Māris Čaklais
Pulksteņu ezers
Dzejoļi
* * *
Kas tā par miglu, kas dienvidū kāpj?
Mutuļo, buras, čukst...
Nokaitēts laiks,
dzelmē iemests, čūkst.
Un, kad rimstas, - spogulis spožs.
Un nekā no tiem tvaikiem.
Viss ir aizgājis dziļumos
un uz mūžīgiem laikiem.
Bet, klau, kas tad tur vēl
kā bērniņš klauvē pie serdes?
Nepielūdzami, glābjoši tikšķi -
laika sirds.
1979
I
DVĪNIS
ZĪME
Ko viņa saka, tā spožā boja,
sauli atspieģelējot kopš rīta?
No dziļas zemūdens eglītes
norāvās bumbulītis
un tagad - gaisīgi priecīgs un skaļš,
saka - negribot atpakaļ.
Bet kā brīdinājums uz pusēm četrām
tup - lai dziļumu eglīti netraucē.
Šā vai tā, bet pa savai vīzei
katrs jau kaut ko signalizē.
Bet kā lai to izzina, kā lai to izzīlē -
kam tu pats esi zīme?
1978
DVĪNIS
1
Kamēr jūs, Svari, sverat, man tas gods ir dots
ar pasauli šo - Dvīnis - esmu sadvīņots.
Viens baltam zirgam tic, otrs - citam lopam;
kas man? Es ļaujos, paļaujos uz horoskopu.
Kad liktens priekšā tupi pēkšņi izģērbts,
tu sevi pārtaisi un atkal izkoriģē.
Ja atsprākliski priekšrakstiem viss iznāk galā,
liec veco zvaigžņukarti nost. Un tici tālāk.
2
Ko, māsiņ, pasaulīt, tu kliedz tik spalgi?
Kaut kad jau nopelnīts, ka tāda tava alga.
Re, skaties, jūra balta, dusmīga un krāc
Kaut kas ir viņas dzīlēs nesen pastrādāts.
3
Es - dvīnis nepilnīgs, un nesauc mani skopu,
ja, sevi noģērbjot, vēl tikai topu, topu
1978
* * *
Tava auguma karstajā lietū
pēkšņā kliedzienā pamostas dārzs,
spēja pamostas roka, kas manu
roku paņem sev līdz.
Tava auguma karstajā lietū
viss pilnīgi otrādi notiek -
saule pirms lietus,
varavīksne pirms zibens.
Tava auguma karstajā lietū,
kad sirds deniņos uzkāpj,
visas nelaimes pagrabos nolien,
bet cerība virpuļaina izpleš
savu varavīkšņaino asti.
Tava auguma karstajā lietū
zaļiem mutuļiem aizaug debesis
un gaisma savienojas ar zemi.
Mute vairs nemeklē vārdus,
acis vairs nemeklē it neko,
viss ir te,
tava auguma karstajā lietū.
*
Biezā tumsa un spriegā gaisma,
laime, nelaime, rīts un riets,
viss tik neizbēgami kopā
tava auguma karstajā lietū.
1977
ARS POETICA
Tālajos bērnības gadsimtos,
kad nebija ledusskapju,
no akām vindoja spaiņus,
un viņi pilēja slapji.
Un spainī bij dzesēta kanna,
un remdēja piens karstu dienu.
Bet lielākais bērna prieks
bij vardīte - blakus pienam.
Rītos dzejolis pieceļ,
naktī ar pantiem apsedzos,
dīkā launaga stundā
iedzeļ dzejoļa lapsene.
Cik dažādi dzejoļu ceļi,
cik visi tie brīnumaini!
Ir dzejoļi tā kā akas,
ir dzejoļi tā kā spaiņi.
Man patīk dzejoļi - saule,
man patīk dzejoļi - ēna.
Bet mīļāki - dzīvie un zaļie -
ir dzejoļi - vardulēni.
1978
ATVIEGLOJUMS
Beidzot beigušās visas neražas
(lai slavēti Svari un Mežāzis!) -
Pizas tornis vairs negāžas!
Seifos - glābējaprēķini.
Kam nu vajadzīgas tās zinības?
Gandrīz būtu vai jārīko svinības.
Tikai ironijiņa plīvo -
re, cik labi i šķībs var dzīvot.
Galvenais - ka esi dīvainis.
Brīvs un nākotnes bažu nevažots,
Pizas tornis vairs negāžas.
Pizas tornis vairs negāžas
1978
DUBULTU VECĀS STACIJAS NOJAUKŠANA
Beidzot vējš spēlē uz ribām.
Fasāde krita pirmā,
tad ēdnīca atklāja savas letes,
un mēs, vēja un sala uzecēti,
strēbām karstu 1962. gada tēju.
Tad es viņu redzēju pirmoreiz.
Un iesākumā bija krāsns.
Bleķa saule ēda kaut ko
tik sprakšķīgi jautri,
ka atlika kurties tai līdz.
Tādām reizēm jau nevar pretoties.
Un no tās dienas, no acsuzmetiena...
Bet es viņai nebiju vienīgais.
Tik daudzi šīs sienas
bij skatieniem apmīļojuši,
ka baļķi būkšēja krītot,
kā gāžoties sūnā.
No lūžņu kaudzes sirreāls stāvs.
Kā viņam nesalst -
no Lielupes lankām uz jūru
vējš strādā sniegu.
Salīgi sisinās skuķi,
pusaudži sildās ar pīpjiem.
Jaunās stacijas stikla zauram
viss vēl tik neierasti.
Bet krāsniņa kuras.
Gaidu minūšu piesildītāja,
pati piesildīta uz mūžiem
(diviem mūžiem - savu un mūsējo),
tagad elpo ar atvērtu muti.
Vilciens, es redzu,
negrib sacīt neko,
bet kaut ko grib teikt
tas vējš aiz vilciena.
Bet steiga aizrauj to līdz.
Krāsniņa paliek pēdējā.
Stāv arī tagad
starp jūru un upi.
Neredzama, bet kuras.
1978
PAMOŠANĀS
Es nebiju aizmidzis.
Es biju vien gaismu aizmirsis.
Es biju normāls kā pūce.
Bet es taču neesmu viņa!
Un tā atkal jāatkūst
reizē ar ledutiņu.
Bet tagad es esmu ar pagrabiem.
Tā nu lemts,
ka ir no kā ņemt.
Tagad iznāk, ka redzu divos virzienos.
Ne jau nu (kur nu!) nākotni,
bet divsejainību gan - un jau sākotnē.
Re, pat tie mīlīgie murgu ķēmi -
kaut viņos ir kaut kas no mūžības zīmēts -
pavisam reāliem ģīmjiem.
Un otrādi -
mazgājies vannā vai bļodā -
vajadzētu būt cilvēkam, bet esi - ķēms.
Pusnakts pūce,
stāvi man klāt!
Es eju ar dienu
parunāt.
1979
STĀSTS AR BALOŽIEM
1
Ne baltus, ne melnus, ne zilus -
nekad neesmu baložus mīlējis.
Bet, kad vakar drupaču riekšavā,
kur viņi cīkstējās, iekāpa iekšā
divi jaunekļi spoži un vētraini
un blieza pa baložu galvām kā mētrām...
Protams, putni jau vairījās veikli.
Viņi nedzirdēja arī tos teikumus,
no mutes kas kopā ar tabaku.
Bet šiem kājās bij labi zābaki.
2
Vakar atkal atgriezās sali.
Un es vairs netieku vaļā no baložiem:
baltā balkonā, marta vējā
balodis ieperējās.
Sniegs brāzās, meklēja vēl kādu spraugu...
Bet pret šo ārprātu balti augošu
sēdēja balodis tēvs kā vairogs.
Audzēja kupenu. It nekā vairāk.
Kad bikli brīnoties atvērās diena,
perēkli sargāja sniega siena.
Un debesīs, kuras tik zilas bija,
peldēja mākonis viens, tāds kā Itālija.
Nevar vien saprast, kaut skaties ar abām,
projām vai šurpu peld tas zābaks?
1979
PAVASARA NEZVĒRI
O, šie saulesrietu vērotāji -
lillā bērētāji, rozā cerētāji.
Un vēl - kas visu to nezina -
pavasara nezvēri.
No acīm nost - zili stikli.
Aprīlis aturba vaļā rīkles.
Jāpagūst, kamēr skaļrune
vasara ar savu trekno zaļumu.
Ejiet, saulrietā gremdējaties,
var jau būt, ka kaut ko tur remdējat.
Tikai neņemiet līdzi, lūdzu,
to vienu, to puiku, to kucēnu,
kas reizē tik prasti un neparasti
ar acu zobiem iekodies krastā
un rāda mēli
visai šai skumju spēlītei.
Viņš arī ir viens no tiem,
no pavasara nezvēriem.
1979
* * *
Tu trīso, tu elso, tu pulso tā,
kā peldējusies Pulksteņu ezerā.
Neesmu dzirdējusi es ezeru tādu,
ne mute to teica - tava āda.
