādiem nepārdomekļiem pūš burās?
Kas viņiem daļas ir, par kādu cenu?

Bet drīz tai vispārējā remontlaikā,
kad pārstāj asie tur pa klajiem gaudot
un saprātīgi noklājēji krīt,

ne kukainis, bet dziesma klajā staigā:
      balta bija jūras nauda,
      barga mana dvēselīt.

1981





* * *

Jānim Peteram

Latviešu lēnīgās dejas,
nomierinošās guļbūves,
gaišās latviešu mēbeles,
patapenie joki,
saulīte salta debesī,
sildoša ornamentā.

Rimtā, remdētā dvēsele
gandrīz kā brīvdabas muzejs.

Bet pēkšņa un durteniska
dziesma par karstiem ķieģeļiem,
dakšas rokā, bīskaps uz dēļa,
ugunis piļu logos...

Un atkal - uz jauniem pauguriem -
latviešu lēnīgās dejas,
nomierinošās guļbūves,
gaišās latviešu mēbeles...

1980





* * *

Pērkons pirms Jāņiem nenāk pār ezeru...

Pērkons vēl piekrāvis nav savu vezumu,
vēl viņš pats zina, ka daudz ko vēl nezina,
vēl viņš tur gaisos vāra sev benzīnu,
vēl viņš pār zemi jādelē drezīnu,
izslīpēti līdz galam nav vēzieni,
ezera doņi bez spīta un lēzeni,
ezera pīlēm vēl ļenganas pleznas;
vēl tavs Otello nav nobriedis, Dezdemon,
lēkšo pa kaujlaukiem, biedēdams vezīrus...

Bet viņa smēdēs, cellēs un darbnīcās
top.
Top: debesi pārdalīt, ūdeņus pārbaudīt,
zaudēt, bet atdot bez viena varbūt,
zeme gatava, debesis alkanas, ūdeņu pārbrieds...

Un nopūšas ļaudis, un saka: jā, zina
gan zemi un debesis atsvabināt,
cik vieglas kājas, bet bij kā no svina...

Un nu neviens pat vairs neatminas:
pērkons pirms Jāņiem nenāk pār ezeru...

1980





SLIEKSNIS

Valdemāram Ancītim

Kad mūžs un visu sliekšņu pārkāpšana vaļā,
tie dilst un plok, un rūk, bet solis uzvarošais
aug, ceļas, zeļ. Pat bronzai mūžu drošai,
re, pārkāpj patīna, un piemineklis zaļo.

Bet citi sliekšņi aug, kam tomēr tiekam pāri,
aug adaptācija un citas jaukas spējas,
līdz sirdslogā kāds klauvē, tad bez tevis vēji
skrien un tu pavadi ar acīm viņus kāri.

Tie sliekšņi redzamie, bet tev vislabāk zināms,
ka paliek nerunāts, bet nepārkāpjams
un glāstāms, audzējams tavs slieksnis svinams.

Kas pārkāpt taisījās, tie paģiras nu lāpa.
Vien pašiem pārkāpjot mums, tie šim slieksnim pārkāps.
Vēl tādiem pārkāpējiem uzšūti nav svārki.

1981





PASAULES GRĀMATA

Valdim Anapartam

Vēl tu neesi dzimis,
vēl tava saule atdevīgi un kaisli lec,
bet pasaules grāmatā svinīgi
tu esi jau iereģistrēts -

ar tēva un mātes vārdiem,
gēnu sauli, cilvēka neizļodzāmo dabu.
Un, rau, rudens grāmata brūni sarkanā
klājas ceļā uz tavām neziņas tūkstoš ābecēm!

Atveras kaltie un atšķiras brošētie vāki,
un tavas dzimtās skudras tik ieinteresēti sveicina.
Tu nejauši paskaties logā un ieraugi nākam
sniega spārnus, nē, grāmatu balti neizbeidzamo.

Klājas māla un griezīgu grantsceļu grāmatas,
uzaust ābeļziedu un ķiršu austrumnieciskie albumi...
Un tu mosties mūžīgā atmatā,
un tu pats sev vislielākā valdība,

kamēr atvērts vāku durvīm un gaisa logam,
kamēr tevi šīs debesis lasa un tu viņās lasi zīmes.
Ko tas nozīmē - ziemas laikā - lakstīgalas - tā pogājam?
Neizmērījis visus dziļumus, arī tu neesi izmērīts.

Pasaules grāmata būdama - pasaules grāmatā svinīgi
iereģistrēts, caurreģistrēts un pārreģistrēts,
joprojām - cilvēk - atvērts - kā Rīga - neesi līdz galam dzimis.
Vēl tava saule - bet nu jau brāzmaini lec.

1980





SALDAIS SALDINIEKS

Ērikam Ķiģelim

Ir galds un ir galdinieks,
ir malds un ir maldinieks.
Bet ir, ir, dzīvo un mīt
Saldū salds saldinieks.

Katrā ziņā viņš dzīvo godīgi -
pilda procentus, sūkā ledenes.
Bet nedod miera man doma - kas ir šī bļoda -
mazgājamā bļoda vai ēdamā?

Viņu reibina ķimene,
ak dies, cik daudz smaržu viņu pārzin.
Viņam ir ģimene,
bet, ja nē, vismaz ģimenes dārziņš.

Viņam nepieder vēsture,
bet tā notiek tieši ar viņu.
Un no iedzimtās ēstuves
viņš tai pamāj ar vainadziņu.

1981





NO MINORA UZ MAŽORU

Re, no minora uz mažoru
bez nevienas atpūtīgas pieturas
kā no Latvijas uz Lietuvu
vēl joprojām nesavažots važoju.

Garām Saules kaujai, mēness spožiem meliem,
garām mirkšķinošām, garām tukšām mājām,
garām zaļi apsološām velēnām,
garām putnu dzelmēm, ūdens asfaltklājiem -

Ja ir tevī iekšā - asi skatīties,
tad tu pagūsi i - laikā attīties
atpakaļ un ne uz dzīvu mironi,
bet uz noturīgu vīra minoru.

Tik daudz klusu bēdu katrā cilvēkā,
ko viņš tā kā zeme sevī noracis,
bet nav zvirbulītis - nelēkā.
Sper vai nesper spundi - sevī noraudzē.

