Māris Čaklais
Lapas balss

 

 

 

 

 

Novērotāja loma man vienmēr iedvesusi šausmas. Kas es esmu, ja nepiedalos? Lai es dzīvotu, man jākļūst dalībniekam.

Antuāns de Sent-Ekziperī

I
... visa pulsējošā radība ...





Sākums

Tā kā melnbaltās grafikās slienas pelēki
koki pret debesīm, agros rītos vēl zaros
sastingst pa lāsei.

Tad pie kājām pazemīga izlien vizbule
sīka, izlien Holandes krāšņums tulpe.

Koku gaisīgais zaļums kļūst redzams no
tālienes.

Briest pumpuri, pārplīst, top hlorofils
lapās, un tūlīt kļūst redzamas dzīslas.

Līdz rudenim tālu!

Sulas stumbrā vēl riest!

Viss tikko tikko ir iesācies!

Vēl nezināmas ir nianses visas, gaisma
vēl mainās ar tumsu krasos pārejas
toņos.

Katrs pavasaris nāk pilnīgi citāds kā
vecais!

Viss grūst,

viss mainās un plūst, un liekas -
otrreiz vairs nesatiekas.

Pārskrien ūdeņi melni, palu ūdeņi pārskrien.

Un ir jāzied.

Jāzied no prieka, no sulām, no zemes
pārbriedu spēka: lai dzīvotu rītdien - ir,
ir jāzied!

Salnas vēl atnāks, aukstiem, ledainiem
pirkstiem tvers dzimstošo dzīvību,

bet mēs esam jauni, ticam tām straumēm,
tām sulām, kas dzirdī, kas baro.

Tālāk?
Tālāk es nezinu.
Bet vienu es sāku saprast - ja skatās vērīgi apkārt - ilgi un pamatīgi -
gaisma ar tumsu mainās
krāsās un niansēs, toņos un pustoņos,
varavīksnei nav tikai septiņas, bet simtiem pārejas krāsu.
Un tikai reizēm zibens gaismā blāzmo pamale,
tad nāk dārdieni tāli, un pēdās šaltīm sāk staigāt lietus.

1963





Dzeguzes balss

Starp mašīnām, motoriem, meitenēm,
uz ielu stūriem kas salst,
starp rēcieniem, rūcieniem, svilpieniem -
murgs vai sveiciens? -
                            dzeguzes balss.

Ko tu, naivā, te blandies pa pilsētu,
basām kājām pa sniegu kas dzen?
Nē, tavs "ku-kū" par vāru šim gadsimtam,
tāpēc mēs viņu atmetām sen.

Mēs to norakām bedrē sirds stūrī,
bet, kad mazliet atlaidās sals,
tā kā spītīga narcise izlīda
dzeguzes balss.

Mēs to atdevām vienai meitenei,
viņa lika pie puķēm, lai kalst.
Un tā vienmēr - ja nesalst starp sniegiem,
tad starp lapām
                      kalst dzeguzes balss.

Ej kā apmātais, tātad kā brīvais,
garām uzrakstiem "Tirgus" un "Cirks"
haligali un šeika vietā
vienu dzeguzes balsi pirkt.

Bet, kad meitene paraustīs plecus,
tad tu nepaliec ilgi vairs tur -
nevar prasīt, lai visi to saprot,
ko tev nozīmē naivais "ku-kū".

1967





Diļļu diena

Dullā diena, diļļu diena,
ķimenīgi saldais posts,
kad, caur gurķu lapām brienot,
dvēsele met brilles nost!

Tā kā planētas no šķūņa
izplaucētās mucas veļ,
sētasvidus grantī brūnā
iezīmējas greizais ceļš.

Iekāpj lapa savā kapā,
lapa pašaizliedzīgā.
Kad kāpj savā baļļā lapa,
kā uz ešafota kāpj.

Sašutis, ka māsām bietēm
patīk tvists un nevis Lists,
ieņem priecīgs savu vietu
gurķis - kārtīgs pilsonis.

Izvirtis un uzbarojies
dzeltenvēderainais prieks,
laimīgs, ka nav jāiet projām,
tup zem lapas sēklinieks.

Cita vairāk, cita vārāk
smaržas vārās, smaržas vird.
Bet pār visu, visu pāri
dilles smaržo, dilles smird.

Nāsis plešas mums kā zirgiem...
Bet vai jūtat: smaržas šās -
tas ir laiks pirms zvaigžņu tirgiem
un pirms lielās krišanas...

Vēl pirms visas lapas nobirs,
necienīgs kā kādreiz Kains
gurķa auglī dižu robu
kodīs dzērājs paģirains...

1968





* * *

Tas kaķēns,
ko tu satiec uz lielceļa naktī,
tas ir tavs prieks.
Bet tu viņu padzen.
Un ezis, kas ieraujas sevī,
cilvēkus saožot, -
arī.
Lai iet savu ceļu,
tu saki,
bet es iešu savējo.
Un tā arī notiek.
Ko tas kaķēns domā par mani,
nezinu.
Bet viņš ir mans prieks.
Un ezis arī droši vien apvainojās.
Bet arī viņš ir mans prieks.
Visa pulsējošā radība,
kurai reiz dieviņš to siltumu iepūtis,
tā ir mans prieks.

Raiburaibs prieks ...

1966





Sens notikums

Es atceros senus notikumus.
Tas bija patiešām sen -
kamēr es košļāju smilgu,
es pazaudēju vienu mākoni.

Kur tu paliki, mākoni?
Kur tu tagad esi, mans mākoni?
Kādās debesīs klīsti?
Kādos lietos līsti?

Bet tā jau tas notiek -
kamēr tu sakošļā smilgu,
pazaudē ne tikai mākoni.

Es atcerējos šo notikumu
un domāju par to,
cik tas gan būs smieklīgi,
kad pēc piecdesmit gadiem
atcerēšos to pašu smilgu un mākoni.

1966





Lauvmutīte

Ar vella uzpūstu sirdi
tā sēdēja puķu dobē
un izbrīnā dzirdēja,
kā mutē auga zobi.

Bet naida nebija sirdī,
un dusmas jau ātri plaka, -
kā lietus laikā irdnē
pazūd runča kaka.

Bet zobi tik turpināja
augt arvien lielāki, baigāki;
un viņa domāja sāji:
"Kā piestāv tas manam vaigam?"

Pirms zūd dusmu pēdējās paliekas,
tā iekliedzās sīki kā ute:
"Es tomēr esmu un palieku
Lauvas Mutte!"

Uz naktsšņores noķēris zuti,
gāja Ādams garām tai rītā
un teica: "Kas tu par lauvas muti?
Tu esi vienkārši lauvmutīte."

1968





Vasaras cepure

Slapjie putnēni pamazām
apaug ar spītīgu spalvu.
Papeles put. Un es uzlieku
vasaras cepuri galvā -

zilu ar baltām malām,
vieglu kā jau debesi.
Tagad tu visu ziemu
iesi un nenodrebēsi.

Nē, mana ziemeļu zeme
neļaus to valkāt ilgi -
cepuri mākoņu malām,
viegli vieglītiņ zilgano.

Būs papelēs putni pēdējie;
raudošā rudens rītā,
pašam nemanot, uzliksi
lietus bereti saņurcīto.

Būsi i laimīgs diezgan,
mazu dziesmiņu svilposi,
dziesmu par vasaras cepuri,
vasaras cepuri zilgano.

1968





Viršu laiks

...tad viršu laiks ir klāt. Un bites
ir liepas pametušas. Medus
top brūnāks, asāks. Cirtīs
tas savus sūrstus mēlē, zils kad
un violets būs ziemas sveiciens logā.
Un hlorofils sāk pagurt, dzīdams
ar savām ķerrām zaļo nastu. Kvēle
iet dziļāk kūdras zemē iekšā
un strādā tur.
                  Tā jau pēc Jāņiem
steidz daba piepildīt it visu, kas bij iesākts,
un briedē krāsas, graudus, klēpjus
un kaislības, un medu dara brūnu
un saldmi - rūgtāku ... Tad viršu laiks ir klāt.

1968





Ķeizarkroņi

Kur ir tas ķeizars,
kam ķeizarkroņi
jau mūsu dārzā
tik krāšņi zied?
Un ķeizariene?
Vai abi pliki
un atmaskoti
pār lauku iet?

Zied puķuzirņi
un cūkupupas,
un rasa bārdā
un klēpī krīt.
Bet ķeizarienei
un ķeizarpapum
negribas putekļu
tronī kāpt rīt.

"Lai ķeizarkroņi
zied, kur tiem jāzied,
lai sunis-sulainis
aplej un rej.
Dodiet man bērza
tāsi par biksēm
un vienu lapu
ķeizarienei."