Nē, nav ūdenszāles, nav čūskas tās -
tavas mirdzošās stundas tev aptinušās.
Bet varbūt ne šajā - iepriekšējā
dzīvē peldējos es tajā ezerā?
Mūžīgs tavs augums, bet silts top un maigs
vien tad, kad to piepulso nežēlīgs laiks.
Protams, aizzūdot atjaunojamies,
protams, protams, pastāvam nojautās,
bet mirstīgi nomulst mūžīgais prāts,
kad trīso, kad elso, kad pulso tu tā...
Prāts arī grib Pulksteņu ezerā.
1978
MAIJS
Maijs sevi netaisa.
Viņš sen jau sagatavots.
Tur janvārim bij darbs
un noteikšana.
Un negaidiet,
lai maijs jums skaļi zvana,
kas ir šī buršanās
pa dārziem un pa pļavām.
Daudz kas par vēlu jau.
Nē, nav nekas par vēlu.
Pēc pilna mēness
veselīga rasa.
Dūc smagas vaboles,
o, vasara būs kvēla.
Viss noderēs,
viss simtkārt atmaksāsies.
Pat ja šo vasaru
jau esi nokavējis
un nākamo
vairs nesadzīs tev vēji,
pēc simta vasaru
būs vajadzīgs tavs asums.
Viss noderēs,
viss simtkārt atmaksāsies.
Vien viena atruna -
ja cauri pelnu rāmim
būs atdzejot priekš kā
šos pērkondārdus,
un zāles valodu,
un krūmu buramvārdus,
ja būs kam atdot
gēnus nevaldāmos.
Raibs tauriņš, raibs,
un sola arī raibu.
Bet, ja tu zini to
un esi prātīgs,
ko stāvi, nosprostojis
staigājamu laipu?
Viss ir jau sācis
simtkārt atmaksāties.
1979
PROTAMS, KA NOTIKUMS
Ticiet vai nē,
bet pavasarrītā pa ielu
nāk pretī man Māra
un saka:
Nopērc bērniem gurķus.
Pilnīgi tā kā sapnī.
Zināju -
slauktuves vainagiem appin.
Un piens -
pavisam īsts -
dzeltenā strūklā līst.
Zināju -
viņa salasa kannas lauskas,
ko skurbumā Jānītis sadauza.
Un tā cauru gadu.
Bet ne jau nu tagad,
tepat un šobrīd.
Un tomēr kaut kas nāk līdz.
Un pazīst tevi un zina,
un īstajā brīdī
atgādina:
savaldies savā pagaldē,
rītdienas diena nav vienīgā,
nopērc bērniem gurķus.
Un brīnumi -
gurķi kā cepelīni,
jo vēderos dziļāk, jo augstāk paceļ
pār jumtiem, pār izpūtējiem, pār smaceņiem.
Ar maizīti
diez vai tik tālu aizietu.
Pērciet bērniem gurķus!
Un tad atkal nemanāma nāk Māra:
Un kā ar pārējo?
1979
STIKLA ĀMURS
Vai zināt,
kas stikla āmurs?
Es arī nezināju.
Ar visnopietnāko no bērna ģīmjiem
pēc (teica tak) gāju.
Tam ir kaut kam īpašam jābūt,
sejas bija tik zinošas,
kaut kam stipram un trauslam reizē,
brīnumam.
O, kā viņi smējās,
vīri savā raupjajā priekā.
Muļķīgs, nevajadzīgs joks.
Nē, it nekā nav lieka.
Sen sarūsējušas ir tās naglas,
citi āmuri, citi cirvji,
arī vīri ir ierūsējuši.
Tikai saule tās pašas virves
vij katru rītu no jauna
savā debesu krēslā.
Un stikla āmurs
nenolietojams ir un vesels.
Kad nepalīdz elektroveseri,
cilvēks ķeras pie prievītes grāmatā,
pie ornamenta uz lādes vāka,
pie stikla āmura.
Un atkal - tik atkal, ka vienmēr -
ir būvējami nami,
kuriem naglas tikai
stikla āmuru iesitamas.
...Jūs pēc stikla āmura
kāds sūta svinīgu seju?
Tas ir pavisam nopietni.
Ejiet. Nenokavējiet.
1979
NAKTS NOPŪTA
Noliec to kosmosu zemē...
Iela. Nakts. Sals. Kas to teica?
Cilvēks apstājās, nopūtās un
aizsoļoja vēl veicīgāk.
Kur palika nopūta?
Kas viņu nopūta?
Nopūta tā kā baloniņš
gaisā brīdi vēl baloja
un tad aizzuda tālumā.
Gan viņa atkal pārnāks -
ar citām nopūtām kopā.
Kopā ar zvirgzdotu sarmu.
1979
* * *
Tik daudz uguņu ir aiztecējis.
Bet no rīta -
tēva mājās -
migla no kokiem.
Un vējam
tāds siltums kā rokai.
Vakar apkopām vectēvu.
Un šodien ir svētdiena.
Nē, tikai zars pie pleca.
Un tomēr, zars,
kur tu mūs vedīsi?
Uguns, ūdens, zeme, gaiss,
un vēl šis sentiments -
ne izrunāt, ne izraudāt -
pie četriem pamatelementiem
vēl piektais klāt.
1979
II
ŠĪS TUMŠĀS LĪNIJAS JAŠMĀ
BLŪZS
Austrai Pumpurei
Tai ir jābūt lielai mākai -
jūru dabūt gliemežvākā.
Bet ir māksla divtik jauka -
izdabūt no vāka laukā.
Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas dedzi,
tu to visu labi redzi.
Viena lāse sausā rīklē -
pašas atritinās mīklas.
Kaut kas silts pie salta kakla -
un tu noklājies kā paklājs.
Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas svini,
tu mūs arī labi zini.
Naža gals vai mata tiesa -
vienam gars, bet otram miesa;
kas tā ir par mūža lietu -
vienmēr viena sprīža pietrūkst?
Zvaigznīt, zvaigznīt, ja tu zini,
eh, ja zini, uzmirkšķini!
Nav ko turēties pie stara,
tas ir kā pie sausa zara.
Brīdi atšķīries no bara,
pieglaudies pie silta sara.
Zvaigznīt, zvaigznīt, ko tu trīci?
Labāk padziedi mums līdzi!
1977
ATMIŅAS PAR HIDENZĒ
1
Še,
ņem -
es tev dodu šo dienu,
lai atelšas dvēsele tava,
vai arī kā tur to sauc,
še,
ņem -
es dodu tev dienu -
lai iztīrās kurvis,
kurā sakrauts par daudz,
pirms tālāk airēt -
pirms sakraut vēl vairāk -
še -
es tev šo dienu,
dienu uz Hidenzē.
Bet ar norunu vienu...
Un apklusa vējš.
Kādu norunu? Kas
tad tas par darījumu bija?
Varbūt atgādinājums, ka šā vai tā -
liktenis
ir brīdi pasmaidījis,
tātad
atkal kur būs jāmaksā.
2
Vēja pēdās
atlaidās putni.
Un es aizmirsu tirgu.
Bangu birgas
šķīda kā dienas,
kā nauda,
kā ilūzijas.
Mākoņi
pieauga debesis pilnas,
mijās un vijās
kā jaunības apsolījumi.
...Viss, itin viss
kā tur, kā dzīvē bija.
Tikai nebija skumju,
nebija izmisuma,
jo:
man bija vēja acis
asredzošās,
man bija debesu rokas
apkampjošās.
3
Un tad
no kaut kā augstāka vēl
atlaidās bite.
- Bite, no kurienes tu?
Kā tevi neaizpūš prom?
- Jāatzīstas, es neesmu
domājusi par to.
- Bite, kam domāts tavs medus,
cilvēks ko neatrod?
- Jāatzīstas, es neesmu
domājusi par to.
- Bite, varbūt tu nezini, kāds
ir cilvēku darināts strops? -
Neatbildēja. Neiedzēla.
Vienkārši aizlaidās prom.
4
Cik neierasta
šī gaisma
mums,
miglu un krēslu mantiniekiem,
mums, kas raduši gaismu
kā kodolu glabāt
saujā.
Tev, kas radis, cik jā,
tikpat i teikt nē,
pēkšņi viens aptverošs, paņemošs -
jā,
pēkšņi - Hidenzē.
Nē, nav veltīgs nekas -
ne tava sauja,
ne spīts.
Nakšu nomoda, bezmiega moku
gala rezultāts -
rīts.
Gaisma ir kodols mūsu,
uzturētāja magma.
Nē, nav čaula šī gaisma,
tā būtu smaga.
Bet pats brīvs un brīvojošs
ir gaismas kodols.
Ņem viņu, še,
reiz teica man vējš Hidenzē.
1978
AIZBRAUC MĀKOŅI
Aizbrauc mākoņi, smiekli un asaras,
aizbrauc laimesmirkļi un posts.
Saules mēle ir karsta un asa,
visu paņem un nolaiza nost.
Ne tur pirmais, ne otrais, ne trešais,
ne tur desmitais sēklis var glābt.