O, paldies, ka mēs tik dažādi -
satikāmies šomūž, brīdi svinējām -
vai bij ceļš no mažora uz minoru,
vai bij ceļš no minora uz mažoru.

1980





V
KUR PALIKA VASARA





IEILGUŠAS ATVADAS

1

Salaidīsim visu dēli, grīstē, vālā.
Un tad spārniem, un tad spārniem - pliču, plaču.
Spēlīte spēlītes galā.
Domino, domino, riču-raču...

Kas par gaisu ciklodola birzīs!
Karstām strāvām, uzplosošs un ass...
Un no katras kapsulētas lizdas
fazānoti sapņi paceļas.

Acīm zibot, spārnos skatās dzirkles,
cirvis klucī aizturēti rēc.
Nokausim vēl vienu gaišu mirkli,
tas kā vista sasaistīta brēc.

Ātrāk, beigsies bēgums, ātrāk, ātrāk,
nedod dievs, kad paisums krastā kāps!
Tiku-taku, to ne es, bet pulkstens saka.
Un pie vienas vietas viņam sāp.

Salaidīsim visu dēlī, grīstē, vālā.
Un tad spārniem, kuru nava, pliču, plaču.
Spēlīte spēlītes galā.
Domino, domino, riču-raču.

2

Tu ar tādu acu zibu,
ko tu spēlē nebūtību?

Nē, nav betona tie ciļņi -
tavi smagi matu viļņi.

Vēl ne zāles, vēl ne koka -
dzīvas, siltas, tukšas rokas.

Taisnība - es gribu viņu -
tavu dzīvu kodoliņu.

3

Tev, tikai tev...
Bet kas to ir devis -
šobrīsniņ tev -
tas ir - pret tevi.

Tas nav miets, tas ir bērzs.
Un virs viņa ir viss.
Virs tava bērza ir,
tu taču redzi, ir debesis.

Un tur debesīs - peldēt,
ne rāpot kā vēzim -
Vienu mūžu - pilnu elpu -
nomoda vēzieniem.

Tavi sapņi ir balti,
bet viņi ir meli.
Saldi ir tavi galdi,
bet - paldies - iekšā nelien.

Brokastiņa
nav apriebusies?
Vēju jautājums
no četrām pusēm.

Jautājums riebīgs. Kādi šie paši -
brīžam pavisam jau reibuši staigā.
Bet viņu svaigumā
ir kaut kāds atdzimstošs baigums.

4

Es esmu ugunskurs, tur taisnība tev tiešām,
Pa līksmām trepēm tieši debesīs!
Un atpakaļ uz pliena pieres šīs.
Un izkārpīt no karstiem pelniem piešus.

Bet gurdu sapņu drudzi nesaslimt -
ne tad, kad vienīggribošais ir vājums
vai lietus sevi reklamē par mājām.
Nē, dzimt, ar savu prātu reizē dzimt!

Un nenosviest neviena puteksnīša!
Jo viss, kas notiek, tas ir tikai tīšām -
glāsts, vārds un lāsts, un pauze, sitiens.

Un vienīgie, kas netīšām, - ir rīti.
Es esmu ugunskurs, pilns savu uguns bišu.
Bet arī tu vairs neesi taurenītis.

5

Es tevi līdz mājām pavadu,
tu mani līdz ceļam, vējš.
Cik tu esi kļuvis savējais,
cik pats es sev esmu svešs!

Tā mēs viens otru vadām
un nemākam izšķirties.
Kā marmora stabiņi gadi,
tālums nezināms, miglasbiezs.

Kal, bitīt, tu savu dzeloni,
uz kura rakstīts tas gads!
Kas man daļas! Vistrakākā svelme
ir tā, ko sakur sev pats.

Es tevi līdz mājām pavadu,
tu mani līdz ceļam, vējš.
Paparde ir mans pavards,
aizslēgts jūlija mežs.

1979-1980





KUR PALIKA VASARA

Kāpēc man neprasi vairs,
kur palika vasara?
Prasi man, prasi!

Nesaki man, ka zini,
saki, ka neatmini,
bij kamols, un tu viņu tini...

Nesaki - kļavas plaukstā
vasaras takas ir austas,
to jau saredz ikviens.

Neesi, neesi tik gudra
kā pūžņa skaitļotājskudra.

Nesaki - putniem uz spārniem...
Redzi, cik melna uz vārnas
vēl vasara, vasara zied.

Varbūt viņa tā bij, kas miegā
tev vēl vienu vaibstu iegrieza?

Uzšāva vilni gaisos,
un tas vēl ap sauli laistās?

Kāpēc man neprasi vairs,
kur palika vasara?
Prasi!

Prasi, un cauri benzīniem
es tev kliegšu, ka nezinu.

Tu man kliegsi, ka nezini,
tā sasildīsimies mēs.

Var būt, ka jumta dēļos?
Var būt, ka akvareļos?

Satiksimies veļos.
Tur mums to pastāstīs.

1980





SENA UNGĀRU DZIESMA

Aiz ko sasalusī pušta skaņi skan?
Kas tie zirgi, trakie auļotāji?
Viens ir tavs, un otrs mans,
viens ir tavs, un otrs mans.
Pārējie -
tie pieder pusnakts klajam.

Donava no krastiem kāpj, un pērkons grand.
Bet kas auļo tur tai mākoņplaisā?
Viens ir tavs, un otrs mans,
viens ir tavs, un otrs mans.
Pārējie -
tie pieder pērkongaisam.

Dārzi zied, un saule tā kā zvans.
Prom tie zirgi aizauļo pa staru.
Viens bij tavs un otrs mans,
viens bij tavs un otrs mans.
Pārējie -
sen pieder pavasarim.

Bet, kad sasalusī pušta atkal skan,
atskrien zirgi, trakie auļotāji.
Viens ir tavs, un otrs mans,
viens ir tavs, un otrs mans.
Pārējie -
tie pieder pusnakts klajam.

1979





ATKAL RĪTS UN ATKAL CELMI

Atkal rīts un atkal celmi...

Bet cik skaisti bija tie velli
un vellatas spožās klikatās!
Vai uz slotas vai arī karietē -
pāri tev un - galvenais - pāri sev.
Tas nekas, ka šorīt sāp kājstarpe,
bet mēs vakar nejūtām atstarpi,
mello kungu no ļauža kas šķir.