1968





* * *

...varbūt nodoms, bet varbūt jau
dziesmiņa? -
viegls cīruļa spārns mākoņos
meklē otru spārnu, lai abi tur
noturētos.

Bet akmens sauc: - Pagaidi mani,
uz sirds man ir tik daudz bēdu! -
un tranzistoru koris
to dziesmu gatavs norīt.

- Ak, paņem jel manas ilgas,
tās ilgas kā smilgas tik zilgas! -
teic meiča, kas sardeli ēd;

                        ...un skaties -
spārniem smagiem jo smagiem
tas putns jau zemē sēd.

1968





Sienāzi, sienāzi, nospēlē

Sienāzi, sienāzi, nospēlē
uz vislepnākās vijoles
vējā vīstošo vasaru,
nospēlē Lielupes priežu
augumus brūnos un slaidos,
jūras bēguma baigumu,
dzīvības sakustēšanos;
nospēlē Sēlijas mežus
(izrādās, ir vēl meži
uz šīs pasaules satrauktās,
sajauktās, piekauktās, piekrauktās);
sienāzi, spēlē un nebaidies:
ja tavas stīgas pārtrūks -
spēlē uz augošiem apiņiem,
nospēlē maršu Piebalgai
(ir taču pelnījusi),
nospēlē noktirni ēnām,
zaļām un dziļām ēnām
garām skrejošos ūdeņos,
dzīvos un kaislos likteņos;
bet, ja i apiņi pārtrūks,
tad jau tu zini: kā parasts -
mērcētus pērkona lietos,
rūgtenās pieneņu sulās -
nervus tev došu par stīgām;
spēlē, sienāzi, spēlē,
spēlē - tavs mūžs ir vēl īsāks,
īsāks kā daudziem citiem
mūžības muzikantiem.

1968





Pēdējais zaķēns

Aizdunēja, aizrībēja, aiz -
ziedēja vasara,
zēns, aiz pakša aizslēpies,
rāda saules zaķim mēli,
aiz kalniņa dūmi kūp,
rudens dūmi kūp,
zaķēns miklo paksi laiza,
negrib pārtraukt spēli,

aizpeld dzērves debesīs,
maizes rati aizripo,
un, kad siltas, labas rokas
logu klusi aizdara,
kas tur izvaid vaidu žēlu -
zaķēns vēlais, gaisos gaisdams?
zēns, kas redz to aizbēgot?

Dzidri dzedras debesis
graiza dzērves laizdamās.





Lapkritis

Vakar nokrita
pirmā dzeltenā lapa
griezdamās:
sak, esiet taču pieklājīgi.

Skaties, ir vēl uz pasaules kāds,
kam rūp mūsu tikumība.

Paldies tev, lapa,
bet visus plikumus
tāpat jau mums nenosegt.

Un tad teica vējš:
Man nav žēl, ņem vēl.

Un nokrita vēl viena lapa,
vēl viena, vēl viena, vēl viena...

...sākas lapkritis...

1967





* * *

Rudeņa rītā puķe nomira,
pēdējā salmenīte.
Nu raud vēji - aizmirsuši
puķes balsi, valodiņu.

Čab čukstiski salmenīte,
steidziet, vēji, pierakstīt -
drīz ar zemi runās debess
sniega saltā valodā.

1969





Dārzs ziemā

Mans dārzs! mans zaļais! tu jau atkal sirms!
Kāds dzelzskalējs tik skaistu tevi kalis
un iedomājies, ka tavs zaļais mūžs ir galā
un dzeltenais un sarkanais - tāpat?
                                             Nē, pirms

tu katram stumbram gada kārtu tin
no šķiedru spīves noaustu, no sulu prieka,
ikvienai ziemai un tās kalpiem liekas,
ka viņi zaļo noslēpumu zin

un pietiek iekalt, lai ik zars top skaists
un apmarguļots baltām, bezjūtīgām zvaigznēm.
Bet par šīm iedomām, par pašapmānu kaismo
rēc marts, smīn aprīlis un smaida maijs,

jo viss, kas notiek, tas ir tikai  p i r m s,
pirms atraisīšanās, pirms puķes vējā klanās
un koki neklanās, pirms jaunas atklāšanas:
mans dārzs! mans zaļais! tu jau atkal sirms!

1968





II
...kas apzinās, tam citāds prieks...





Raspodiņi, spogulīši

Raspodiņi, spogulīši,
rīta tējas trauki glīšie,
iekšā - saules atspīdums,

raspodiņi, spogulīši,
cik tad stroncija
katrā no jums?

1968





Jāņa Sarkanābola piemiņai

Tas bija jūlijs, un zeme strādāja,
strādāja koku saknes un gaisā stroncijs
darīja savu, donori un eritrocīti
bija par vēlu, un sešdesmit ceturtā gada
divpadsmitā jūlija vakarā
mēs tevi aprakām zemē, kura strādāja,

mēs, bezpalīdzīgie, divdesmitā
gadsimta pusdienas laikā
izdegušām dvēselēm, glābt nespējīgi
ārsti un inženieri, filologi un
citi pasaules lāpītāji
mazliet nospiestiem pleciem no draugu zārkiem.

Negaidiet mierinājuma, nebūs; jo šis ir
dzejolis par divdesmitseptiņgadīga cilvēka
nāvi
divdesmitā gadsimta pusdienas laikā.

1967





* * *

Kā saule riet un mēness riet,
tā mūžs uz beigu stundu iet.
Vai dzīvi lūša nagiem plēs,
vai jūsmīgs skaties magonēs -
viss norietēs, viss norietēs.

Tu vari raut un ķert, un grābt,
un citus krāpt, un sevi krāpt,
un pašam liksies - kalnā kāp,
un citi locīs galvas: "Jā..." -
bet likteni tev nepiekrāpt:

viņš tā kā ēna līdzi ies,
bet tad, kad laiks un ēnas dziest,
par tumsu tevī pārvērties,
līdz kapa malai tomēr ies,
un tāpēc ņem un atceries:

ka saule riet un mēness riet,
tavs mūžs uz beigu stundu iet.
Var dzīvi lūša nagiem plēst,
var jūsmīgs vērties magonēs -
viss norietēs, viss norietēs.

Kas apzinās, tam citāds prieks
par mirkli, kam viņš liecinieks,
kas tam no nebūtības tiek.
Ikviens, kas līdzās soli liek,
gan mīļās miegs, gan koku miegs,

gan sniegs, pavisam parasts sniegs,
gan puspiedzēries ceļinieks,
gan bērni, kuri sētā kliegs,
gan zirgs, kas zviegs - ikkatrs nieks,
ikkatrs mirklis ir tavs prieks.

1967





Reiz

Reiz uz asfalta nokritīs brīdis
un kā pilna pudele saplīsīs...
Svēta svece svēdraini svīdīs,
un vairs nebūs uz pasaules šīs,

ne uz vienas pasaules nebūs,
ne zem zemes, ne gaisā - nekur -,
tavas dzimtenes raudošās debess
un tā sniega, zem kājām kas gurkst.

Kas par muļķībām? - tu esi zudis,
un ar tevi tikai tu viens,
t a v a s  vasaras,  t a v i  rudeņi...
Nu, bet pārējie - tālāk brien

garām citiem, tāpat tālāk klīstošiem...
Un, kaut zinu, ka daudz kas vēl būs,
brīžam liekas: tā uguns svīstošā -
tā ir svece, kas galvgalī kūst,

t a v ā  galvgalī, ne kaut kur vispār vairs...
Tāpēc saku "man bail", ja man bail,
jo es zinu - arī visstiprākais
sava likteņa priekšā reiz kails.

1967





Vecenīte ar ģitāru

No rīta durvis un atslēga dzied,
vakarā skapis, ko aizver ciet,
no rīta gar logu kad bērni iet
un kad iet pa debesīm tūces,
dzied vecās kaites un brūces.

Pie sienas pamesta ģitāra snauž,
tās augumu sen neviens nenoglauž,
bet pat tā pele, kas gultgalu grauž,
un vecenīte, kas maizi lauž,
klausās, kā ģitāra dziesmu auž
(kur ņemt, kur atrast var tādus smieklus?
un tādu prieku? un tādu vieglumu?),

kad visi, kad visi vienlaikus dzied,
dzied durvis, kas parasti rītos dzied,
dzied skapis, kam laiks būtu gulēt iet,
un bērni, kas negrib gulēt iet,
tai bildē pie sienas smaidoši dzied...
Un klausās it visi, kā lēkts un riets
ģitārā sanāk vienuviet.