Aizbrauc viss, un viss top par svešu,
lai cik alkanām riekšavām grāb.
Aizbrauc vilciens, un autobuss aiziet,
laimes šļakatas aizbiedē vējš.
Un, kaut zini, ka viss aiziet gaisos,
kaut kas kņudina tevi un plēš.
Bet, kad putekļu mākonis stājas,
kad vairs neesi ne priecīgs, ne drūms,
redzi - stāv tavi mirkļi ap māju -
pilns ar ogām jāņogu krūms.
Paliek čība vai dzintara gabals,
un par abiem ir vienlīdz liels prieks.
Pat ja vilnis tos neizmet abus,
saules zaķēns vēl tavs liecinieks.
Kas tas ir, kas no rīta, kad mosties,
ir ar tevi jau pamodies līdz?
Kas rauj augšā tevi no posta?
Un tik neatvairāms kā rīts?
Pat ja zaķēns ir aizgājis bojā,
pusnakts vilks ja to nogremo gurds,
paliek zeme, un tā nebrauc projām,
paliek jūra un nebrauc nekur.
1978
FILMAS MOTĪVS
Koki, koki līdz mākoņiem...
Ko te tie mākoņi meklē?
Tavu skatienu vāverēm līdzi
aizlido priedes un egles.
Vai tad tiešām ir uz šīs pasaules
vēl kaut kur tik silts un sauss?
Es noglāstu vēderu tavu,
bet tas, izrādās, nav nemaz tavs.
Uguns, uguns līdz debesīm...
Mati pēc dūmiem smaržo.
Tavas kājas ir aukstas un slapjas.
Bet kā tavas lūpas garšo?
Vai tad tiešām ir uz šīs pasaules
vēl kaut kur tik silts un sauss?
Es noglāstu vēderu tavu,
bet tas, izrādās, nemaz nav tavs.
Koki, koki līdz mākoņiem...
Uguns, uguns līdz debesīm...
1977
LIDMAŠĪNĀ, VIRS OKEĀNA
Meiča ar labām kājām
māca mums glābšanas jostu.
Ja nu gadās, un var jau gadīties,
ka iznāk uz ūdens nosēsties.
Mauciet droši to maukli galvā
(manikīrs tā kā vanagam),
spiediet vīrišķīgi to pogu
(mati aizbēg gar karstu kaklu),
un josta, šis glābšanas smokings,
uzausīs automātiski.
Aizsaitējiet, lūk, šite
(gurni - čardašs un liesma),
miglas laikā lietojiet svilpi
(vilni tai brīdī nelietojiet),
bet, ja nakts, - iededziet spuldzi
(varbūt pamana uz kādas zvaigznes).
Manikīrs savu ir padarījis,
manikīrs varētu iet.
Bet meiča ar labām kājām
vēl māca un māca, un māca -
māca mums izglābšanos.
1978
BĒRNĪBA, SKOLĀ, BIOLOĢIJAS KABINETĀ
Bērnībā,
skolā
bioloģijas kabinetā -
zobu pēdas
uzskates ābolos.
Laikam tāpēc,
ka paši (kāds brīnums!)
arī toreiz nebijām
no parafīna.
Un pat tagad, kad laiks
mūs loba, liek uz zoba
un laista
no mēģenes mēģenē,
mūsu jūtīgā, varā,
bet dzīvā āda
zobu vagu aizdziedēšanai
strādā.
Un, kad nu nobirst,
nobirst neizbēgamās plēnes,
var dzirdēt, kā strādā
kabatas Fenikss -
šajā bioloģijas, socioloģijas, zooloģijas,
demokrātijas, demagoģijas etc. kabinetā,
kur vairs nenoslēpties
nekādās glabiņās,
kur mums nebūt nekad
par uzskates līdzekļiem
pietiekošlabiem...
1978
ČIKĀGAS BLŪZA KRODZIŅĀ
- Nesaki man neko -
tu esi tas.
- Bet es - es gļēvs kā gumija bijis,
vien reizēm kā žilete ass.
- Nesaki man neko -
tu esi tas.
- O, cik bieži es dvēseli vārtos slēpis,
o, cik reti atklājies bass.
- Nesaki man neko -
tu esi tas.
- Nē, es to nevaru nest. Liela griba,
bet spēks galu galā tik mazs.
- Nesaki man neko -
tu esi tas.
- Par ko tu uzskati mani? Kas es esmu -
lāsts vai masts?
- Nesaki man neko.
Tu esi tas.
1978
PAREĢOJUMS PĪRĀGĀ
- Tāls ceļš tevi gaida, valodas, krustceļi.
- Es priekš tā, visa tā katru rītu uzceļos.
- Austrumnieku veikaliņš. Monēta priecīga
dāvā tev nākotni, pīrāgā ieceptu.
Lai cik dedzis, pārdedzis esi vai izdedzis,
ik jaunā zīmītē - pārmaiņas, izredzes...
Un tad pēkšņi: izlīgšana - un ar ienaidnieku.
Izlīgs gods ar negodu? Bēda bučos prieku?
Ļauns ar labu kopā vienā lizdā lizdosies,
un būs kā tai zīmītē: tavi nodomi izdosies.
Tad būs veiksme veikalos, sabiedrība tīkama.
- Še, sunīt, palaizies ap to slaiku līkumiņ.
- Miers nāks vietā nemieram - un vēl varenāks,
šaubu vietā - bijāšana... Bet kas dzīves vietā nāks?
- Nāks tāls ceļš, ņems pie rokas.
- Ņems pie rokas, zudīšu kokā.
1978
DAUZĪŠANAS SVĒTKI
Varbūt Vankuverā,
varbūt citā vēl kādā Nerīgā,
bet katrā ziņā
tā nav vairs vien cerība -
taures, kastroļi, pannas un zvani -
sākas! Sākas!
Sākas Diženā Dauzīšana!
Saule, atvēlē iespējamkvēlu lēktu -
šodien taču svētki -
Dauzīšanas svētki!
Kā buki atrikšo buiki,
atrāpjas desīgi mersedesi,
bet ševrolets
uz trijām grabošs šurp lec.
Sulu pilni, kā tikko reklāmas izcepti,
stāv uzatsperoti
bicepsi:
acīs - tāles,
rokās - vāles.
Laukuma otrā stūrī - flīģeļu jūra.
Flīģelīt, nesakrīt,
gaidi savu ķieģelīt!
Reizi pēdējo vēl skani,
cimermani!
Kur ir, tur ronas -
vēl divas minjonas.
Un seši metri
Petrofa.
Bet tas vēl ir tikai sākums
cilvēces dauzāmajam vākumam.
Un nāk:
viens savu pagātni stiepj tā kā nešļavu -
sak, varbūt plīsīs, ūdenī neslīka.
Ko šis tur velk
aiz ragiem kā aunu?
Gribot tikt vaļā
no sava kauna.
Trešs atstiepis pilsētas torni ar gaili.
Saka, gailis
nevietā iedzenot bailes.
Varbūt ne visu, pārāk liels būtu posts,
var būt, ka vien torni
varot - nost?
Brillēm miglainām,
steigā iekarsis,
atsteidzās bāliņš:
te man... jātiek tak beidzot galā -
ir tādi lokāli nieki -
tēvu zeme, mātes valoda.
Un, spīdot saulītei, saulītei jaukai,
septīts no maisa ber grāmatas laukā.
Bet tiesneši bīda prom
no šīs vietas:
grāmatas slikti plīst,
ar grāmatām citādi jāapietas.
...Un jau noskaņo savas vāles,
savus cirvjus un savus āmurus.
Spēkpilnais pilnbrieda rāmums.
...Par tādiem svētkiem man stāstīja Vankuverā,
un es ceru,
ka viss pārējais,
kas te dzejolī vārījās,
kas no kārtas uz kārtu krājās,
ir tikai mans izdomājums.
(Bet iekšā kāds saka: stājies!
Brīdinājums?)
...Bet kokā kā putns kāds brēktu:
svētku tā jau par daudz,
vairāk nevajag svētku...
1978
ŅUJORKAS LIELAIS MARATONS
Andrim Kārkliņam,
kas dzīvo ģitārā
un pa reizei Ņujorkā
Mēs tiekamies maz.
Bet, kad tiekamies,
atveras iekavas
un neveras ciet.
Baltaitiņu debesīs spiets.
Vēji viņas pa debesu ganībām tvarsta.
Ģitāra klusē.
Aizturēta un karsta.
Bet pa asfaltu vārtās glauni
avīžu ziņas - labas un ļaunas.
Sarunas kūp
kā izvilktas tikko no krāsns.
Slinks
ir šis dāsnais krāsainums.
Tā visa ir tāda taupīšanās.
Kam?
O, rītdienas lielajam maratonam.
Omārs vai kalmārs,
šifons vai sifons - viss
tas ir tikai fons,
uz kura, aiz kura notiek
nepabeidzamais maratons.
Pēc pirmajiem desmit kilometriem cilvēks
pārstāj
būt
egoists...
Ak, Andri, pat ja tā būtu,
tad kur to otro elpu lai ron?