Tajā naktī vēl klīst mana sirds.

Rīta durvīs tā pieklauvēs vēlīna,
un tur atkal būs celmi, celmi...

1981





KRASTA KĀRKLS

Es esmu, es esmu rūgts,
tu neesi manis lūgts.
Bet, ja arī būtu lūgts,
vienalga, es esmu rūgts.

Ko es tur debesīs rakstu?
Es nerakstu tev.
Es rakstu tiem, kas var izlasīt.
Tiem, kas izlasīt grib.

Neviens debesīs nenesīs.
Varu atskaņot ne tikai to.
Jau sen mans ziemeļnieciskais maigums
ne tikai pūpolo.

Tu vari no manis plēst.
Bet smilšu augstienēs
es dzimstu kā jauna vēsts.
Es neesmu es, bet mēs.

Es esmu, es esmu rūgts.

1981





VECRĪGAS SĒTĀ

Ieplaisājis
ir ģerbonis, zem kura mēs
tiekamies.

Divas lauvas,
plaisa pa vidu.

Bet tu par to neuztraucies.
Es, piemēram, esmu dzimis
zem ieplaisājušām debesīm.

Rīga arī ir tāda -
ar Daugavas plaisu -
pa vidu.

Un, kas sakās neesot plaisains,
nav vēl to vienkārši pamanījis.

Mutes kliedzošā svītra,
asna izlēciens spalgais,
mātes klēpis -
pasaules plaisas
nenoklusējamās.

Un, kad esam
izlasījuši,
apguvuši,
kļuvuši
gandrīz vai zuši, -

ataust vienkārša doma
ar plaisu -
primitīva, t. i.,
dzīva:

Debesis baigās, mīļās, trakās, zibeņu pilnās -
tu esi ģerbonis
mūsu.

1980





DOREMĪ VALSIS

Tad, kad atnāk nežēlīgs vējš,
laimespēdas ar slotu kad dzēš,
labi vēl, ka pasaulē mīt
Do - re - mī.

Doremī sola un dod,
Doremī neaizlido.
Doremī to vienīgā prot.
Doremī, Doremī...

Naktī smagi kastaņi krīt...
O, būs akmeņu piebiris rīts!
Bet to noslauka viens tavs labrīt,
Doremī.

Doremī sola un dod.
Doremī neaizlido.
Doremī to vienīgā prot.
Do-re-mi-so-la-si-do.

1979





RUDENS KARUSELIS

Kura liepa ar kurējo ozolu
kopā vissmalkākiem valgiem,
kura kļava ar kurējo bērzu -
visvienalga, vienalga -

Zeme dejo, un debesis dejo,
saldā miegā guļ noguris prāts.
Nav kas nonāktu cilvēku lejā
karuseli apstādināt.

Ak, par ko tik aizgūtnēm smejas
baltā bērza nebaltā tāss?

Senas dienas un senas sejas...
Bet var būt, ka no rītdienas tās?

1979





VĒJU VEIDI

Mārai Misiņai

Ai, tikko pūsma nolakotās mētrās,
ak, šalkas, švīgas, vējš, kas krusu skrotē,
o, viņš no jūras, sāļais pabarotājs,
un negaidītie, kas no visām četrām!

Tos sasiet buntītē un miņā iekļaut -
tas dzintarsaksenis, tas sāmenis ar eļļu...
Bez vēja atnācēji ir vien veļi,
bet arī tad ar laiku - pūsma viegla.

Tu tātad esi vēja veidu krājējs?
Vai arī godam tilpsti kolekcijā?
Vējš jautātājs. Un blakus - smirdošsvinīgs.

Par maz būs nežēlīgiem jautātājiem
reiz atbildēt: Uz zemes vēji bija.
Vien sevī nesošais spēj atgādināt.

1981





SAULES TAISĪŠANA

Slīpi sniegi pāri zaļu zāli...
Kāda jēga, baltie flomasteri?
Zemes pagrabos un debess zālēs
daba vienmēr alķīmiski perina.

Lietus buršanas un tas, ko runā saknes,
sniegu čurmēšana, krusas āmurīši,
miglas dzira, tveices eļļa, azartakmens -
viss ir smagi vajadzīgs, pirms izšaujas

zibens, dūmi, uguns, lai ap rētām
reptu, uzputotos, augtu, celtos
visa dzīvā glābjošs apspīdētājs,
no nekā un visa uzburts zelts.

1980





RUGĀJI

Rugāji -
zemes neskūtais vaigs,
kuram tikko
kāds pateicis paldies.
Drīz to noputos
sniega baltums,
skaistais bezžēlas laiks.

Mana mīļā
rugājdzimtene!
Mūžam gatavā ziemai
un visam,
kas sagaidāms ir šai Visumā
kā agrākajos,
tā i nākamā simtā.

O, kā zied
un uz visiem pelniem!
Acis vaļā,
un vienā skatienā -
torņi, pieminekļi ar patīnu
un apvērstās, spožās
velēnas.

Nesamaļ
to nekādas maltuves,
neaizslauka to laika tvaiks.
Rugāji -
zemes neskūtais vaigs,
kuram tikko
kāds pateicis paldies.

1979





VĒSTULE

Es esmu sajaucis atkal.

Tu man teici:
Apmīļo Rīgu, noglaudi
Daugavu, pamāj torņiem, uzrunā
akmeņus!
Savā smilgu rokraksta balsī man teici.

Bet es esmu te,
atvasara, kūp apdzisis lietus,
un es esmu sajaucis visu:
Mīļoju akmeņus - pēkšņi man likās, ka viņiem
to vajag visvairāk,
pamāju Daugavai - sapratīs, ko es tur jaukšos,
runāju šorīt ar torni - ir vēl gudrāks
pa vasaru kļuvis.

Mīļoju, glaužu un māju,
sajaucu visu vēl vairāk kā lapkritis,
mīļojamies, glaužamies, mājamies.
Torņu, akmeņu, ūdeņu
vērpete...

Un pēkšņi -
es dzirdu,
ieraugu, sajūtu, saožu, sakožu; viss
visapkārt man saka:
Uzrunā!

Bet tā vairs nav tava,
tā -
rudeņa skadrā balss.

1980





VI
PĻAVA. POĒMA





PĻAVA

1

Ar rīksti rokā,
tālām sevī acīm,
starp ābelēm,
pa dārza biežņu
tik klusā, noteiktā
un negrozāmā gaitā,
ar rīksti rokā
vīrs.