Kad kaimiņi izsauca ārstu, viņa pirmais konstatējums bija: tas noticis vakar vakarā.

1968





Cilvēks norietēja aiz mežiem

cilvēks norietēja aiz mežiem
zaļiem ziliem un sarkaniem mežiem
aiz birstošām birzīm kur sēnes
kā sensenis līda caur trūdiem
lai apliecinātu savu TOMĒR
vienu nakti pirms salnas zobiem

cilvēks norietēja aiz mežiem
un vakara sievai sētsvidū
spainis izšļuka zemē

1968





Rekviēms

Poēmas "Piemiņas diena" fragments

Ne tikai skanīgos varoņu vārdos
ielas un laukumus nosauciet.
Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet.

Ne tikai svinīgās līnijas priekšā,
pašiem sevī, kad ikdiena tumst...
Katram sevī un citam citā
piemiņa jādēsta mums.

Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!
Cilvēks bez pagātnes - cilvēks bez nākotnes,
cilvēkam cilvēku iemāciet.

Bet vai tad to var iemācīt?
Tam jau ir jābūt asinīs.
Un tomēr, tomēr, kamēr vēl dzīvojat,
kamēr vēl esat uz zemes šīs,

piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet.
- - - - - - - - - - - -
PIEMIŅAS DIENA KA MEITENE JAUNA
BASĀM KĀJĀM PA PLANĒTU IET.

1966





Kā bērni guļ

Paskaties naktī,
neviļus paskaties naktī -
bērni guļ tā,
ka pasaules karš kļūst neiespējams.

Rokām aptvēruši
savus bailīgos zaķus un drosmīgos lāčus
vai arī tikpat mīļo
spilvena stūri,
kājām, kājelēm uz visām pusēm

visneiedomājamākajās pozās guļ
bērni.

Vai tas ir smaids no
gaisušas dienas
vai topošā sāpe no
nākamās -
kas to lai zina,

bet putnelim,
lūpu kaktā kas tup,
ir mierīga miega maigie spārni.

Ar tādu uzticību,
ar tādu paļāvību
guļ bērni -
ka pasaules karš kļūst neiespējams.

Un vispār jebkurš karš.

Un tieši tāpēc
jo briesmīgāka
ir tā iespējamība.

1967





Priecīga elēģija Elītim

Meitiņ, šitais saules smīniņš -
tas ir apelsīniņš,
un tā grabošā aiz loga -
tā ir tukša konservbundža.

Redzi: baltais prieks aiz loga
tas ir sniegs.
Savus mazos silti sasedz
baltā ziema.

Ziemeļzemē piedzimušam
gadā vismaz četri prieki:
rudentiņis, ziema baltā,
pavasaris, vasariņa.

Koki rūcot augs iz zemes,
zāle, zemi durstot, šalks,
silti vāverkamolīši
uzskries zilās debesīs,

diviem darbiem vidū skudra
tecēs tevi apraudzīt,
izliets ūdens aizies zemē,
miega lējējs lietus līs.

Guli, meitiņ, priedes smaržos,
cerības un ceriņsmaržas,
bet nekad vairs pāri visam
piena smarža nepludos.

Guli, meitiņ, saules smīniņš
arī guļ, tavs apelsīniņš,
un tā grabošā aiz loga -
tā ir tikai konservbundža.

1969





Āboli krīt, ābele skatās

...un āboli krīt, un ābele skatās,
un izbrīns un apmulsums acīs platās:
viens krīt kā uz deķa un smieklos kratās,
bet otrais - pēta, kur nokrist prātīgs,
"Ē, skatieties, krītu!" - trešais ir plātīgs,
bet ceturtais turas pie mātes, pie kāta,
bet ruden pie kāta - tikpat kā pie mata;
tu skaties - šepat krīt, kas bij tāds patāls,
un, kas bij pie sirds, tas izrādās attāls...

Bet, kamēr vēl nečīkst pār pakalnu rati,
ko ābelei darīt:
      smieties?
      raudāt?
Domas pa galvu kā lapsenes šaudās:

"Kas to būtu iedomājies:
bērns, bet tādu ceļu skrien.
Ja tā nebūs mana sēkla,
tad lai ripo vien.

Ābol, dēls, mans spodrais, īstais,
es tev vēlu to:
manu prieku, manu rūpi
atkārtot.

Tāpēc, dēls, ja tavu sēklu
ieliks zemē aizparīt,
tad tu zini tikai vienu:
dzīt

garām akmeņiem un sliekām
asnu, kurš ik trīsu jūt,
garām katram sīkam priekam
uz to lielo:
            BŪT!

...Es cerēju, o, kāds būs vieglums,
kad visu to pateikt drīkstēs,
un miers manām izstieptām rokām,
kad rati pār kalnu čīkstēs,

bet...

Bet varbūt tas viss ir no lieka?
Un cita jums bēda? Un citi jau prieki?
Un vispār, kas zina - vai sadzirdēsit?
Ja sadzirdēsit, - vai saprast spēsit?"

1967





* * *

Cik labi, ka ir logi. Nenovēršama
nāk gaisma, tumsa, kura gaismu
apliecina, un gadalaiku maiņas
nāk, šis prieks par it
neko, visīstākais no priekiem.

Pa reizei atlido mēms bēdu
putns un nodzēst cer ar
savu kārno spārnu šo prieku
žuburoto, bet es zinu stiprus
vārdus. Tie aizdzen mošķus.

Un labi, ka ir rokas. Sajust,
ka prieks nav plakans. Sakņu
mezglus noglāstīt un stumbra
izvagoto seju un atbrīvot to
bērza sulā iestigušo skudru.

Cik labi, ka par cilvēku tev
izdevies ir piedzimt. Un ne par akmeni
vai zvēru. Kaut spētu iestāstīt
šo patiesību sev, kad putns atkal
klāt un stiprie vārdi noslīkuši.

Kad stiprie vārdi noslīkuši nespēkā.

1969





Ādams

Dievs, ko tu iesāksi bez mums
tai savā paradīzē?
Garlaicīgi? Bet tu jau pats
mūs izdzini.

Un zini, nemaz nav tik slikti -
pēc tās apcirptās Ēdenes
labi ir iemērkt seju
meža avotā ledainā;

labi ir dzeguzi dzirdēt,
lai viņa muld, cik patīk,
un, kad būs samuldēts diezgan,
gan nojuks un apklusīs pati;

labi ir gudrus dzirdēt,
muļķus kā muļķus klausīties;
labi ir pretī cirst
un negriezt vairs otru ausi.

Bites lido kā helikopteri,
saule zied kā dzeltena cūkpiene.
...It kā iznācis būtu no ģimenes dārziņa,
pavadījis tur svētdienu.

1967





III
...tā kā skalus jokus plēš...





Zivju valoda

Zivju mēmums ir neizturams.

Bet varbūt
tas nemaz nav mēmums -
tikai valodas nesaprašana
no mūsu puses?

Pa radio ziņo:
      siļķu bars;
bet varbūt tai brīdī
viņas dzied bēru korāli
noslīkušam akvalangistam?

Vienkāršām darba zivīm
jāzin
par līdakas tuvošanos.
Un tām pašām līdakām
vajag taču apmainīties savstarpējām
diplomātiskām laipnībām,
pirms lielākā
aprij to mazāko.

Un kā tad lai bute
citādi atklāj
savu mazvērtības kompleksu?
Nevar taču nest sevī
veselu okeānu -
neizrunātu.

Citādi nemaz nevar būt -
zivis runā,
zivis apliecina un noķengā,
zivis laķē un atsedz trūkumus,
un zivis pat dzied...

Bet nedzird stūres vīru dungriņos
dziesmiņu dungojam:
      Vai tu dziedi vai nedziedi,
      es jau tevi apēdīš...

1968





Meža notikums

Cik diži ir tādi smiekli,
kas iesmieti ruporā!
Smej trusītis viena galā,
bet otrā - lauva krāc.

Bet pietiek ruporu aizvākt,
un lauva sarūk tik mazs,
ka zvēriem ilgi ko pārspriest:
vai lauva ir bijis maz.

1966





Joks

Zirgam uzbāzts otrādi
loks -
tas ir joks.
Puķes vietā mīļākajai
sīpolloks -
arī joks.
Vecpuisim uz vārdadienu
gumijkoks -
joks.
Pusnakts stundā lielceļmalā
spoks -
vēl viens joks.

Visa dzīve - jokos vienos,
joki naktī, joki dienā;
visa dzīve - joks?

Kamēr savā nopietnībā
vieni visu mūžu smok,
dzīvo vecpuisis un viņa
joks - gumijkoks.