Otro kaut kā vēl var sagrabināt,
bet prasa i piekto, i septīto
mūža garuma maratons.
No kādiem strautiem, no kādām akām
tās elpas, tās elpas spēt?
Tu elpo, tu elso man blakus,
un es tev nevaru palīdzēt.
Skaļāk par aplausiem mundriem
klusums, klusums skan -
un tāpat tu nevari man.
Aizjāj saule, un uzbrauc zvaigzne,
bet ik brīdi dobjāki dzird,
kā tur deniņos (tava vai mana?
varbūt ģitāras?) dzīvo sirds.
Mēs tiekamies maz.
Bet tas nekas.
1979
ROSTOVAS ZVANI
No baltajiem torņiem
līdz Melnajam ciemam.
Rīta junda
un vakara spēle.
Sena,
nenorimdama mēle
laužas caur laiku
kā cauri plienu.
Okas baltu bēda?
Sena kriviču lakstīgala?
Droši vien tas viss
un tūkstošgad jaunāks
spēks skan no laika
malas līdz pamalei,
lido, neaptraipīts
gadsimtu ļaunumos.
Klusē ezera dziļumi
mokošo debesu priekšā -
aizvērušies, gludi,
bet atbalsodamies.
Ja tu nevari spēku
vairs atdabūt savām riekšavām,
vismaz palīdzi zvanam,
viņš arī tavu godu.
Nē, tas ir malds, ka viņi
vien savu mūžīgo, vienīgo -
i lielie, i sīkie
tevi - lielo un sīko - skaita.
Un tava gaita
tāda pati kā zvanu gaita -
no baltajiem torņiem
līdz Melnajam ciemam.
1976, 1979
ČĪLIETIS ČOKE
Rauls Čoke, pasaules čempions zemūdens sportā, 1977. gada janvārī Klusajā okeānā atrada vietu, kur samesti huntas terora upuri.
Šī nav pasaule abiniekiem.
Kaut abinieki te mīt.
Ja cilvēcība uz zemes pieklust,
tā par zvaigzni debesīs spīd.
Tā par zivi dziļumos aiziet,
un, vai pārticība vai bads,
tā nav apēdama ar maizi.
Vienmēr atrodas Čoke kāds,
kas pa tumsu nāk taustīdamies,
tomēr neapstādināms nāk
(lai pārogļotos pēc brīža
pēkšņā prožektorā?).
Bet, kad cilvēks pierod pie tumsas,
sadzird kāja un roka redz,
acu spoguļos ierakstās viss,
un tas paliks tur neizravēts.
Tā kā zemūdenes slīd zivis,
tūkstošroči taustekļiem draud,
jo tu esi taisnības laukam
līdz pat pēdējam piebriedis grauds.
Tur, virs zemes, dedzina krāsnīs
vai kā malku stirpās krauj.
Te, zem ūdens, ir brīvība cita -
te pat akmeni apkampt ļauj.
Gliemežvāki ar klusumu pilni.
Pieliec ausij, un - šlāgeris šalc.
Jauno viļņu vieglajām dzirnavām
jāapsmalsta, kas nesamalts.
Nē, mans nākotnes gaisīgo draudziņ.
Tam, kas acīs ir palicis man,
no visaugstākā, svētākā torņa
ir pār pasauli jānogrand.
Rauls Čoke
stāstīja
par savu drausmīgo atradumu.
Dažas dienas vēlāk
34 gadus veco pasaules čempionu
atrada viņa paša mājā
nogalinātu.
1977
BISAVAS GVINEJA, ZAĻĀ RAGA SALAS
Gunāram Priedem
Bisavas Gvineja, Zaļā Raga Salas.
Viens, divi, četri, katram savs pantiņš
(visnemaitājamākā no mantām);
kad bija pametis Antiņš un Antejiņš,
sakodu zobus, dzīvoju tālāk -
Bisavas Gvineja, Zaļā Raga Salas.
Bisavas Gvineja, Zaļā Raga Salas...
Prātā man nenāca (pateica apbraucējs),
ka kaut kur nēģeris, Āfrikas apburts,
postā vai postenī, saules applaucēts,
mierina sevi ar vīteni vijīgu -
Lietuva, Latvija, Igaunija...
Bisavas Gvineja, Zaļā Raga Salas!
1977
SARKANKOKU MEŽA PAVĒNĪ
Sarkankoku meža pavēnī,
pie sarkankoku meža mūžības -
Sarkankoku meža pavēnī...
Kas tad taisa te to pavēni?
Apklusušu stumbru stabules,
kas varbūt nekad nav spēlējušas!
Neticu - kaut ko tik smagu, pilnu
nespēlējis sevī nevar sabāzt.
Sarkankoku meža mūžībai
skaistās mizas laiks ir pāri sen.
Sarkankoku meža mūžībai -
nekaitē ne grauzēji, ne zibeņi,
ja nu vienīgie no kaitēkļiem - cilvēki.
Sarkankoku meža pavēnī
katrubrīd var sākties pasaka,
kurai vajadzīgs nav happy end,
jo tai end nav vispār vajadzīgs.
Bet vai tu tik pārliecināts esi,
ka tā pasaka nav sākusies?
Sarkankoku meža mūžība -
tā ir tikai tāda vingrināšanās,
iesildīšanās pirms skrējiena.
Sarkankoku meža mūžība
dzēš i tava izmisuma uguni -
piedzimst cilvēks, riņķo cilvēks, projicē
neizbēgams sevi gadu gredzenā.
Nevis lielāks top, bet grodāks, nofiksēts
viss - i nelaime, i griba, azarts,
kauns un cerība, kas nepārdzintarojas,
vien no šķiedras vēršas akmens dzīslā.
Kaut kam tālam, nenovēršamam
(kaut kur taču jābūt debesīm)
divus pirkstus klusi paceļu.
Divus pirkstus klusi paceļu
sarkankoku meža pavēnī,
pie sarkankoku meža mūžības...
1978
ŠĪS TUMŠĀS LĪNIJAS JAŠMĀ
- Šīs tumšās līnijas jašmā -
tās nemaz nav jašmā,
tās ir tavā dvēselē.
- Bet vai tad es esmu teicis,
ka nē?
Vēl vairāk:
arī tā strīpa laukakmenī,
robi, greizības,
kvarca mirdzošās nepareizības,
granīta plīsumi -
arī tie, arī tie ir mani visi.
Un izrādās:
tās nav greizības - neatšifrēti cipari,
un tai robā var apsildīties.
No laukakmens
var runāt ar mēnesi.
Un caur tām plaisām,
kā jau caur plaisām mūžam, -
atkal vaļā ir saules slūžas.
Atkal vaļā ir saules slūžas!
1978
RĪTS PIRMS TĀLUMA
...mans labais plecs mīl tavu kreiso plecu...
O, kāda sagadīšanās - tāpat. Labrīt!
Es glāstu tavu roku pilnās vēnas
kā notikušas upes, kuru krastā
skrien dzirksteles, no kurām ugunis
vairs neieraudzīšu, bet kuras
ir tikpat reālas kā tas, ka jādzīvo
ir pārplēstiem un kopā vienā laikā.
...un saulītes kā divi ritentiņi
ir tavās ausīs vēlreiz iegudrotas...
Un tomēr uzausām pār likteni!
Jo cits nekas mums nebij atvēlēts -
ne diena astotā, ko sauc: ja būtu tā,
ne stunda, kuru negrauztu tumšs žēlums,
ne naiva iespējamība pret neiespējamo.
Mēs dzīvojam. Un šo. O, saulīt, nesaulīt,
tu, visaptverošā, vai zini maz,
ka labā pleca nav un kreisā nav, ir tikai,
nu labi, salstošs, kūstošs, pliks kā
leduskalns, bet plecs. Viens plecs, kas ir.
1978
* * *
Tu jau tā esi daudz un vēl audz:
stumbrā tavs stāvs, putna spārnā tavs plecs,
ķirzakā vīknums tavs, un pat vairāk:
ūdens, tu, akmeņi, tu,
un, kad viss jau ir tā, tad:
no debesīm tumstošām
tavi spīdošie mati vēl.
Neticami, ka vēlreiz, un tomēr es mācos
(rau, redzi - akmentiņu
pret līmeni mest,
rau, spoguli iešķēla trīsreiz, bet
spogulis palika dzīvs!) -
mācos par ūdeni būt, par akmeni būt.
Nu esmu tālums jau,
drīz būšu laiks.
Ūdens, tu, akmeņi, tu,
ūdens, es, akmeņi, es!
1978
TĀ DIENA, KURAS PIETRŪKA
Tā diena, kuras pietrūka,
nu jau par nedēļu uzaugusi.
Stāv un kā sveša paaudze
skatās uz mani klusi.
Gaida, ko teikšu,
kliegšu vai bildīšu.
Saltā stunda,
nepiesildītā.
Un tomēr, tomēr -
cik gaišs tai namā -
tai piesaucamā,
uzradāmā.
Tā diena, kuras pietrūka,
kur viņa klaiņo?