Ne mēteļa, ne cepures,
ne somas,
vien rīkste rokā,
it kā taisītos ko sodīt,
un sniegs līdz potītēm,
un kakls vaļā,
un beidzās dārzs.

Viņš bija savāds,
varētu teikt, smieklīgs,
kur citi vieglām kājām,
sērsnā nelūzdami,
viņš līdz pat zemes
krama krantij,
kā nebūtu te gājis,
tā kā pirmoreiz.

Kad viņi atskatījās,
apnikumā apguruši,
ikkatrā pēdā
ziedēja viens krokuss.
Pilns miega smaguma
no melnizaļām,
nostalģiskām eglēm
šļūdēja nost sniegs.

Kur palika viņš -
vīrs ar rīksti rokā -,
vien brūnas tērces
zaļu asnu mežā
un nekaunīgas pienenes,
un putns nenoskaidrots,
kas dzied: Lai pļava top!
Un pļava tapa.

2

Pirmās pamodās pienenes,
pasaku kalponītes,
paskatījās visapkārt:
Ak, saulīt, cik daudz to darbu!

Ai, manu zelta māsiņ,
neuztraucies nemaz,
teica gundega plānā kleitiņā,
vēl i pagūsim izdancoties!

Bet āboliņš šūpoja galvu
beidzot tādā nu vienprātībā,
ka likās, skraida pa pļavu
šurpu un turpu vējš.

Ei, jūs, guļavas, celieties, vizbules,
ei, jūs, tīteņi baltie tauriņiem,
ko jūs gaidāt, kad visi jau augšā,
un tu, pamalē linu lauks!

3

Un viņš gāja. Un rīkste tam rokās
salapoja un uzziedēja!
Un viņu sveicināja ik puķe
ar tik cītīgu reveransu,
ar tik skatienu uzticamu,
kāds bija vienīgi Dzīnei.

Ar tik zaļa avota pilnām,
ar tik neatšifrētām acīm,
ar tik vienkāršu noteiktību,
ar tik nepārprotamu Jā,
kāds bija vienīgi Dzīnei.

Un viņš gāja - pats salapojis -
klusu baili un gatavs uzziedēt,
un viņš skatījās, neprasīdams -
kura no viņām ir Dzīne?

4

Un, jo dziļāk pļavā viņš gāja,
jo viss tapa lielāks un lielāks.
Pienenes griezās kā vēja
rotori no zāles šalkām,
viss ģenerējās, viss nāca no sevis.

Tā vairs nebija tuvredzība - tālums
bij iekāpis klēpī kā kaķēns,
un bērnība auga, un daži
jau varēja pateikt, kas notiks,
jo atkārtojās it viss, bet dzīvāk.

Un nevajadzēja pat pieskarties,
viss nāca un rāpās klēpī,
viss nāca un kļāvās klāt
kā apjēdzot neapjēdzamo -
visu kopīgo pazušanu.

5

Un viņš attapās - ieaugušas
zālē kā melnas šķilas
divu zirgu garenās galvas
un murškulis pelēku, vietām
zaļu un brūnu drēbju.

Un balta kā kaļķis piere,
un mati kā pērnā kūla,
klusi un trausli kā smilgas.
Gāzmaskas atvērtā rīkle
kaut ko kliedza joprojām bez skaņas
pret visredzējušām debesīm.

Viņi bija apskāvušies
tā kā mīlētāji, kas beidzot.

Nespēdama un nešķirodama
zāle darīja savu darbu.
Pļavas visaptverošā mūzikā
puķes ziedēja rekviēmu.

Piedodiet puķu dvēselēm!
Tāpat kā tās piedod mums.
Pļava ir bagātināta ar visu.
Pasargi dievs mūs no bagātības.

6

Dzīne, Dzīne, kur tu vēl esi?
Skujiņa mežā? Lāsīte padebesī?

Bet es jūtu tavu soļu sliedi pa zāli,
tavus pieskārienus no nebeidzamiem tālumiem.

Bet es jūtu, jūtu - jau esi,
dadzis nekož, un nātre nesit.

Dzīne, drīzāk, arī pļava, re, aug,
nāc ar mani to vārdā, nāc vārdā saukt!

7

Aiz bezdelīgactiņu grāvja,
aiz bumbubedres ar vilkvālēm,
aiz biškrēsliņu noras,
skudru un zemeņu kalnā,
reiz stāvēja koka nams.

Nodrošinājies ar suņiem,
kurus neredzēja neviens,
kuru badu dzirdēja visi,
apjozies stipriem dēļiem
nams.

Es toreiz neprasīju neko,
bet tagad es gribu zināt.

Ķirši, kuri pār žogu rāpās,
ābele, kura neietilpa šai visumā,
pat pīlādzis nepaklausīgais,
kas neprata iekļauties gudrībā,
zaudēja zarus.

Viņus neredzēja neviens,
tikai mēness un apkārtnes pauguri,
kaili kā kaimiņa galva
pēc atgriešanās no tālienes,
tikai mēness un apkārtnes pauguri.

Un vēl vienu dienu mans draugs
ar autoriepu kurpēm,
ar kurām, viņš teica, var redzēt,
un tagad viņš vienu mūžu
uz vaiga nes dziļu rētu.

Viņus neredzēja neviens,
tikai dūmi debesīs kāpa,
tikai bites pa dzotu rīkli
lidoja ārā un iekšā
ar medu no mūsu pļavām.

Viņi nesaņēma kapeikas,
viņi nestaigāja ar kurpēm,
ar kurpēm no autoriepām,
viņi cukurināja sev medu,
viņi cukurināja sev dzīvi.

Es toreiz neprasīju neko,
bet tagad es gribu zināt.

Aiz bezdelīgactiņu grāvja,
aiz autoriepu kurpēm,
skudru un zemeņu kalnā,
veca sieva kaš vītušu zāli,
un es viņai prasu par puķēm.

Kā tad lai es to zinu,
medu tā puķe nedod,
govij tā pienu dod,
tātad ir derīga zāle -
tā ir tāda puķu zāle.

Patiešām, ne bezdelīgai ir acis,
ne vilkam ir kāda vāle,
ne bite sēdīsies krēslā,
bitei dzelonis, govij vēders,
un cilvēkam puķu zāle.