Kamēr dzīvo - joks kā pūce
tavā naktī nomodā
sēž.

Kaprači uz kapa malas
tā kā skalus
jokus plēš.

1968





Marts kantorī

Marts?
Marts -
tas ir pirmā kvartāla pēdējais mēnesis.

Noput lazdu putekšņiem kantorgrāmatas,
un tur iekšā pa kreisi sāk klauvēt tā satrauktāk,
un ikviens no mums top drosmīgs, pat pārdrošs -
šorīt, piemēram, nenāca smiekli par priekšnieka joku.

Saule sāk strādāt arvienu sirdīgāk,
un ķirmji sāk grauzt aizvien cītīgāk, - -
jā, patiešām pavasaris!

1967





Ierēdnis pļavā

Reiz pļavā dzīvoja puķe -
slaida ar zilzilu ziedu
(tā sensenā ilgu krāsa).
Es varu šo zilzilo ziedu
ņemt līdzi uz satikšanos,
un ziediņš tad runās pats
un nebūs jārunā man.
Vēl varu ar ziedu, šo ziedu
es priekšnieci iepriecināt,
kas nebūt nav mazāk svarīgi.

Reiz pļavā atnācu es,
un es biju tikai cilvēks:
es pieliecos noraut ziedu.
Un apstājās zeme tai mirklī
skriet apkārt ap sauleslodi,
un ziediņš aizlidoja
pār smilgām, pār pļavām, pār kalnu
uz tālajām pļavām ziedēt.

Tas taurenis bijis, man saka,
zils taurenis - ilgu krāsā,
un netic, ka apstājās zeme,
sak, būtu mēs nokrituši.
Bet man, līdzko aizveru acis,
zied ziediņš ilgu krāsā
un pēc tam paceļas augstu
pār smilgām, pār pļavām, pār kalnu...
- - - - - - - - - - - -
Tad dzirdu es čērkstošu balsi
(ar tādu griež konservu bundžas):
- Biedri Kalniņ, neguliet darba laikā!

1967





Un kuģis iet, un upe saputo

Un kuģis iet, un upe saputo,
un spogulis uz brīdi top tāds līgans.
Nu liekas tev - caur gludo mieru šo
tu esi vienīgais tas nemierīgais.

(Patiešām, o, kāds pelēks aprimums,
visapkārt tikai aļģes smird un dzelmē slaistās sami...
Kas notikt var tai pasaulē, kas nav ap mums?
Vien viļņi skrien uz krastu aprimdami...)

Bet tas ir māns: pār gludo mieru to
cits kuģis pārvelk nerimtīgu švīku,
un kuģis iet, un upe saputo,
un citam liekas - viņš tas nemierīgais.

1967





Naivs uzaicinājums

Drupenu ķieģeli neiemelosi mūrī,
no kokaļiem maizi neizcepsi,
bet, ja jums nebūs jāmūrē   t a s   nams
un maize jāēd tieši no   t ā   lauka
(un jums droši vien nebūs),
jūs teiksit, ka ķieģelis ir gluži pieklājīgs
un vai nu tik traki ir, ka
no tiem kokaļiem maize neiznāk.

Jūs nebūsit melojuši. Jūs būsit
stratēģijas dēļ - lai nesabojātu
darba prieku ķieģelistiem un kokalistiem
un lai ar saviem apmelojumiem neapgāztu tos simtus
tūkstošus namu, kas uzcelti -,
šīs stratēģijas vārdā jūs būsit
aizstājuši patiesību ar šķietamību
(abas -ības un atskaņojas it labi).

Un vai nu jūs pirmie, vai pēdējie? Jauki
pielietot arī sinonīmus. Sinonīms -
tas ir brālis, kurš vienmēr būs klāt
tad, kad vajag. Un arī nodos, kad
vajadzēs: "Tas īstais, tas bij mans brālis,
es tikai atvietoju uz laiku."

Es pazīstu kādu godīgu cilvēku -
sava uzvārda priekšā viņš velk vienu
strīpu uz leju un parakstās "vietas izpildītājs".
Kopš tā izgudrojuma varot viņš
gulēi pa naktīm, kā slogs no mucas
tam novēlies, saka. Un spriņģē pa pasauli

vienkārši vārdi un salikteņi un vienkāršas
domas un saliktas - strīpām priekšā kā šķēpiem -,
spriņģē un priecājas kvēli. Bet saule

debess velvē deg degdama,
drupenu ķieģeli drupenu rāda
un kokali arī par kokali rāda,
un saka: "Nokāpiet, biedri, no koka
zirdziņiem, jūs taču esat pieauguši!"

1968





Piedodiet baložiem

piedodiet baložiem
cilvēki piedodiet baložiem
viņu rijību piedodiet un kautiņus piedodiet
tāpat kā jūs piedodat sev
piedodiet baložiem
klausieties dūju daiļās dūdas
sevišķi divatā sevišķi divatā
kas gan ir ķēzības
kas gan ir slimības
kuras nes gleznie un mīlīgie knābīši
kas gan tas viss
pret dāsnajām dūdām
kas gan tas viss
pret glītajām guzām
kas gan tas viss
pret pierasto pierīties
piedodiet baložiem
cilvēki piedodiet baložiem
un pēc tam
piedodiet paši sev
kā jūs jau baložiem piedevāt

1968





Aizaugošais ezers

   ...es jūs mīlēšu. Būs mana mīla sākumā
                                       bikla, bet vijīga
kā ūdenszāle, kā ūdenstāle, kā lizda no
                                       meldru vijumiem,
es skūpstīšu laivu vēderus glumos un rokas,
                        kas sniedzas pēc ūdensrozēm,
pīļu bērni pacelsies barā, zila spalva nozibēs
                     starā, vilkvāles vēlreiz noziedēs,
un es mīlēšu vairāk un kairāk, un dairāk ik
                                                         brīdi
šmaugās peldētājas, mazgātājas un bridējas,
                           vaboles, rāpuļus, līdējus,

   es jūs mīlēšu visus šai Visumā
ar savām dzīlēm, kukaiņiem, pīlēm, grimušām
                                       pilīm un vāravām,
ūdensgariem un spārēm, kas domā, ka paceļas
                                                         pāri
manai mīlai, bet agri atgriežas, riņķojot klajā
ūdens klajumā, kuru es atstāju jūsu brīvībai,
                                       jums jau tā vajag,
lai jūs nejustu meldru spiedošo loku, kas lēnām
                              bez ēnām nāk neredzams,
lai jūs saldaklā rimumā norimtu mīlas
                                    žņaudzošā gredzenā.

1968





Dziesma par Vecāķiem

Tie ir veci āķi, tās ir vecas cilpas,
ko rāmajā līcī straumes griež.
Klau, tikko vēl jūrnieki braši svilpoja,
bet tagad, skaties - jau sēklī sviež.

Tie ir veci stiķi, tie ir veci niķi,
bet jāpazīst tie un jāatmin.
Jo ir jau par vēlu, kad debess no piķa
un visi nelabie svētkus svin.

Tie ir veci āķi, tās ir vecas cilpas,
ko mūsu likteņu straumes griež...
Bet mēs kā tie jūrnieki braši svilpojam.
Jo varbūt ka tieši mūs neizsviež?

1966





IV
...pirms guldīt vēsos pagrabos...





NO "VECRĪGAS GRAFIKĀM"

Ko svari pa nakti dara

Tirgū tie dienas svari,
ko tie svari pa nakti dara?

Ko tie sver, kad smīnošs mēness
viltīgs velvē kāpj?
Un vai tie, kas krāpj pa dienu,
arī nakti krāpj?

Nosveriet, svari, bet labi žigli, -
cik bieza šonakt pār Rīgu migla,
un to miglu, kas meitenei plecos,
un to gaismu, kas atnāk vecumā.
Nosveriet miglu, kas katrā no mums
guļ tā kā neatklāts noslēpums.

Nosveriet, svari, mūsu vājumu
un tos akmeņus, rītdien kas jāveļ,
maizi, ko ēdīsim, bēdu, ko bēdāsim,
nosveriet arī to ilgo ledu,
atkal un atkal kas jākausē mums
(simtgadu? mūžīgais?) - sasalums.

Redziet, cik darba - nakti visu,
kamēr spīd zvaigznes tālajā Visumā,
kamēr nāk rīts un lampas nodzēš,
atver rozes un izlaiž odzes...

1967

 

Vīnu kunga romance

§ 50. Tāpat nevar ievest vīnus, ja tos vīnu kungs iepriekš nav nogaršojis.
(No 17. gs. namnieku noteikumiem.)

Tīk baurim šķidru alu dzert
visdraņķīgākā krogā
un meitām tad pie brunčiem ķert,
un ārā līst pa logu.