Pa šoseju mirāžām triec?
Pa terasēm putekļainām?
Viņa nav notverama.
Paspīd mirkli virs meža.
Un liekas - tik pazīstama.
Bet ir jau sveša.
Un, kad tu vairs neķer viņu,
pielīp pie mūža
un gāžas ar tevi kopā
lejā pa slūžām...
1978
* * *
Smilgu švīkas pelēkā sniegā.
Koki. Koki skrien pretī un bēg.
Katru vakaru debesu vietā
tā kā izcirsts viens profils deg.
Kas tu esi - pagātnes būtne?
Nenovēršams nākotnes malds?
Mēmai atgādināšanai sūtīts,
ka nenosalt?
Pašam zināms. Ja vajadzēs, smilgas
man par priedēm un eglēm augs.
Un no katra ciešanu ilguma
tikai leknāks vien būs mans lauks.
Tā kā aizturēts, kaut kam glabāts,
tā kā durvis atvērās rīts.
Un es aizmirsu, dienas apbērts,
ka vēl vajadzīgs kāds, kas spīd.
Bet, kad vakars, nemiers sāk spietot -
atnāks, neatnāks mīļais rēgs?
...Un es nopūšos atvieglots - vietā
tā kā izcirsts tas profils deg.
1978
* * *
Šī ir visskaistākā dzīve
no visam, ko esmu dzīvojis,
redzi - saule, saulīte,
dzīva, pavisam,
un riet.
Un kā šlipsoti eņģeļi,
mateļiem vējā plīvojot,
zēnu koris rūdu
un ūdeņus augšāmdzied.
Šī ir visskaistākā dzīve
no visām, kur piedalījies,
zaļa, zila vai brūna,
galu galā lai pasaka dies.
Nepazaudētā sajūta -
mīl, top, saulīte, nāk.
Redzi, ausma, ausmiņa jau,
un tā
būs tā visskaistākā.
1979
III
BRUĢIS
MIERMĪLĪGS VELIS
Naktī pa aleju staigā
kāds ar sennotikušu vaigu.
Un droši vien tā viņam labi -
ar laiku un telpu kabatā?
Bez vajadzības jau neklīst,
gan jau nu kaut ko meklē.
Var būt, ka viņa maigums
taustās uz mūsu laiku?
Tāpat, tāpat kā mēs taustāmies
uz nākotnes akmens lauztuvēm.
1979
BRUĢIS
No klinšu karjeriem nepārredzamiem,
tepat no mūsu morēnu miera
atausušas ir viņu pieres.
Zemē guļ gadsimtu pieredzes.
Turpat, kur guļ naudas podi,
guļ sodītāji un sodītie.
To visu var uzrakt. Nevar vienīgi godu.
Jo to nevar norakt. Kāda nekauņa vārna
kaut ko vienmēr aiznes zem silta spārna.
Un atkal kāds pārziemotājs to pārnes.
Ko akmeņi skatās tik nosodoši -
paši pieņēma asinis košās,
ļāva nodurt, nokaut un nošaut.
Nevar Vecrīgas akmeņiem piedot,
ka ļāva tām lipīgām neļķēm ziedēt.
Bet i viņiem nepiedošana pieder.
Cilvēks akmeņos skatās spriegi un rāmi,
un akmeņi viņā lasa kā grāmatā.
Nesamierināmi.
1978
LIETI, ZIBEŅI, SAULRIETI
Īsi un gaiši līst.
Un lietum ir Uldis vārdā.
Katrs no viņiem, kas prom,
kaut ko ir palicis parādā,
un tā nu ir atgriešanās.
Cauri mākoņu sērībai
vēlreiz žilba strēle -
Maija virs Ķīšezera.
Atkal pēc ceriņiem smaržo,
nē, asāk, pēc anīsa.
Un spirgts ir šai smaržai vārds -
Sarkanābols Jānis.
Pāri to kartupeļlauku
velti tu aicini mani,
ir mana šī krēslas diena,
bet tu - saules kliedziens, Janīna.
Medenisks spēks
notur zibeņus debesīs.
Un, pirms grēviņisks riets,
grotjāniski līst.
Tie sējumi, sejas, uzslavas
tomēr beigās, kā rādās,
nav nekas vairāk kā mūsu
aprīļa ādas.
Bet paši mēs esam glābti,
paši mēs izslīdējuši
un tagad pastāvam koku augumos,
ūdeņos, smaržās, vējos.
Vien spārnota lidinās rūpe -
lai mūsu labākie gēni
izkaļ kukaiņus jūsu mizām
kā dzeņi.
Lieti, zibeņi, saulrieti
tagad ir mūsu mājas.
Lieti, zibeņi, saulrieti -
tā mums tagad klājas.
1978
REŅĢUGALVA
Andrim Seleckim
Uz šīs zemes, kas mums ir tā balva,
zem šīm debesīm, kur saule stūrējas,
dzīvoja reiz skaistais reņģugalva.
Un, kā nakts, tā devās jūriņā.
Zināja viņš visām bangām vārdus,
zināja, kur vētrām dzimtene,
no kā akmeņi un ūdens pārtiek
un no kurienes slauc dzintaru.
Piesargies, o, sargies, reņģugalva,
no tik pārmērīgas gudrības!
Citām galvām cepures un spalvas,
reņģugalva pati sudrabā.
Bet, kad mēlēm tavas zvīņas rotās,
bet, kad kaisli glaimi notīsies,
tad tu arī, spodri sudrabotais,
vienrīt stingā zeltā modīsies.
...Ne uz zemes vairs, kas mums tā balva,
bet par iknaksniņas mēnesi
strādā tagad skaistais reņģugalva.
Līdzko nakts, tā dodas debesīs.
1977
ZILĀS GOVS IZSKAIDROJUMS
Pēc lībiešu folkloras
Rīta stunda, saulgriežu klusums,
piepildījies pirmsjāņu brieds.
Gaiša gane ar lindraku palsu,
ozolvainagu pīdama, dzied:
Ganimora, Ganimora,
Ganimora, ramorā!
Kādos dziļumos, kādos gadsimtos
tādus vārdus un kas viņus bur?
Kas tos paglābj, zem kādiem spārniem?
Kas tos atkal atšalcī šurp?
Ganimora, Ganimora...
Un tad piepeši - apstājas jūra,
krēsla projām pa galotnēm mūk,
un caur tumīgi pienpilnu tāli,
silti pilot, sauc tūkstoši - mū.
Smagos tesmeņus velkot pa smilti,
zilas govis pa kāpu šurp kāpj.
Tikko lēkusi saule miedz acis -
aiz tik pārzila spožuma sāp.
Ganes dziesma liek skrējienam stāties -
cilvekbalss - uzcelts negribot - žogs.
Tikai viena - kā apmāta - projām,
mežu mūrī, kur palicis logs.
Kāpēc jūra mums sūtīja viņu? -
brīnās cilvēki, lopi un sils.
Varbūt tāpēc, kad visi tik brūni,
vismaz viens, vismaz viens lai ir zils.
...Nenomērdējams saulgriežu klusums,
gaidu uzlādēts pirmsjāņu brieds.
Un tik pienīgi tumīga tāle,
un tik uztraukti putns viens kliedz.
1978
RANDĀLISTU* BALĀDE
Jel celies, celies,
lai nedreb roka.
Cērt drošu laivu
no liepas koka.
Jel celies, celies,
ņem rīta cirvi!
Ņem drošus starus
par velkamvirvēm.
Bet sapņus tālāk
lai pūce skatās.
Jel celies, celies,
tavs koks ir gatavs!
Ko murmo gari
par dižiem airiem?
Tavs koks ir tagad.
Un nebūs vairāk.
O, viļņu dvielis
ap laivas muti...
Bet apnīk putnam,
un apnīk butei.
Bet Rīgas kungi
(tu dusi saldu)
no tava koka
drāž tiesas galdu.
1978
* Randālisti - jūrmalnieki, viens no lībiešu pašnosaukumiem.
LĪBIEŠU LAIVA
No mantotiem vārdiem
Peld tērauds pa selgu, peld nūja pa vircu,
peld puisis, no salakām gurds.
Kas jaudās mūs bojāt - ne ķepa, ne joma,
ne bezlaika launags, ne murds.
Ar pīlādzi laulāts vai laulāts ar puķi -
to kaija tur augstumos zin.
Ak, neaiciniet mani tais kāzās,
ko Smilšu Pēteris svin!
1978
RĪTA DZIESMA
Lieli putni un mazi putni,
visiem laiks nu ir pamosties!
Tā nav taisnība, ka visas debesis
pilnas lepnām zvaigznēm, ka biezs.
Visiem vieta zemē un debesīs.
Kas tad Visums? Viens provinces miests.
Bet, ja tā, tad - lai palaistu putnu,
zvaigznes pavirzīsies. Pavirzīsies.
1978
HERBERTS
Pie visa ir vainīgs Herberts.
Tev neveicas kantorī?
Starp ātršuvējiem
ir iešuvies
Herberts.