Aiz bezdelīgactiņu grāvja,
aiz aizaugušajām bedrēm,
aiz mūžīgiem biškrēsliņiem,
skudru un zemeņu kalnā,
satrupējis stāv koka nams.

8

Reiz vienam tēvam pļavā
bija trīs dēli.
Divi un viens,
nuja, kopā trīs.

Pirmajam bija
laba balss.
Un tie ar tām balsīm
dzied:

"Mūsu pļavā zaļajā
kaut kas stipri zied.
Es, var skaitīt, nedzērājs
šodien gan kā miets.
Svied savu augumu grāvī, svied!

Mūsu grāvī siltajā
vardes tīksmi kurkst,
tā ir mana mūzika,
guļu nenodurts.
Dusi mierā, tu vēl esi gurds!

Labi gan, ka ir vēl grāvji,
grāvji neaizbēg.
Un zem tevis un virs tevis
silta dzīve tek.
Savam grāvim, stāvi rāms, neizbēgt!"

9

Kad otrais dēls modās,
viņš skaitīja zemes,
kurās nav piedzimis.

Ap brokastu laiku
viņš jau zināja
visus laimīgos gadsimtus,
kuros nav bijis lemts.

Atlaidies zālē,
viņš apcerēja
savu brokastu nabadzīgumu.

Un varēja būt
tak i krēsls,
vispār vienmēr
viss varēja būt
pavisam citādāks.

Diena bija grūta -
viņš skaitīja
horizontāli un vertikāli,
lielās un vidējās,
gadsimtenīgās -
klusā eiforijā
kā rožukroņi -
pārestības.

Vakars nāca
ar jaunu pārestību -
ar saskaitītnepagūšanu.

Šo pārestību
viņš paņēma līdz -
viņa pēdās
nežēlīgs rīts.

10

Bet Dzīne jau bija ceļā.
Un bija i pēdējais brīdis -
aizmaldījies atmiņu kambaros,
labirintā bez pavediena
rīkstenieks, bitenieks,
muļķītis, trešais dēls.

Apmaldījies šais skaņās,
zumēšanās un dūkšanās,
vīgriežu dullajā tvīkumā,
lapās, kaulos, bārkstīs un sprogās,
spēka, bet tomēr vien cilvēks,
rīkstenieks, trešais dēls.

Dzīne, Dzīne, kur ir tie ūdeņi,
kur tie virszemes ceļi, kas atvedīs?
Klusu, neprasi, viss ir jau redzams -
bites lido kā trakas ar medu.
Bet tas nav tavs ceļš uz mani.
Nestāvi, Dzīne, uz āderes!

Tad, kad viss ir tik uzziedējis,
vajag kādu, kas kailu rīksti,
jo tikai ar to var uziet.
Briksnis uzaudzē briksni, un pamale
aizaužas dzelkšņiem ciet.
Nestāvi, Dzīne, uz āderes!

11

Tādu vairs nav.
Ne Pāvilostā,
ne Čilivakā,
ne Sāmsalā.
Un es saprotu jau -
tu esi no Glābējas Grāmatas.

Asa, pūkaina kamene
tavu vardu zum.
Zebiekstīgskaisti zirnekļi
strādā tev tīmekļus.
Tu neesi cilvēks,
tu esi atgādinājums.
Tu esi zīme.

Tu taču redzi, tu
neesi vairs audzējama.
Tava zodiakzvaigzne
pret tavu pieres sauli plaiksn.
Saudzējama? Jā,
saudzējama.
Saudzētlaiks -
tas ir cilvēka cienīgs laiks.

12

Bet vai tad daba
sevī ko saudz?
Nepļāpā tur tik daudz!
Kas tu tāda,
es prasu.
Kas esmu?
Es esmu rasene.

Es esmu knislis, bet neesmu tas,
kas tavās skavās atpūšas.

Pa raseņu ceļu, pa saules raseņu ceļu...
kad kukainis nokļūst uz lapas, dziedzermatiņi
izdala sulu ar fermentiem un to sagremo...

Bet ir arī ceļš,
ko neiemanto,
ko katrs pats sevī rod, -

esot knislim, bet neesot tam,
kas ņam, ņam... skavās sagremojams -
Par agru, puķīt, dreb tava nāss!
Es esmu knislis.
Bet es neesmu tas.

13

Dzīne, Dzīne, ķimenīte,
putniņ, vasaras zaļais spārns,
un es sakļauju savus tev blakus,
te ir vasara, mūsu lizda!

Kaijas klejojošās skrien pakaļ
savai projāmbēgošai jūrai,
taujā, kaujas, mijas un mujas
un, jo zaudē, jo plēsīgākas.

Sveika, vasara, mūsu jūra,
zaļi pelēkās dūmakas krasts,
un es ieeju tavā dzelmē,
pļava, tevī es atgriežos!

Ziliem un dzelteniem viļņiem
pretī kā paisuma laikā -
kāda atmiņa nebijusi
aizturētajos vēzienos!

Ne vairs gaidu ziepeņziediņš,
cēlas cerības anemone,
Dzīne, skaries pie mana spārna -
vilnis notiek, un pļava notiek.

Saules šūpolēs, saules grīzeklī,
un tas apturami vairs nav,
līdz mums iekliegties pļavas balsī,
laimē izvaidēt viņas līgo.

Dzīne, Dzīne, kur paliki atkal?
Tikai brīsniņu saskardamies,
trako ap mūsu augumiem
ziedputekšņi un laiks.

14

Govis smagas šūpojas mājup,
un viņām ir vainags galvā.

Noiet saule vakarā,
un viņai ir vainags galvā.

Prieks, skurbumnieks, danco pa pļavu,
un viņam ir vainags galvā.

Iet bēda uz upi mazgāties,
un viņai ir vainags galvā.

Katram zaudējumam un mokai
ir pa vainagam - staltākai iešanai.

Ne mēnesnīca, ne nimbs, ne oreols -
dzīvu zāļu un lapu vainags.

Katrai plūktai un neplūktai puķītei,
katram stiebriņam ir savs vainags.

Katrai dzīvībai, kura izkapti zin,
katrai apmāti apmiglotai.

No pilskalna paceļas roka,
un tajā ir - vainags.