I amatniekam alus tīk,
i citiem utubungām.
Bet vīns, kas sārts vai caurspīdīgs,
ir domāts īstam kungam.

Jau brašu maršu vajā rauj...
Nāk tirgons kājām kleinām...
Pirms liģers dziru krastā krauj,
kas nākusi no Reinas,

pirms guldīt vēsos pagrabos,
kur meistars mucas bungā,
pirms pasniegt kungiem vīnus šos,
tos garšot vīnu kungam.

Man saldu rausi galdā liek,
es labā maizē kožu,
jo maksāts man it dāsni tiek
par garšu un par ožu.

Ko pārmainīt var pārmaiņas -
zied mežrozīte jaukā,
Lai burši, zeļļi dumpojas,
mans dumpis - manā traukā.

Mans darbs nav sīks, bet toties sīksts
caur gadu simtiem gājums.
Es esmu kungam vajadzīgs -
tas ir mans aicinājums!

1968

 

Līkās ielas pārdēvēšana

Rātskunga monologs

Cik kādreiz dzīve jocīga -
var nokaitināt sīkums.
"Jūs kādā ielā dzīvojat?"
"Uz Lī... uz Lī... uz Līkās."

"Uz Līkās... Kā - uz Līkās?" - "Tā..."
Bet viņam lielais brīnums.
Vairs miera nav no laika tā
un padotajiem smīni:

nu jā, pats līks un saliecies:
mums sen jau visiem likās,
ka mūsu kungs ir ieradies -
ai, ai, ai, ai - no Līkās.

Ko izkārtne tur pretī grab?
No Līkās... brr... no Līkās...
Un lietus rūtī līdams čab:
no Li-li-lī, no Līkās.

Un tad es iekliedzos, ka skan,
ar apņēmību cietu:
"Ne vieta rotā mani gan,
bet rotāju es vietu."

Bet sapnī Hamlets ieradās
un teica, acīm zvērojot:
"Būt, nebūt - šodien nejautā:
sper soļus, pieņem mērus..."

Es klausījos, jo gudrāks tas
un mazliet vecāks arī
un ieradies no klasikas,
un tātad zin, ko dara.

Mēs nosēdējām rātscellē
līdz pašai rīta gaismai,
un tika nolemts: pār-dē-vēt
un Līko saukt par Taisno!

Līks mazliet es, līks mazliet tu,
bet galvenais ir skaistums.
Es tagad mājās soļoju
pa Ta... , pa Ta..., pa Taisno.

1966





V
...uz zemeslodes zem saules...





Kuldīgai

Tavu rudens gaisu
sadzeršos guldzieniem
ar visu skaidrumu, dzidrumu, vēsumu.
Te nu es atkal, Kuldīga,
esmu.

Es gāju, gāju. Kad nejaudāju,
sapratu - vajag pārnākt.
Jo es jau nevaru -
tā kā dzērve
pabāzt galvu
pats zem sava spārna.

Kur zeme mana?
Kurzeme mana!

Tā nu iznāk,
ka nenāku agru.
Kāda būs diena?
Sarkaņi deg - sarkani mākoņi
visu vakaru.

Tāds, kāds aizgāju,
tāds pats vēl tagad -
ne īsti melns, ne īsti balts.
Tikai skaidrāk man dzirdams un smagāk -
Rumba šalc, dzīve šalc, nāve šalc.

Paslēp mani zem viena no jumtiem,
un no rīta es aiziešu pats;
varbūt sērīgs un mazliet skumstošs,
toties redzīgs un,
galvenais, - pats.

Tāds ir laiks - pa reizei vajag
galvu zem silta spārna bāzt.
Un pēc tam var iet atkal klajumā,
pašam gāzt
un vējam teikt: "Brāz!"

...Nu, lūk, jāiet man - skumji priecīgam.
Un, kad pienāks tas laiks,
kad zem zemes guldīs,
manai dzīvei uz vāka par bildi lieciet
Kuldīgu.

1966





* * *

Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
pusotra piliena jūrā.
Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr -
uz zemeslodes, zem saules
ir tāda zeme - Latvija,
uz zemeslodes, zem sauies
ir tāda tauta - latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

1967





Kaugurieši

Ne cepuri vairs,
savu baili sažņaudza riekšā.
Spaidu spiedošais spēks
viņus izstūma priekšā.
Tad krita Mārcis Baile,
pirmais no kauguriešiem.

Pret lielgabaliem ar rungām?
Ar atklātību pret kungiem?
Ar garaspēku pret karaspēku?

Vai acis tur zvēro,
vai malduguns gailē
tur Kauguru vērī?

Bailes,
tur sadegot, dzirksteļo bailes,
kaila uguns vijas,
sadeg, sadeg i ilūzijas:
rožainie gan-jau-viss-grozīsies,
cars-ir-labs-cerības sadeg.

Gadi,
gadu desmiti ies...
Pie šīs dumpīgās uguns
gadsimti sildīsies.

1969





Izkapts ābelē

(Anno 1944)

Un suņi rēja,
un dūmi kāpa
un uguns ziedi,
un bērni kliedza,
un svešā mēlē
tiem virsū bļāva,
un izkapts palika
ābelē.

Un tagad stārķis
še negrib mesties
un bezdelīgas
projām bēg.
Kā sārtas krelles
birst jāņogas, bet
izkapts turas
vēl ābelē.

Un dzīvā miesā
aug dziļāk asmens,
no sulas rūsains,
bet rūsa repē.
Tā dzīvība
ar nāvi kopā
uz laiku laikiem
ir saaugusi.

1968





47. gada Kurzemes balāde


Tā viņi gulēja - pārsegti ar sarkanu drēbi, sakropoļoti, samocīti. Klusēdami vīri uzlika vākus, klusēdami iznesa viņus pa tautasnama durvīm, klusēdami atlieca plecus, un automašīnas pa pavasara izdangāto ceļu sāka braucienu. Tad ieskanējās mūzika -

sākumā bargi un svinīgi,
pēc tam klusi un maigi.
Visu mierinātāja mūzika
pa dvēselēm sāka staigāt.

Un tikai tad mēs sapratām,
kāds smagums plecos ir velts.
Peld mūzika, lielceļš; un zārki
pār galvām un mūžiem peld;

peld skaņas un putni zilgmē,
peld sažņaugtie vizbuļi saujās,
peld dzīves, peld nāves un uzvaras,
un neuzvarētās kaujas;

peld asaras, vaidi: "Dēls! dēliņ!" -
peld, spārnus izpletis plats,
asins notašķīts cerību ērglis -
četrdesmit septītais gads;

peld baltu galviņu rinda
un grūtās atraitnes sievas,
un čukstoši ābeļziedi:
ardievu, ardievu, ardievu;

peld bērnu trauslie pleci,
kam tagad nu dzīvi celt;
un visai pasaulei pāri
šī sēru mūzika peld.


Tas bija vēlāk, kad uzzinājām - orķestrī spēlējuši arī vairāki bandīti, viņnakts uzbrukuma dalībnieki, tas bija vēlāk; toreiz mēs to nezinājām;

bet mūzika - bargā un svinīgā,
bet mūzika- klusā un maigā,
viņa taču tīrām kājām
pa mūsu dvēselēm staigāja?

Un tomēr - kāds savāds gadsimts:
tūkstošbalsīgās mēlēs
tavās bērēs tavs paša slepkava
tev pēdējo gaitu spēlē.

Es nezinu, vai tas ir gadsimts,
bet vienu es atceros pats:
peld ērglis pār bērnību manu -
četrdesmit septītais gads.

1967





Raiņa motīvs

JĀ, MŪSU TAUTA MIRS...
                           Bet
mirs i cilvēce. Un tātad
i visas tautas - lielās, mazās. Zeme,
tad mīļā, nogurusi zeme apstāsies
un kapus nokratīs un uzrakstus uz
krustiem, ka "miršana ir mani augļi",
un atomstacijas un bērnudārzus,
un Piebalgu, un Maskavu, un Romu;
un viltus leģendas un patiesības
ar visiem zieģeļiem pa vēju vējiem
vējos, bez kādām cerībām par zvaigznēm
pārtapt.

         Bet cilvēks raud par
nosalušu strazdu. Un tālo senču raudas
izraud dziesmās, vēl savām
klāt. Un neaizsalst i mūža
sasalumā tam putnam knābis, kas
uz mājām sauc, kur kapsētā uz
senču krustiem ir uzrakstīts, ka
miršana ir tavi augļi.

1968





Ērkšķogu vīns

Tik vēlu nākusi -
bez kauna, bez goda -,
viņa kājas mazgāja bļodā.
Istabas kaktā ērkšķogu vīns
rūga burbuļodams.