Herberts ķēdē
nažus pie galdiem,
Herberts izvieto
matus
pa zupas šķīvjiem.
Viņš ir tas,
kas nedod aktieriem lomas,
nedod prozaiķiem romānus izsēdēt
un dzejniekiem uzveidot pantus,
iznēsātus līdz skrandām.
Palēnām
izzūd tādas pagātnes paliekas
kā skaudība,
nenovīdība,
pat nevarība un
slinkums
izplūst un pārvēršas "likteņa pirkstā",
jo Herberts...
paši saprotiet...
Ko mēs darītu bez sava Herberta?
Kad reiz vienā zilā dienā
es ieraudzīju
ne mušas gar logu,
bet ziloņus rāpojam,
es sapratu:
ja tā ilgi domā, apdomā,
tad arī izdomā:
ir jau arī tai Herbertā kaut kas labs,
nu vismaz kaut kas puslabs,
un, ar pārējiem salīdzinot,
viņš jau liekas
pavisam labs.
Ja tā ilgi domā, apdomā,
tad arī izdomā:
cilvēks nav balts un nav melns,
nav ne dies, ne velns,
bet kā krāsainā televizorā -
kā gribi, tā grozi,
gribi zaļu - būs zaļš, gribi rozā - būs rozā.
Un tikai pa laikiem dažs lec
pavisam jau violets.
Neapturami, nepielūdzami spogulis laistās.
Tie ir tavi
vai Herberta vaibsti?
1978
PĒTERSONS AR MIĶELSONU
Pētersons ar Miķelsonu
abi vienu beku lauž.
Bet palaikam Pētersonu,
vienlaikus ar Miķelsonu,
kaut gan abi kaut ko jauž,
ko gan abi neizpauž,
viena smaga bēda grauž:
ja nu otrs mazāk lauž?
Tāpēc nelauž neviens.
1978
GAIDOT
...viss ir sagatavots.
Dūkanbērie, sirmie un salnie
dēļ šī spīduma noēda pļavas un kalnus.
O, šīs fiziski morālās ciešanas,
kamēr uztamborēja piešus!
Un pareizi teica: neviens šo neglābs,
ja nebūs no ādas (īstas!) tie segli.
Un, lai to kalnu var redzēt pat sēžot,
izrāva krūmus, izkāva mežus.
Viss ir gatavs, viss kārtībā, tikai viens vājpunkts;
bet varbūt atrisinās sludinājums:
Vajadzīgs Antiņš, tas pats no parunas
(bet, ja ne tas, tad cits - kā nu sarunā),
tāpēc lūdzam zvanīt šai sakarā
dienā, naktī, no rīta un vakarā.
...Stikla kalnu - i to mēs pieslīpējām,
cik jau spējām, ir visādi vēji.
Un ar septiņiem kraukļiem vārnas
veda septiņas nedēļas sarunas.
Un nav jau ko steigties - klusi un rāmi -,
būsim atklāti - šķirstā iebūvēts kamīns.
O, tad jau varbūt vairs nav vajadzīgs Antiņš?
Bet pasaka cita? Un arī cits pantiņš?
1979
DIVI GUDRI
Divi gudri,
un trešais muļķis.
Vismaz viens ar perspektīvu.
Vismaz vienam
kurp attīstīties.
1978
SAĪSINĀTS SONETS AR SUNI
Trīc klēpja sunītis ar galertīgu trīci,
kad īpašnieka dvesma viņu skar.
Cik vārs tāds izsintezēts suņa gars!
Bet pēkšņi - purns un nekaunīgs, un netrīc līdzi
ar acīm atklātām kā galējs prieks vai posts.
Vai sevi izkauc tas vai zemestrīci,
to tikai zemestrīce vienreiz skaidros.
Cik labi plušķi ieraudzīt un zināt,
ka sonets vien, bet suns nav saīsināts.
1978
SAULESRIETS UN SANESAS
Saulesriets sanesas sakrāsos skaistas,
snobiski sīkputni sajūsmā sisinās...
Bet
mēs esam aļģes, mēs esam reņģes,
mēs esam planktons,
paldies dievam, ka dzīvai vēl jūrai.
Vakara saule apzeltī maitu,
plēsoņu apzeltī
un apzeltī apdziedātāju.
Apdziedāt -
tas ir kā apstāvēt.
No sanesu kaudzes iekšienes nedzied,
ārpusi apdzied.
Bet no jūrasapakšas dzied.
Dzied aļģe uz aļģi, dzied reņģe pret reņģi,
un planktonam ir ko teikt.
Viss ir jāaizrunā augšā uz gaismu,
uz to, kas ir vēl aiz ūdeņu griestiem.
Vajadzības izteiksme ir nepieciešamības formula.
Dzīvu dziļumu balss.
Saule dziest, un čupa top čupa.
Atliek cerēt uz mēness sudrabu.
1978
ZVAIGZNES CIMDU RAKSTOS
Blusaiņi, mūsaiņi, atslēgaiņi,
capaiķīši un rubeņactiņas...
Bet pa gabalu - vienās zvaigznēs
ir katra sena, cimdota dūre.
Pirksti stiepās, turēja, liecināja,
iekrampējušies neatlaidās i nāvē.
Aizlidoja kari un karazirgi.
Palika purvi un māls, un zvaigznes.
Re, bērna roka caur gultas redelēm
apstājusies uz loga pusi -
pieturas punkts, austošs orientieris -
zvaigzne pār izsusinātu purvu.
Aukstā un drebelīgā pasaulē
cimda siltums - pēkšņs un aptverošs.
Mūžu ko domāt - kas tas bija -
rokas spiediens vai pieskāriens tikai?
1979
LATGALE
Klīdzējiem
Vējam ir vieglas un tīras kājas.
Jo viņš nekur neapstājas.
(Skraidelējot pa tālēm,
neaplipsi ar māliem.)
Ei!
Nē, tas nav vējš - virpa un rokas, kas velk no māla
dzīvību laukā,
ne tikai apmīļo, dod viņai veidu, dedzina jēgas krāsnī,
tas ir - pārvērš traukā.
Ei,
nedzīvo peles alā, nelien pa sāndurvīm, puskalpiņgaitā,
pusslaistīgā,
ei,
elpo pa durvīm, šaujas pa pakalniem, ceļas no upēm un
ezeriem gaisā.
Un vienalga, ko likteņdzirnavas lej,
ar bērna brēcienu katru, ar atliektas muguras brīdi -
vēlreiz, no jauna, atkal -
ei!
Ei, ei, nabādoj,
pordzeivoisim vysu!
...Žūst māli uz kurpēm, stinkš krūzes no krāsnīm, un
auļo dziesma kā zirgs.
Paldies dievam, ka šomūž es zinu, ko sacīt tai zvaigznei,
kas debesī švirkst.
1978
* * *
Uz dzeltenas kļavas lapas
airē dvēsele projām no koka.
Vai tad tiešām tikai tās paglābjas,
kuras nokļūst nejaušā rokā?
Vai tiešām vien tās, kas kabatā
vai nejaušā skatienā tvertas,
ir īstās un mūžīgi vienīgās,
kas paglābšanas vērtas?
Uz dzeltenas kļavas lapas
airē dvēsele projām no koka.
Tā tu, cilvēk, kļūsi par
pieminekli -
mūžam izstieptām rokām...
1978
* * *
Nostaļģēties pēc aļģēm
Kanārijsalu lagūnās,
pelēkās bezsniega ziemās
lidot pār armēņu bībeliskajiem plato
(pats sev motors, pats sev spārni),
bet piedzimšanai -
atkal to pasaules malu no māla un meža,
no ķieģeļu baznīciņas un čurkstošas upes,
mīļām, miegainām, plūstošām pamales līnijām,
ēnainas kapsētas, griezīga grantsceļa,
no vakardienas, kurai tu tunelis esi
uz rītu.
Jo piedzimt - tas nozīmē izlauzties gaismā,
vienu zibsni, vienu redzamu, izgaršojamu mirkli -
šeitpiedzimt,
šeitpiedzimt,
lai nostaļģētos pēc aļģēm
Kanārijsalu lagūnās,
lai pelēkās bezsniega ziemās
lidotu pār armēņu bībeliskajiem plato
(pats tu sev motors, pats tu sev spārni)...
1978
PRIEKAVAKARS BEZ BITĒM
1
Noguldījuši bites uz ziemu,
vaļā tikuši, dodamies ciemos,
lai ļautos kopīgiem priekiem
ar saviem dubultniekiem.
2
Kādas galvas - dižas kā pogaļas!
Paši spīd un no dzīles - kā spoguļi!
Ne mēs, ne mēs -
spoguļzēni, spoguļmeitenes.
3
Bet, ja mēs tā īsteni cenšamies,
i mums tiks pa bārkstainai lentītei?
Gribi būt svece tai lustrā?
Ornamentiņš dāsnajā musturī?
4
Zum kompānija.
Bet domas uz dārzu -
kā tur viņām, kas pirmoreiz pārziemo?
1978
DZIESMAS OTRA PUSE
Kur, dziesmas otra puse,
tavs nesējs tevi zaudēja?