15

...Līdz ceļiem sērsnā,
tālu sevī acīm,
caur dārzu zināmu,
caur brikšņu jaunu
kā sengad klusā,
negrozāmā gaitā
uz kārklu krūmu pusi
vīrs.

Un pēkšņi - švīkas,
klaigas ziemas gaisā -
bars gulbju -
baltu, spriegu stāvu.
Pāri mani mūžam
virpuļo tavs skatiens.
Bet, Dzīne, Dzīne, nevaru es
līdz!

Kopš tevis nav,
tu esi katrā putnā
un katrā atdzimstošā
zāles stiebrā,
no apvāršņa
tavs caurredzošais skatiens
ir nemainīgs un neglābjami
tāls.

Bet ir. Klau, kārkla miza,
ko noglāstu,
ir pilna neredzamas siltmes!
Ne svilpīte, ne grozs,
nē, atdzimstoša pļava
un rīkstīte,
kas kailā rokā
trīs.

Bez viņas spēks mans
izplēn katrā vējā
un izšķīst
uzpalotos ūdeņos.
Tur dziļumā, tur ir,
kaut neieraudzīt,
kaut tevi neveldzēs, bet ir,
tur ir.

Ik gadu pļava dzimst,
ik gadu bezdelīgas
atgūst acis
un bite sēžas
zelta krēsliņā.
Jo vairāk nopļauta,
jo atzelt mežonīgāks
prieks.

16

Dievs kad dēstīja pļavu,
viņam priekšā bij augusta debess
un rokās bij dziļumu pieredze
no pasaules okeāniem.

Nekas viņu nesaistīja,
viņš bija brīvs kā debess,
tikai tā siltā straume
nepārgrozāmu gaitu.

Un no tās straumes kā rasa,
kā asara, asins un medus -
uz katra mīloša stiebra
pa vienai zieda zvaigznei.

Pa vienai signāllampiņai -
kā nu no kuras reizes -
no kopējas līgodziesmas,
no kopēja palīgā kliedziena.

Nē, pļava nav sabumbojama,
nē, viņa nav aizarama -
uz ik diža varasdarba
aug bezžēlas mikrodzīvība.

Aug nesaukta, neaicināta,
jo tajā ir augusta debess,
jo tajā ir dziļumu pieredze
no pasaules okeāniem.

17

Lai pļava top! -
balss sēklu neiznīdēt.
Un viņa top,
bez Dzīnes pļava top
jau kuro gadu,
kā rīta gaisma top,
tik neatkarīgi no
mums.

Un - kas tad tas?
Ar kārkla rīksti rokā,
caur brikšņu zināmu,
caur biežņu jaunu,
pa tēva āderi,
bet pēkšņi - notrīsot
kā rīkste - pašam savu -
zēns.

Un:
Dzīne, Dzīne,
kur tu vēl esi?
Skujiņa mežā?
Lāsīte padebesī?
Šī atkal balss - no kurienes?
Ak dievs, no kurienes šī
balss?

1981


Vārds Dzīne - no Alberta Caunes "Dialoga ar dabu": "Pirkstos smaržo viengadīga egles skujiņa - dzīne. Katram mežiniekam tā vajadzētu saukt savu meitu."
Čilivaka - apdzīvota vieta Kanādas rietumkrastā.





VII
ŠĪ ZEME IR GRŪTA





GRUZDOŠS VAKARS

Kāds sarkans darbs
pa visu debesmalu!
Nevienas rīta domas,
visas šodienējas.
Drīz mēness atnāks tirgot
savus zvaigžņu kālus.
Rīt laba diena apsolīta,
noklusējot vēju.

Deg gruzdot pamale.
Kaut kas no tāliem plato,
no tuviem asinsvadiem,
ielām, klaigu pilnām,
liek kavēties
un nelaist gulēt skatu.
Kā klājas tavai jūrai,
cilvēkpilien?

Ar lielām izredzēm
aust tava pamošanās -
būt ēnai mājas sienā,
nospiedumam krītā.
Un kas tik smags tev jānes,
ka tik dziļi klanies?
Nevienas šodienējas domas,
visas rīta.

1980





PUDEĻU LASĪTĀJS JŪRMALĀ

To, kur to pudeli lai nes,
zin viņa, viņš un zinu es.

Bet nezin viņa, viņš un es,
kur nest to zīmīti ar burtiem SOS.

1980





* * *

Kā daba uzzied,
kad mēs viņu pametam.
Cik bērni atraisīti
bez mums rotaļājas.
Nē, pasaule nav
mūsu uzcelts nams.
Bet te ir palikšana,
te ir mūsu mājas.

Pa naktsvijoļu
reibinošām pēdām
kad iets, nāk pretī
dzegužpuķes vāle.
Cik labi gan, ka
ir kas neapēdams
un ka ir tāda
glābējslēpējzāle,

kas glābj no mūsu
acīm, mūsu rokām,
un paliek loki, līči,
kurus nesacūkot.
Tāpat kā ir pie jums,
skan balss no dziļiem kokiem.
Nē, ne jau tikai gadus
dzeguze vien kūko.

Uz stirnas plaušām
sēžas gaišais cements,
un tālie skursteņi
uz dzegužpuķes klājas.
Cik viss ir kopā
uz šīs zvēru, ziedu zemes.
Cik daba nemanāmi
ar mums rotaļājas.

1980





HERDERS

Kāda kraukšķīga iešana
līdz tavam piemineklim!
Bruģakmeņu starpas
tik pilnas ar ozolzīlēm,
ka visām tur nepietiek vietas.

Lielo tautu starpas
pilnas ar mazām tautām.
Brašajā karu dunoņā
tās, protams, nav ņemamas vērā.

Bet, kad norimst kari un jātvingi,
kad galli un senprūši norimst,
viņi dzied savas melanholiskās dziesmas
un ir reizes, kad dzied no zemzemes.

Es pa ceļu raudādams
gāju, tevi meklēdams,
un no varoņdziesmām ne ēnas.
Tikai viena vai divas meitenes,
kurām visi vienmuļi piebalso
savā neizkoptajā mūzikā.

Un kā ozolzīle tūristu
bara starpā smaržīga gide:
Ievērojamais vācu folklorists,
dzejnieks un Gētes draugs...
Un pa brīdim kā putniņš no peļķes
viņa paceļ pret Domu galvu:
Ir taču tā, bestimmt?