Mājīgi dūca
televizors uz ledusskapja.
Bet matos vēl mirdzēja viņai
ūdenszālīte slapja.

Un dikta diktore klāstīja
par jaunatni šādu un tādu.
Tēvs domāja:
tie ērkšķu krūmi
par mežeņiem top.
Vajadzēs jaunus stādīt.

Un māte:
ērkšķis jau nepalīdz
nosargāt godu, to sodu.
Istabas kaktā ērkšķogu vīns
rūga burbuļodams.

Tad abi pacēla galvas:
- Tātad...
- Tātad drīzi! ....
Un brīdi uz ekrāna
bez vārdiem ķēmojās
televizora vīzijas.

Jā, drīzi. Drīzi viņa
savu vēderu nesa godam.
Lija glāzēs ērkšķogu vīns
nogulgodams.

Silts brēciens pret aukstu rūti
skanēja paģēroši.
Un lietus skaloja rūti
gaišumam atnākošam.

Uz trīsvienības - klusas un svētas -
ir uzceltas mūsu mājas:
uz tēva darba, uz bērna dziņām,
uz mātes - tās sargātājas.

1968





Tautas acis

Manā tēva un mātes zemē
atkal plosti pa Daugavu slīd
un no plostiem un pakalniem spītīgas
šaujas ugunis jaunas ikbrīd.
Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.
Tās ir tautas acis, kas spīd.

- Ai, jūs acis, jūs acis laimīgās,
kuras reibina, dzīro un sveļ,
kur jūs bijāt, kur atkal būsit,
pelēks tecēs kad ikdienas ceļš?
- Visur, visur šai zemē, kur Līgo skan,
kur pat bite tik saldi dzeļ;

tās ir pļāvēja acis saudzīgās,
kas visslēptāko lizdu redz;
tās ir bērna acis, kas ābecē;
sievas acis, ko nogurums sedz;
tās ir ezeru acis, kur rītausmā
mazas prieka zivtiņas lec;

veco pilskalnu acis aizbērtās,
kur ik dobumā zālīte zeļ;
tās ir acis, ko klusā cerībā
katra puķe pret sauli ceļ,
katra ābele manā dzimtenē,
kur pat bite tik saldi dzeļ.

Manā tēva un mātes zemē
atkal plosti pa Daugavu slīd
un no plostiem un pakalniem spītīgas
šaujas ugunis jaunas ikbrīd.
Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.
Tās ir tautas acis, kas spīd.

1967





VI
...tā visur - jo ilgāk tu dzīvo...





ROMAS MOTĪVI

1. Vakars. Lielpilsētas pagalms

Kad vakars savu peizāžu ķellē,
nama pagalms pārvēršas cellē -

iespiests starp četrām sienām
kā dzīve starp mūža dienām.

Un te, lūk, ir četri stūri,
un te, lūk, ir četri mūri,
un vairāk nebūs nevienam.

Te izmisis mūks - osis - bēdas sūdz,
to gaismu, aiz jumtiem kas prom,
atgriezties lūdz.
Dreb rūtis,
               dārd
tramvaji. Vilcieni
elš.

Kā sēru svecītes deg Piena Ceļš.

 

2. Ēnas veselas

Lai cik mēs saskaldīti, mūsu ēnas
ir veselas. Un viņas uzdrīkstas, ko
neuzdrīkstamies. Un viņas apskauj to,
ko neapskaujam, un atļaujas, ko
neatļaujam sev.
                        Par vilceni uz sienas
maigs dāmas profils projicējas. Un rupjība
par maigumu. Un nelietība iegūst
pieņemamu veidu. O, ēnu teātris! Un
zemeslode griežas. Un dziņa dzen pa
dzegu mēnessērdzīgo. Uz sienas dejo
fauni, fenomeni un pederasti žilbinošiem
žabo. O, cilvēk, tūkstošveidi! Dej,
jo auksta mēness rekviēms ir
aizsaldējis rūtis. Ļauj vaļu slepkavām,
lai noslepkavo ēnu, pats savu ēnu,
un slepenais lai sevī slēpto slēpni
reiz ierauga., tad mazvērtības nazis
tam neliks drebēt drosmē. Dievs,
ak dievs, nē, labāk saplēs, jel saplēs
mūsu ēnas veselās!

 

3. Hamlets - 68

Mazliet kreisi un nepareizi,
mazliet dzīvi un progresīvi,
mazliet ar vārdu un mazliet ar bārdu -
tādi mēs dakšiņojam omleti
un jūtamies mazliet Hamleti;

kaut gan Hamlets jau, protams, sen
tikai velnu ar mums vairs dzen.
Smiekla jautājiens! Atbildēt grūt?!
Kas par muļķībām: nebūt vai būt,
         ja jau reiz ir noskaidrots:
                                          BŪT!
         (Var lasīt arī kā PŪT.)
Nu tad laidiet kausu pa loku;
kad būs izdzerts līdz galam sauss,
tad tas kauss, ko tu turēsi rokā,

būs paša galvaskauss.

Tararam, tararam.
Jē, jē.

Roma, novembris, 1968





Tai tālajā Parīzē

Olgai Lisovskai

Nē, ne jau Eifeļa torņa,
ne arī Monmartra dēļ
kopš bērnības meitenes sapnis:
...tai tālajā Parīzē...

Tur visi franciski runā,
pa starpu austeres ēd.
Un kādas lietas tur runā
tai tālajā Parīzē!

Tur skūpstās uz ielas pat dienā
un nesaka "Mīlē pareizi!" -
jā, ko tikai neatļaujas
tai Parīzē, Parīzē, Parīzē.

Tu, meitene, pareizi dari,
un labi tu dari, zēn,
jo katram kaut reizi vajag
būt tālajā Parīzē.

Stāv Eifeļa tornis vietā,
un Monmartrā glezno, cik spēj,
dzer vīnu un skūpstās patiešām
tai tālajā Parīzē.

Bet ari akmeņi lido
un NOST, un NEDRĪKST, un NĒ,
un gulbīši peras pa bildēm
tai tālajā Parīzē.

Tā visur - jo ilgāk tu dzīvo,
jo mazāk kā paradīzē,
un kāpēc lai citādāk būtu
tai tālajā Parīzē?

Un tomēr - kad sals glezno logos
tavā ziemeļu dzimtenē,
tu nopūties nopūtu siltu:
...tai tālajā Paradī... Parīzē...

1969





VII
...pie-pu-te-ņos līdz korēm...





Uzdāvini man

Uzdāvini man šo pasauli čukstus -
skaļu es vairs nevaru izturēt.
To vispompozāko runu,
to visdārdošāko ielu -
lai viņa pamēģina izčukstēt.

Uzdāvini man
vienu lentu ar zvaigžņu ierakstiem -
es nekad neesmu sapratis,
par ko viņas sačukstas.
Bet viņas nekliedz nekad.
Viņas ir lielas un tālas tāpat,
bez kliegšanas.

Uzdāvini man
vienu piemirstu mīļu vārdu,
kaut ko pavisam bez nozīmes,
kaut ko tik nenozīmīgu kā
lapas balsi, kas
decembrī turas pie plika zara.

1967





Putenī

Ko tu man saki ar de-ju šo!
Ko tu man pa-teikt vari?
Ai, kā caur gadiem dzirksteļo
tāli, griezīgi stari.

Nepazūd, nepazūd it nekas,
laiks tikai iegravē sejas.
Pametis dzirnavas, atgriežas
dons Kihots pie Dulcinejas.

Atgriežos, atgriežos, atgriežos tur -
septiņpadsmitgadīgā sapnī.
Ar Rosinantu (un vēl izdomātu),
protams, var ātri apnikt.

Sildīju plaukstas tev stacijā,
gaidot uz svilpienu īsu,
acis tev mēmi sacīja:
Tu jau tās nesasildīsi.

Nesapratu tik vienu toreiz -
ka tu man tāda, kā esi,
nepiederēdama ne reiz,
piederi, piederi, piederēsi - -

Puteņo, puteņo, puteņo,
pie-pu-te-ņos līdz korēm,
neuzrakstīju šorīt es to,
šis dzejolis piedzima toreiz.

Puteņo, puteņo putenis biezs...
Nevajag, ļaudis, cits citam
pieskarties, ja jūs baidāties
kādā puteņa rītā

pamosties svešā dzejolī...
Puteņo... Vai tad tur puteņo! -
sniegi kā aizšautas sniedzes krīt.
Cik daudz šo krītošo putnu!