Ir:
pillu maisu liepu lapu
Jānīts nesa raudādams.
Un it nekā vairāk.
Citas dziesmas. Un citi audēji.
Ko tas Jānītis tur nesa?
Un kāpēc raudāja?
Vai tiešām par lapu maisu?
Vai tiešām par tādu nieku?
Veselas gatves uzlido gaisā.
Un ar prieku.
Bet Jānītis raud. Nes lapu maisu,
nes viegli savas smagās dienas.
Varbūt raud tāpēc, ka saprot nu:
nepārmālēt nevienas?
Jo vairāk tu, laiks, no dziesmas nost plēs,
jo tas, kas paliek, top zvanīgāks.
Jo īsāka dziesma - jo diženāks maiss.
Un dziļāka raudāšana.
1979
LATVIJA RUDENĪ
Intarsijas mēģinājums
Kamēr mēs guļam pirmsziemas naktis,
salna krāso uz koku pamata -
dzeltenu orģiju, sarkanu sāpi.
O, kas par krāsām, o, kas par tekstūrām!
Šitā māksla ir zemē metama,
vējš saka, pamodies ar mums reizā.
Brīnums bij pēkšņs un samierināšanās
arī tik ātra, jo skaistuma ārprāts
žiletīgs, nepamanāmi, pa vienu nakti - -
Tad kādā citā pirmsziemas naktī
uzpostās, ballei gatavās lapas
izvirpuļojušās atkrīt pie zemes.
Atšķirībā no esamības intarsijā
tomēr ir svarīgi nesajaukt zemi
ar debesīm kopā, atrast to griezienu vienu,
kas nošķir (tātad i paglābj) tās abas.
Kamēr vēl guļam, šīs pārvērtības
notiek bez mūsu piedalīšanās.
Bet tad ir brīdis, kurā vairs rudens
(pelēka debess, rūsgi lauki)
nav tikai ārpus, kurā mēs paši
(māla kalni, ozols ar lapām)
piedalāmies ar visu, kas pieder, -
ar savu bijušo vasaru skrandām,
ar savu nākamo ziemu nopūtām,
ar savu rītdienas elpošanu.
Brīdis, kad Latvija kāpj tevī augšā
pa tavām caurulēm neaizsērējušām -
kāpj tā kā aprīļa sula, kā hlorofils -
līdz ādai, līdz deniņiem, līdz pirkstu galiem,
kuri - pēc dūrēm, cimdiem un sveicieniem -
piedalās. Atkal un nepārtraukti.
Taisīja rudeni, taisīs i vasaru.
1978
IV
ZIEMA, DARBA LAIKS
SAJŪTA
O, zeme, kā tu nu uzcirties,
spoži, mirdzoši svārki...
Visas taisnības aizsniga,
baltas netaisnības pārklātas.
Tomēr labi - tas baltais savelk
ziedu šķīdoņus, peļķu buķetes kopā.
Ārā paliek mājas un acis.
Viss pārējais zum tur stropā.
Loks pilnam ir piepildījies,
bet liekas - kaut kam tūlīt jānāk.
Bez nopelnīšanas svētki.
Bez skāriena pieskaršanās.
Saulgriežu, saulgriežu sajūta,
neizskaidrojama un klaja.
Un nenobāžas tā bēniņos.
Paliek un dzīvo bērniņos.
1979
PUSVIENPADSMITOS
Ne desmitos un ne divpadsmitos -
pusvienpadsmitos, pusvienpadsmitos.
Ne par vēlu un ne par agru.
Šodien, bāliņ, ne rīt, ne vakar.
Jautā droši, ja gribas jautāt, -
kam tu šķetinies, kam tu ritinies?
Šitai pasaulē un nevis citā,
šitai tautai, pusvienpadsmitos.
1978
JAUNGADA NAKTĪ
Apnika pilsētai
sniegu gaidīt,
metās pilsēta
karnevālā.
Kamēr ar draudziņu
karnevāļojām,
sēdēja Blaumanis
ar savu godu.
Sēž vēl i tagad,
sēž tā kā gaidīdams
vai nu sniegu,
vai trolejbusu.
Labrīt, Blaumani,
ko, brālīt, sēdi -
skaties, kā blakām
dej plikmeitenīši.
Css, saka Blaumanis,
laid aci debesī!
Un es ieraugu
ieelpodams:
kā mātes valoda
pār tēvu zemi,
baltu vēstīdams,
Jaungada sniegs.
1978
APSTĀŠANĀS
Ar saviem liesmainiem iesmiem
pusi mūža mēs iesim,
kamēr apstādinās
mūs šūpuļdziesma.
Mūžs tik labi valkājās,
bet kaut kāda šalkšana
nāca no dobumiem.
Un tu, stūrainais, robainais,
cauri zemi un smilkti,
pelēkas pelītes vilktu,
pār savu pieri
dzirdēji atkal mieru.
Tad tu izbijies miega birzī -
kamols tikai vienā vien virzienā
visu mūžu ir tinies.
Laiks atritināt.
Miegu sadziedāsi tu pelītei,
lāčiem sagādāsi pa spēlītei,
upēm - zilumu, zaļumu - pļavai.
Bet ko mātei savai?
Visi vardi izkūst gaišumā.
Un no lizdām kā putni paceļas
manu atlikušo vēl mūžu
tavā virzienā: aijā žūžū...
1978
TĒVS
1
Mūsu tēvs debesīs,
vienalga, kāds ir tavs vārds,
vai tevi sauc par lietu vai sniegu,
vai arī kaut kā tūkstoškārt cēlāk un citādāk,
mūsu tēvs debesīs,
pavērs savu aci uz zemi,
uz savu gargabalnieku.
Savu jaunību
viņš taču skrēja tev līdzās -
tos trīs, tos piecus, tos desmit kilometrus,
un vienmēr atradās otrā,
un piektā, un septītā elpa -
noturēties tev blakus,
apsteigt tevi
un uzvarēt tevi un laiku.
Tie brīži, kad uzvaram laiku,
ir tie, kad mēs tiešām dzīvojam.
Mūsu tēvs debesīs,
tu taču redzi, ka nav vairs
ne otrās, ne piektās, ne septītās,
pat tās vienīgās elpas nav.
Mūsu tēvs debesīs,
atstāj manu tēvu uz zemes!
Un no mākoņiem bieziem un melniem
gāzās cukurots sniegs uz zemi.
Un caur mākoņiem bieziem un melniem
nāca balss: lai notiek. Ņem!
2
Izsniegšana
notiek patanatomiskā centrā.
Nevienu te nepatur,
tikai vēlreiz, gluži kā dzīvē, iereģistrē,
pārskata, caurskata, noprecizē
un tad atdod savējiem.
Un tu, apakšā parakstījies,
ar šo apliecini,
ka esi saņēmis
savu tēvu.
3
Tāpat kā viņš
reiz saņēma tevi -
brēcošu, mazu un nekaunīgu.
Mājelei, kurā tas notika,
viens gals karā nobumbots.
Stāv tā kā pirksts.
Ko nu par māju -
puse dzīves tai paaudzei nobumbota,
norauta, nobrāzta, noēvelēta.
Ir tāda bilde:
Kurzemes grantsceļš,
tu uz tā ceļa,
un šāviņš tev priekšā
kā suns pie kājām.
Pa reizei
to bildi es ieraugu sapnī:
kucei kucēni dzimst,
viņi ir akli un paliek akli
aiz naida,
bet nāsīs ir lokatori,
un viņi vienmēr
atrod, kam kost.
4
Nebaidies atslēgt
savas atmiņu noliktavas!
Jo dziļāk tu nokāpsi tajās,
tālākos zirnekļu kaktos,
jo vairāk tu atradīsi
to, kas tev vajadzīgs.
Tā varoņbiste noputējusī,
tā nav tava, tāpat kā nav tavs
tas eļļasportrets ar zeltu.
Guļamistabas ceriņu bilde,
ko mālējis vietējās skolas skolotājs,
tava portreta vietā
nāk pirmā.
Logā līkst ceriņi zilie,
kur tagad tu esi, bilde?
Kāpēc, lieciniekbilžu,
jūsu tik maz?
Ko tik viņa nav redzējusi!
...kā patronsomainie kaulzāģu vīri no meža
turēja rotaļu zobenu rokās
un tam pašam ceriņu skolotājam
jokapēc (o, kas par joku!) zāģēja rīkli.
To, kā tu dienas laikā
dīvāna veļas kastē
Kuldīgas partorgu glābi,
redzēja ceriņi zilie.
To, kā viņš glāba tevi,
redzēja citas bildes.
Reizē košums un reizē nezāle,
reizē karavīrs, reizē pacifists,
reizē liecinieks, reizē līdzdalībnieks -
uz drupu, graustu un zemnīcu fona -
ir katrs Kurzemes ceriņu krūms.
Smaržo. Bail skarties. Bet velk.
Un vairāk ar katru aiziešanu.
5
Ne vairs griba, ne negriba,
ne vairs stiprais, ne vājais.