Nopaukš vēl viena ozola zīle,
un Herders saka: Miklah.
Man ir daudz kas vēl šodien
te Miklah, Mīkla, ein Rätsel.

1980


Ceturtajā pantā izmantotas Johana Gotfrīda Herdera tēzes par latviešu tautasdziesmām rakstā "Zu den lettischen Liedern", kā arī tanī pašā rakstā Herdera latviski citētā divrinde.





SUNITI KUMĀRI ČATERDŽI

Kā viņam garšoja
zeme!
No tālas
dzejoļu grāmatas virsraksta
viņš ņēma to rokā -

zeme,
zemme,
zemmenn - -

Un ieskanējās
kaut kas no Skrundas.
Kaut kas no sanskrita sanēšanas.
Kaut kas no stieptiem
un maigiem leišiem.

Viņš saspieda vārdu,
un nelūza -
raugs.

Un aizripoja
kamols pa zemi,
pa zemieni,
pa saiņiem kalniem,
ar dzīparu vizlām
no Vislas
līdz Višvābharatai.

Un Brīvdabas muzejā
pēkšņa atausa bengāļu būda.
Un Lielvārdes jostās
ziedēja
tadžiku ugunskrusti.

Šūn dūr -
kliedza armēņu bērni,
ieraugot suni durīs.
Redzi, katram vārdam
ir sirds.
Un Aleksandrs Topčjans
piekritīgs teica:
Jā, sirt.

Kā viņam garšoja vārdi!
Kultūra bija
viņa maize un rīss.
Ganga nes baltus pelnus.
Kur aiznesīs?

Cilvēka ceļš ir īss.
Redzi, briljanta poga
Kalkutas debesīs!

1980


Čaterdži (1890-1977) - bengāļu filologs, sabiedrisks darbinieks, grāmatas "Balti un ārieši" autors, vairākkārt ciemojies Latvijā. Par tikšanos ar Čaterdži 1976. g. M. Čaklā grāmatā "Nozagtā gliemežnīca".
Aleksandrs Topčjans (1938) - armēņu kritiķis.





LĒNĀ DZEJA

Cik dzeja strādā lēnām! Karsti saukta,
tā uzsveļas un vientulībā izdeg,
lai patvertos un izziemotu lizdā.
Labrīt! tu iesaucies un atslīgsti jau plauktā.

Bet strādā savu pavasara alķīmija,
pēc simta lai vai kādiem pāris simtiem
reiz apjēgtu, cik sāpe tā ir dzimta.
Sirms, gudrs bērns no nākamības rijām.

Tā svece ir ar diži ilgu degli.
Un tikai pirmā brīdī liekas grūti,
cik auksti karstā īstenība recē.

Ak, ļaujiet uzrakstīt man elpojošu egli!
Es pamostos, un paldies Visam, jūtu
ne greznu vāku blaku - dzīvu plecu.

1981





DZIESMU SVĒTKI 1980

Jūra patiešām ir tuvu.
Un kaijas patiešām no tās.
Vilnim, lai celtos,
nav pilienos jāgrābstās.

Acis debesuplatas.
Zibens, spārns vai žests -
pēkšņais, velkošais magnēts
gatavs ir tevi vest

turp, kur tu sen jau tiecies,
tikai vēl pinās kaut kas,
sprunguļojās pa ceļu,
grauza kā gruzis ass.

Sestais vai septītais vilnis
tu esi, vienalga. Laists
likteņa. Izvēlēts. Uzpildīts.
Būs arī devītais.

1980





BEZ NOSAUKUMA

Šie debesskrāpju fallosi mūs neglābs -
teic dzejnieks Menhetenas rīta spietā.
Kaut vienu zīdaini simt tranzistoru vietā! -
cits apmātais ar skatu tumšās eglēs.

Šīm rūpēm likteņgrāmatas par plānu,
tās, protams, iegrāmatos visu, par to paldies,
bet atej nost, kad top uz gudriem galdiem
priekš šausmu sēnēm micēlija plāni.

Jūs audzēsit, un mēs tie sēņotāji?
Un es lai savus dēlus sabirt sūtu?
Bļaut pilnā rīklē? sevī tumst? vai taisīt aso drink?

Kas atliek? - Pamāt Skillai, Haribdai no klāja
un nezīlēt, kāds tramvajs tante būtu.
Bet redzēt Gorgonu un nesastingt.

1981





BERNĀTI. DEBESIS

Tu, kas priekš manis
plauksta esi,
kurā apsildīties,
tu, smilšu īpašniek
un smilšu rezultāt,
ar savu aļģu valgu,
joda sodu,
gliemežkrītu
man stāvi
ziemas ciemā,
debess drēbēs,
gala salā klāt!

Ir gaiši zaļu,
tumši zilu,
atkalrozā jūru
krastos gliemežausis.
Es esmu viņas redzējis,
tās ļoti dziļu,
tālu, augstu dzird.
Bet mums ir gliemežnīcu mutes
kaļķubaltām šausmu jausmām,
kas diez vai visām dienvidrietum -
ziemeļaustrumausīm
rādījušās ir.

Ja ir, tad mēs vēl vairāk,
pamatīgāk, ilgāk,
smagāk solidāri
un mums ar savu smilšu
dzirdi, smilšu vēju, smilšu
ceļu tuvāk tikt.
Kad kaiju, dienu,
dzērvju, liktens, vārnu
spārni pāri,
visvairāk krastup
dzintars ķepst, bet nāk
un mums vairs neaizmigt.

Tu, kas priekš manis
plauksta esi...

1980





KURZEMES KRASTS

Ar kārklu sienām,
debess skrejošiem griestiem,
ar aļģu slieksni,
durvju vietā - vējš.
Ir neuzbūvējams šis nams,
bet arī nenodziestošs.
Bliež akmeņi, griež smiltis,
nenoplēš.

Gaiss ir tik sātīgs,
laužu pusdienlaika šķēli
un piedzeru no mākoņa,
kas debesīs.
Nav sasaistīta, bet nav arī
nelietīgi atraisīta mēle.
Neviens man sitis nav,
bet - rēta niezot dzīst.

Un logi, logi,
acis - mani zirgi...
Bet kur tad pavadas
un iemaukti ir tiem?
Tu kaut ko esi sajaucis,
te nav tavs tirgus,
te - ūdens republika,
gaisa rajons, smilšu ciems.