1969





Atvadīšanās no lauku krāsniņas

noskūpsti mani karstā mute
vēlvienreiz vēlvienreiz
tad es iziešu vējam pretī
mazliet greizs nepareizs

nobāztu kaut kur dziļi
kaut kur dziļāk par sirdi
nesīšu nevienam nesakāmo
nepasakāmo Paklausies dzirdi

mīlestība mīlestība rijīgā
piekļāvīgā pieļāvīgā vijīgā
nodevīgā lode
vienīgā godīgā

tavas rokas man ap kaklu vijas
apiņi
tāpat jau sāpēs viss kas bija
ko tu velti sāpini

kaķis murrā mīļā kaktā
maigā miegā migt
sniegiem snigt kājām stigt
šepat naktī

tomēr nepalikt

vējš kas visu redz un dzirdi
vesels vējš
nē tu nezini kā sirdi
plēš uz pusēm

plēš
mīlestība

mīlestība rijīgā
piekļāvīgā pieļāvīgā vijīgā
nodevīgā lode
vienīgā godīgā

vēl man muguru
uguns glāsta
mēmas rokas tur
pagales liek

savus īstos un patiesos lāstus
tūlīt vējš manā ģīmī trieks

1968





Lapsas sirds

Es domāju: sirds tev no sudraba.
Bet tev bija lapsas sirds -
alkana, viltīga, gudra,
bet galvenais - dzīva sirds.

Caur ūdenskrituma rēcieniem,
virs krituma mēģinot tikt,
zivis pret sauli lēca.
Bet tur jau tām nepalikt.

Mēs savu siltumu agro
atdevām akmenim krastmalā.
Bet akmenis izpļāpāt paguva,
un tagad tur daudzi nāk.

Un es vairs nevaru atrast,
kurš starp tiem siltumiem - tavs.
Es prasu sievietei katrai:
Tev ir lapsas sirds vai nav?

Un viņas it visas atbild: -
Kas par muļķībām? Nē!
Bet sapnī es redzu, labā:
zivis pret sauli lec.

1968





Kamēr tu biji projām

Kamēr tu biji projām,
kamēr tu biji miegā,
ierakstīju es tavu
vārdu sniegā -

vieglā, mirdzošā, zilā,
nē, zaļā - no egļu ēnām.
Tā viņš tur paliks, kamēr
vējš to aizvējos lēnām

vai arī briedis ar kāju,
mizu meklējot, izkasīs,
vai kāda mežacūka,
tīksmaina cūka izlasīs...

Kamēr tu biji projām,
kamēr tu biji miegā,
ierakstīju es tavu
vārdu sniegā -

cieta, asā, zilā -
kā es tādu sniegu mīlu...

Pamodusies tu teici:
"Savādi, bet pa miegam
man likās, ka manu vārdu
kāds ierakstījis ir sniegā..."

Ieslēdzu radio. Diktora
balsī plīvoja prieks:
šonakt, jau šonakt gaidāms
pirmais sniegs.

1968





Zagļu stundā kad zagļi guļ

zagļu stundā kad zagļi guļ
pasaule elpo ar zirga elpu
mīļu muļķīgu pagājušu

zagļu stundā kad zagļi guļ
zeme apzinās savus trūdus
dzīve savu pulsošo īsumu

zagļu stundā kad zagļi guļ
es reiz nozagu tevi tev
katru reizi kad es tevi mīlu
es nozogu tevi kādai trulai sāpei

zagļu stundā kad zagļi guļ
caur maniem pirkstiem plūst tavi mati
un aiztek par kviešiem ziedēt
tā ir vienīgā mūzika, kura spēj saturēt
laiku un telpu un mūs šajā laikā
un telpā
            šo laimīgo varbūtību
vienu no simtām vienu no tūkstošām

1968





VIII
...cauri sārmainiem sērmūkšu vārtiem...





Aicinājums

...nu tad savāksim visu cerību pienu -
no govīm, no kazām, no antilopēm,
no kokosriekstiem, no Piena Ceļa...

Un attīrīsim zāļu stiebrus
un ķimeņu graudus, un apsolījumus.

Kaut vērtīgāki par mūsu pantiem
ir maralbriežu panti, kas dziedē,
tomēr savāksim i mūsu dziesmas, kas

nebaro, neapģērbj, nedziedē, tomēr
paglābj priekš tālajām paaudzēm tīras,
verdošas, cilvēka cienīgas asinis.

1968





Ūdens, ko piedzeram klāt

Mēs ēdam savu šodienas maizi
un ceram,
ka ilgi vēl ēdīsim tā.
Bet, lai kumosi nespriestos rīklē,
ir
   ūdens, ko piedzeram klāt.

Taisām skapjus, ceļus un tiltus
un saņemam algu par to,
ēdam, taisām bērnus,
                           un viņi
no jauna it visu to
atkārto.

Un tomēr
            un tomēr,
un tomēr
kaut kā pietrūkst -
pavisam maz.
Bet kas tad?

Tu paēdis, apģērbies,
pa izpriecai gadās...
                        Patiešām, nu kas?

Visa pietiek
un tomēr nepietiek.
Un, kad tā labi ir pārdomāts,
izrādās,
ka tas viss pārējais
ir
   ūdens, ko piedzeram klāt,

      ūdens - ledainām avota lūpām,
      ūdens - geizera sirdi karsts,
      ūdens, kas glāsta, un ūdens,
      kas visu uz pasaules var.

Kad pār audekliem, dzīvēm un dzeju
silti, auglīgi lieti līst,
dvēsele tā kā cīrulis uzlido
savās dzimtajās debesīs.

Ēd mīlas maizi,
                     ēd naida maizi
un savu laimi
kā taureni ķer.
Kad atskatīsies,
                     tad ieraudzīsi:
bērns tavs kā vālodzēns
no rasas poda
ūdeni dzer.

1967





Tradicionāls dzejolis

Reiz pulkstenis teica rozei:
"Ai, roze, vai tev nav bail,
ka skaistums tavs ziedēs un noziedēs, -
rau, magones kātiņš jau kails."

"Jā, māsai magonei mazāk
par mani ziedēt ir lemts,
jo vēji kā pelēki vilki
ik vāru ziedlapu lenc."

"Ai, roze, es došu tev bruņas -
kā mēnessakmens tās spīd;
un, kas pret laiku ceļ roku,
tas pīšļos atpakaļ krīt."

"Ai, brāli, pulksteni mūžīgais,
kam bruņas man vajaga tās,
jo skaistums kā magones lapa
ir neaizsargāts..."

"Ai, roze, kaut pašai tev dzelkšņi,
ar to vēl ir pārāk maz."
"Es ziedu, un man ir diezgan
no pašas ziedēšanas."

"Rau, kāda spītīga čaula
tai meitenei sarkanās klikatās,
jo skaistums var izdzīvot
tikai tā, tikai tā, tikai tā."

Bij pēdējie vārdi jau vējā -
roze atbildēt nepaspēja.
Vējš rozes sēklu reiz sēja,
bet beigas - arī no vēja.

Aiz katras viscēlākās lilijas
un arī aiz bērza vislīkākā
skan tagad nosvērti, pareizi:
"Tikai tā, tikai tā, tikai tā..."

Bet naktī, kad mūžīgo zemi
šķeļ dzimstošs un mirstīgs grauds,
tu mosties un izbrīnā redzi:
pulksteņi raud.

1967





Par zemes dziesmu

Kāpēc ir bail no tā klusuma,
pirms izlaužas vārds?
O, atvieglojuma sajūta,
kad pērkons dārd!

Kāpēc tas ir tik baigi -
pārkāpt sevi un iesākt?
Tu esi zemes gars,
ja jau esi no zemes miesas;

tad dziedi zemes dziesmu,
dziedi tā, kā strauti rodas.
Neproti? Cik reižu nav teikts -
mācies svešvalodas.

1968





Eduardam Veidenbaumam

Nu ko, svabadais gars,
simtgados bārda pieaug?
Pastāsti, svabadais gars,
grūti ir būt tādam lielam?

Tu esot reiz modinājis...
Nē, tu modini tagad.
O, cik tāda modināšana
tomēr ir smaga -

cits nemaz negrib, lai modina.
"Es esmu jau pamodies!" saka
un griežas uz otriem sāniem,
un mieg savai dvēselei blakām.

Kā lēnām ar ledu rudenī
duļķainie ūdeņi pārklājas,
tā domai un jūtai pāri
aug remdena tauku kārta.

Un ar viena liela lielumu
simti sīkmaņu aizsedzas...
Un tāpēc: lai dzīvo tas pirmais,
kas zvaigzni kā sveci aizdedza!

Un tāpēc lai dzīvo tas pirmavots -
bez butaforijām, bez grima...
Es ticu tev, brāli Vītolkok,
tev - rakstošam, dzerošam, slimam.

Es tikai vienu reizi
pie tava spieķa skāries...
Bet, ja nu reiz esi skāries,
tad neceri, ka tas pāries.

Tartu, oktobris, 1967





* * *

šūpojos šūpolēs sarautās šūpolēs
peldēju upē aizsalušā
vārna teica kā parasti krā

un kamēr šūpojos un kamēr peldējos
un kamēr vārna teica to krā

tīrumā maizīte izauga

1967





Dienišķā maize

Tev jau grūti bez viņas nodzīvot
dienu.
Kā mūsu senči iztika -
bez viņas,
bez dienišķās?

Bet iztika.
Bada gados ar to,
jumta salmos ko izdevās atrast.
Arī ar dienišķām pupām.
Ar dienišķām nātrām
iztika.

Cilvēce turpinās,
starp drosminiekiem un vājuļiem
piedzimst arī pa
tālāk gājējam.

Tā arī ir vienīgā jēga,
ka piedzimst tādi, kas tālāk aiziet.
Viņu dēļ
visu cilvēci baro
dienišķā maize.

1967





Pie savām liestēm


"Kurpniek, paliec pie savām liestēm," teica viņa. Un viņai bij taisnība. Jo kas ir vēl skaistāks priekš kurpnieka īsta par liestēm? Tāpēc saku i es: paliec, kurpniek, pie savām liestēm. Jo tas jau būs beigu sākums

kad pūtēji noslaucīs lūpas
un vijolnieki lociņus noliks
un zemnieks teiks galdarunu

un debesis gulēs iekš taurēm
līdz misiņa rīkles apsūbēs
un lociņu aizmirsīs vijolnieks
bet astri ir vērtīga manta
un zemnieks teiks vēl vienu runu
aiz iekšēja pienākuma

bet starp divām ēdienreizēm
starp divi mielastiem vareniem
vēl pūtēji taurē iepūtīs
un vijolnieks pārvilks švīku
kā ar lociņu dokumentam
un zemnieks teiks vēl vienu runu
par atrautību no zemes

1968





Vecais Minhauzens

Kā suņi fosfora acīm
nāk pretī pa šoseju guntiņas,
pamāj ceļarādītāji:
Saulkrasti - Skulte - Dunte...

Caurdurt tumsas audumu
var tikai ar lielu spilgtumu.
Varbūt tās nemaz nav guntiņas,
bet pretī skrejoši vilki?

Varbūt tie ir cilvēki mēteļos,
nevis koki lietainā mežā?
Varbūt tas nemaz nav auto,
bet lode, kurā mēs sēžam?

Jā, un tajā gaišajā mājā,
kur spēlē kaut ko tādu senu,
varbūt lur kāzas svin
Jakobīne ar Minhauzenu?

Jo tas jau bija tepat -
Duntes daiļajā muižā...
Bet varbūt tas nebija te,
bet kaut kur pavisam mūžībā?

O jā, tas bija tik sen...
Tas drūmais un īgnais vecis
gan saka, viņš Minhauzens esot,
bet viņam neviens jau vairs netic.

Un ticējuši pa īstam nav it nekad...
Cits vārds tagad vispār ir viņiem,
tiem fantastiem, dižajiem meļiem, -
tie ir vienkārši plānprātiņi.

Tie ir vienkārši neaprēķinātāji,
neizdarīgie, nepraktiskie.
Lēnām, bet konsekventi
dzīve viņus izskauž.

"Sapņot arī vajag ar jēgu,
lai labums sev un citiem," -
es reiz rīta pusē
nosapņoju šādu citātu.

Un tagad reizi mēnesī
saņem Minhauzens pensiju precīzi.
Par jaunību, jaunību vējaino
kauns nu ir tagad vecajam.

Nu ko, šo saprātu dzidro
mēs taču gribējām paši...
Ne suņi, ne vilki, - pa šoseju
mašīnas, mašīnas, mašīnas...

1967





Viens vakars Brīvdabas muzejā.
Anno 1964

Kā mēnesstars
uz vecās klētiņas sliekšņa
sēž Andrejs Vozņesenskis.
Sēž Vizma.
Un divas cigaretes
kā divas skumjas vilka acis
peld mēnesskrēslā.

Krīt zvaigzne.
Deg cigaretes.
Krīt vēl viena zvaigzne.
Deg cigaretes.

Visas sentences
vardes dīķī jau izkurkstējušas,
un bezvārdīgi
ar saviem un svešiem likteņiem pilni
mēs tupam
kā maisi rudenī.

Kur viņas paliek -
tās zvaigznes, kas nokrīt?
Jo zvaigznes ir jāņem ar pirkstiem
kā kartupeļi
no ugunskura.
Un vai daudz ir tādu, kas
ņem, - no tiem,
kuriem būtu jāņem?

      Bet nogrimušas
      ir vindas akās,
      un visām klētīm
      ir durvis ciet.
      Kā zemnieks vakars
      no takas takā,
      no sētas sētā
      noguris iet.
Cigaretes ir nodzisušās.
No restorāna skan dziesma par vecajām
                                          likteņdzirnām,
kas maļ savu maļamo.
Es paceļu galvu, un - pilna debess ar
                                                zvaigznēm.
"Tas tāpēc, ka tev ir divdesmit četri," man
                                                         saka.

1968





Tas brīdis

Annai Lācis

Man patīk tas brīdis,
kad cilvēki skaisti kļūst -
tādi paļāvīgi un droši -,
tas brīdis, kad cilvēkā sākas
atbrīvošanās.

Tas brīdis, kad māla pikā
dzīvība ietrīsējās
un dvēsele iedziedājās
kā strazds marta vējā.

Tas brīdis, kad darbs dzemdē darbu
un nojauta dzemdē nojautu.
Muskuļi springst. Maskas krīt.
Kupri iztaisnojas.

Tas brīdis, tas brīdis, tas brīdis,
cik daudz prasa viens tāds brīdis,-
lai kā arī nebūtu bridis,
tu neesi uz ceļiem līdis,

1966





Taureņu kapsēta

Kad tu nomirsi, taureni,
uz pamesta lauku ceļa,
palūgšu rudens tauri
pavadīt tevi pie veļiem;

par bērajiem iejūgsim bērzus
zirnekļu novītos pavados,
pēdējo zāli sēri
plūkdamas, govis pavadīs,

bite vēl vēla aplidos
bijīgu, vijīgu loku,
uzliks uz kapa apse
dzīslainu, drebošu roku...

Taure, tavs vientuļais maršs,
lai tas nav pārāk garš -
gara jau nebij šī dzīve,

gara jau nebij šī brīvība
(tik tāda taureņa brīvība,
tik tāda taureņa dzīvība)...

Nē,
tevī nešķind vēl varš,
tāpēc
cauri sārmainiem sērmūkšu vārtiem
lai skan tavs vientuļais maršs,
   taure!

Ziloņiem ziliem un vareniem
džungļos kapsētas apsētas.
Taureņu caurajiem spārniem
mana zeme ir rudenī tapsēta.

1968





Šīsvasaras pēdējā peldēšanās

...un tad vairs ne. Un tad vairs tikai sapņos
tu vēsam glāstam ļausi savas rokas
un ķermeni, un aļģes nesmaržos, un nāsis
vairs neiepletīsi kā zirgs no skuju dzīrēm,
un priedes nenāks pretī tavai tieksmei
turp aizpeldēt, kur smagums top par spārniem;
vairs negulēsi slapjā, elpojošā smiltī -
silts, pulsošs krusts, kas gatavs apkampt
i priedes tās, i jūru, kas virs priedēm
ar zivīm-zvaigznēm, lidmašīnu ceļiem, jūru,
kas tālāk vēl, - aiz zvaigznēm atmirstošām,
aiz nomoda, aiz sapņa, vasaras un ziemas...
                                             Ziema...
                                             Ziema
jau drīzi balta nosegs tavas vēlmes,
un snaudīs tevī kustības, ko tikai
var viena bezgalība pamodināt. Odisej,
man liekas, sāku pazīt atgriešanās prieku!
Par agru vēl. Vel zivis biklas bēg,
vēl ūdenszāli noglāstu ar roku,
un aizslīd tā zem mēness zilās gaismas
tik lokana un līgana kā lenta, kurā
ir ierakstīta mana vasara.
...Es vēsam glāstam ļauju savas rokas
un ķermeni, un svabadība gaiša
man rokas atraisa un ķermeni, un gribu,
un tieksmes noskaidro un šķīsta.
                                                   Sapnis.
                                       Tas sapnis jau.

1968