Te smilšu daudz.
Te rotaļām ir vieta.
Te vieta izslieties
un redzēt, dzirdēt: sauc.
Te absolūti visa
visai tautai pietiek.
Tik smilšu daudz.
Ak dievs, cik smilšu daudz!

1980





MĒS PIESAUCĀM STRĒLNIEKUS

Mēs piesaucām strēlniekus.

Iztraucējām to mieru -
Ķemermiestiņā,
Ukrainā,
Mūžībā.

Un orķestris spēlēja -
uz gāzmaskām un uz stroķiem,
uz velna bungām, uz veļas dēļa.

Un viņi izslējās vēlreiz,
un viņi gāja vēlvienreiz
mirt.

Vēsture piedzimst
ar katru, kas piedzimst,
un, ja mēs nevaram iesaukt,
mēs piesaucam.

Mēs piesaucām strēlniekus,
jo viņi bija mums vajadzīgi.

Visi -
Ķemermiestiņā,
Ukrainā,
Mūžībā.

Mēs piesauksim visus,
kurus mums vajag.
Šobrīd
mēs piesaucām strēlniekus.

Un nespēlē vējš vairs uz stroķiem,
un paldies dievam, ka nespēlē,
un rūsas kaudze no gāzmaskām.

Vējš, lietus un sniegs
uz velna bungām,
uz žiguļu jumtiem,
uz tavām brillēm, uz veļas dēļa.

Un tu mosties, un tu
esi kā piesaukts,
tu esi vajadzīgs viņiem.

Vienalga, kur arī tu dzīvotu -
Ķemermiestiņā,
Ukrainā,
Mūžībā.

1981





DIVI SARKANI BĒRNI,

kurus uz sava veca audekla uzgleznoja Aleksandra Beļcova dažas dienas pirms aiziešanas citā saulē.

Divi sarkani bērni
uz sliktas ainavas fona...

Atkāpjas putenis,
bet var būt, ka nobirst tur ziedlapiņas,
audekls ieaug atpakaļ linos
un zied ar ziliem, cerīgiem ziediem.
Bēgļu neaptveramais tālums
un divi sarkani bērni
uz Penzas koka nameļu fona.

Bet var būt, ka tā ir blāzma
no kara vai revolūcijas?
Divi sarkani bērni,
divas dieva atsperes,
divas rokrokā enerģijas.

Un, rau, i uz satrauktām runām,
uz kafejnīcu dūmos matētiem profiliem,
uz mūzikas pilna porcelāna
un vēlreiz, kā vienmēr, uz cerības,
uz ormaņu auļojošām kontūrām,
uz mūžību apstādinātajiem aktiem -
divi sarkani bērni.
Uz smēdes, uz kroga, uz hipodroma -
divi sarkani bērni.

Laikmetam, protams, ir liela nozīme.
Bet, rau, laikmetam nozīmes nav it nekādas,
jo pat tad, kad viens
tālā sētmalē norakts, -
uz visa pieminētā un vēl, un vēl, un vēl -

uz audekliem rāmā muzeju gaismā,
uz pagrabos labi glabātām kastēm,
uz uzaustošajiem lapu ekrāniem,
uz neziņas, kura atkāpjas,
divi
sarkani bērni.

Noskatīti no taviem un maniem,
bez mazākās simbolikas,
nē, ne par dzīvajiem dzīvāki,
tieši tik dzīvi kā dzīvie -
divas dieva atsperes,
divas rokrokā enerģijas.

Divi sarkani bērni
uz sliktas ainavas fona.

1981


Dzejolī izmantoti fakti no Aleksandras Beļcovas (1892-1981) un Romāna Sutas (1896-1944) dzīves.





* * *

Pilnas acis vēl ar čagu miegu.
Bet jau jūtams: neredzams kāds smaida.
Bezbēdīgās zvaigznītes uz sniega,
ko jūs miedzat man tik neatlaidīgi?

Apsolījums, atbilde vai slazds?
Nepieteikts un negaidīts viens strazds...
Draudošais ar savu prieku, melnais bard,
uvertīrniek trakais, tikko taču marts!

Bet jau brakšķina krasts kārklu kaulus,
un aiz upes brillēm zivis šaudās.
Un top lēnām jaušams - nāk no saules
melnā putna dziesmas baltā jauda.

Un ar visiem saviem seniem kapiem
upes līcis gatavs izstaipīties.
Re, par rītdien piedzimstošu lapu
kāds jau šodien pustraks vītero...

1980





PIE SĒDOŠĀ BLAUMAŅA,

kad izdibināts, kura kāja pār kuru.

Viens jautā nenopļauti:
Vai vēl tai kalnā kāp?
(Kas - zvaigzne tā vai tārps?)
(Kur atbildi lai rautu?)

Un, tā kā zibens grautu,
cits atbild viņam skarbs:
Mans darbs ir mana tauta,
un tauta ir mans darbs.

1980





PAR TO SAPNI

Par to sapni,
kas pēc simta gadu piedzims,
tirgus laukumā nav jābļauj,
ballītē nav jādejo.
Par sapni to
tu savā caurvējmiegā kliedzi
ne pirmoreiz
un droši vien ne pēdējo.

Par to sapni,
kas pēc simta gadu piedzims,
tu savam bērnam
stāsti senu vēsturi.
Un dzīvo cerībā, ka
viņā, uzaustošā, iedzims
caur tavu pastu
pārsūtītā vēstule.

Par to sapni
es jau vienreiz modos -
akdievstajā
dižā gadsimtā.
Paskatījos, kas
tais elles podos,
aizmigu un modos
atkal padsmitnieks.

Mute, tu, vai tava daļa
ir vien rieciens?
Un tā dēļ
vērts brist no gadsimtiem?
Par to sapni,
kas pēc simta gadu piedzims,
mēs vēl modīsimies.
Un ne vienreiz vien.

1981





* * *

Šī zeme ir grūta.

Rudeņos saķemmēta un noglausta,
ziemu
sasegta rūpīgi, balti un silti,
viņa guļ ar vaļējām acīm
un debesīs lasa kā grāmatā,

līdz pavasaris
ar kliedzienu atrauj to vaļā.

Un lauki
atkal ir pilni ar akmeņiem.

1980