Baltais Kurzemes ceļš,
ved mani mājās!
Velti stabi skrien līdz,
velti vītero vadi -
cik bija, ir ņemts,
cik varēja, atdots.
Tad, kad ūdeņi brūni
cauri caurtekām skries,
i mana balss atsils
un iesmiesies,
kā iesmejas zemē
tikko iekritis grauds.
Tās nebija manas
birzis, kas raud.
Tās nebija manas
pļavas, kas skumst.
Vakars par vakaru nosaukts
tāpēc, ka tumst.
Nav naktī ko sauli gaidīt.
Bet tad, kad būs rīts,
neatskatīdamies
es tam aiziešu līdz.
6
Varbūt pārgalvīgs bija par daudz,
varbūt azartisks bija par daudz,
zobgalīgs varbūt par daudz,
varbūt dzēra par daudz,
varbūt vēl un vēl ko par daudz.
Tagad atceros,
ko atgādina man šie -
par daudz.
Vārnu
kraucienus
klusos kapos.
Šobrīd
nav svarīgi vairs,
vai mēs viņam piedodam.
Svarīgi ir,
lai viņš būtu piedevis
mums.
7
Ko sapņo ābeles saknes,
kad ir tik pārdziļa ziema?
Viņas sapņo to pašu;
ir tādi sapņi, kas, paldies
dievam, gadsimtos nemainās.
Kur nu vēl desmitgadēs.
Tikai pa reizei mostas -
ne dēļ rīta, pa vidu dienai,
pusnakts zvaigžņu āliņģa vidū.
Lauska asmens vai zaķa zāģis
pāršķeļ, pārzāģē sapni pušu.
Kas tad atkal to saaudzē kopā?
Strādā zeme ar gruntsūdeņiem,
silta, silta kā maizes elpa;
strādā debesu mākoņi savvaļā,
riska krācošo prieku nāsīs.
Dzīva zeme, un brīvas debesis.
Ja zeme ir māte,
tad debesis - tēvs.
8
Uz vienas no bēru bildēm:
tu skaties Čāpātājkapu debesīs tā,
kā gribēdams vēl kaut ko ieraudzīt.
Nē, skatiens ir apstājies sevī,
pirmoreiz tik dziļi sevī.
Un apstājas roka ar kabatlakatiņu,
mute ar runu
un motora rūka tur kalnā, tur maģistrālē.
Vienā melnbaltā bildē
visa melnbaltā dzīvošana.
Tikai viens
tur nesatilpst iekšā -
mātes iekliedziens:
Acis,
neklājiet acis ciet!
Tas nevienā bildē nav ietilpināms,
tas nevienā lavā
nav iestindzināms:
arī zeme
un arī tik tuvu
ir jāredz ar - vaļā.
Ko - par skaļu?
Šī nav tā vieta?
Bija klusums, un klusums vēl būs.
Katrs gads vairāk iemāca mūs:
šī ir tā vieta,
un šis ir tas laiks.
9
Kā Lāčplēsis tik dziļi krita?
Vai dižāks bij Melnā sitamais?
Kāpēc ļaudis tik agri vīta?
Par daudz vai par maz bija spīta? -
lai kādi tie jautājumi,
tev viņus jāvar izturēt,
jo, kā ir teikts:
starp tevi un šo zemi
nav neviena cita.
Es to sapratu.
Sapratis apradu.
Vakar pār manu tēvu
smilts kopā ar mālu krita.
Un es sapratu nākamā rītā:
starp mani un šo zemi
patiešām
vairs nav
neviena cita.
1979. gada februāris
* * *
Tajā rītā Rīgā sniga.
Debesīs
kāds tecināja zāģi
brīnumsvecītēm.
Un mans dēliņš teica:
Acīs snieg.
Ko man viņam mācīt - noliekt galvu?
Pašam trejdeviņi sažmiegties?
To bez mācīšanas iemācās.
Es tik stiprāk paņēmu tam roku,
un viņš cieši sažņaudza man plaukstu.
Vējš vēl asāk virpināja baltu,
gauži graudainu un biezām šaltīm.
Un es atkal paskatījos lejup -
neliecies, caur pieri, spītīgs, redzošs,
tāds kā pieaudzis, jauns bija viņa skats.
Tajā rītā Rīgā dzima sniegs.
1978
* * *
Katram ir kaut kas aizbindējams,
ieģipsējams,
paslēpjams paša siltumā.
Kaut ko baltu un mierīgu
grib debess un zeme,
bet visvairāk jau pats tu tai viducī.
Kaut ko baltu un mierīgu - lai
noklāj rūpi, lai nosedz baili,
visu to - grumbuļaino, kreveļaino, aizdzīstošo
un arī to, kas neaizdzīst. Baltu
un mierīgu. Baltu un mierīgu.
Un notiek tavs prāts: nāk hipnotisks sniegs
balts un mierīgs, apsaitē,
apbindē,
paslēpj dubļaino zemi. Un tevi.
Starpība ir tikai viena - zeme
joprojām zin sevi un noplēsīs neatskatīdamās
apsējus pauguriem, spoguļus upēm,
lai ierauga dzimtus un svētus dubļus
rēcošs aiz pārgalvības un spēka marts.
Bet mēs esam aizbindējušies pārāk daudz,
ieģipsējušies, savu iedomu siltumos
paslēpušies. Un no brūcēm mums bail -
ja nu pēkšņi viņu vairs nav?
Bet apsējos silti. Hipnotisks siltums.
1978
ZIEMA, DARBA LAIKS
Mūsu vasaras klaigas,
čuksti un nopūtas
nu jau tālu tai ceļā uz zvaigznēm.
Tikai kā aste
nopakaļ velkas
vēl viena raudāšana.
Vasara aizslēģota,
noklāta sniegu
un aizsieta putnu pēdām.
Lai viņa pūšas.
Bet tu -
kamēr vēl silts,
kamēr vēl tavas rokas nav aizslēģotas,
ņem, ziema ir darba laiks, dakšu
un izārdi atlikušo vēl nedienu čupu
uz saknēm
sava nomoda pavasarim.
Zaļi miglotais vējš
tavus rūpju mākoņus
iztukšos visus pār zemi,
un tu iebļausies puķes balsī,
un tu uzziedēsi kā zvērs -
vasara ir neizbēgama,
kamēr tu neesi aizslēģots.
1978
PĒC ČEHOVA
Čehovs - Olgai Kniperei:
Cilvēki, kuri izsenis nes sevī bēdu un ir pieraduši pie tās,
tikai uzsvilpo un bieži vien aizdomājas.
Tikai uzsvilpo un aizdomājas...
Tā kā putns lapu puteni,
kurš nez kāpēc palicis ir mājās,
laikam aizmirsis par rudeni...
Tikai uzsvilpo un aizdomājas bieži...
Bet tā svilpošana kaut ko tādu lemj,
ka, rau, vēlreiz dzīvošana tieši
iesākas no dzīves aizkrauklēm.
Pasaulīte, visu ļaužu māja,
gudro gurda, kurš nu kuru veiks.
Pasaulīte ilgi aizdomājusies.
Nedod dievs, kad aizdomāties beigs.
1978, 1979
* * *
Ir tiesības nenomulst,
kad apstulbina buls.
Ir tiesības kasīt nost
zeltījumu, ko posts.
Un ir tev tiesības burt,
kā prasa tavs serdes burts.
Izmeklētā patīna
tevi, nātno, padara rātnu.
Ir tiesības neaizmirst.
Un dūri galdā cirst.
Šīs tiesības pieprasīt
dod aizparīts.
1979
MARTS, PŪPOLS, TĀRPS
Hā! - saka pūpola ola,
pirms saulesvistas uzradusies:
itin nekas nav veltīgs
zem šīs debesu teltītes.
Jo redzi - viss noder par ēsmu
jaunam, uzvarošam plēsumam,
ja ne par ēsmu, vismaz par mēslu.
Bet tikai ar vienu norunu -
ka sološais siltums nepagūst sapūt,
kļūt sev par kapu,
bet pagūst kaut vienu lapu
pats sev un citiem par glābiņu.
Jā, pūp, teica tārps,
bet arī zemes siltās starpas,
arī grants negarantē neko,
atkal darbs, teica tārps.
1979
* * *
To dziļo zilumu
debess
kur izrok?
Audzē
kā labības lauku
palēnām.
Pa niekam, pa šķipsnai, pa riekšavai.
Strautiem
nekad nav ūdens tik daudz,
lai no akmeņiem
neaizņemtos.
Viss ir pats, un nekas nav vien pats.
Šodien sniga pār zemi
kaut kas tāds,
ka es skaudībā apstājos -
kur ir cilvēks,
kas to ir uzradījis?
Visu, ko aizņemas
skrejošā straume,
tā arī atdod, bet norūdītu.
Vienīgi
visu, ko aizņemas naids,
tas samaļ savās bezžēlas dzirnavās.
Sniegabumba no kalna,
ne viņai laika, ne pacietības.
Tukšuma vējš.
Bet debess no jauna
sev zilumu audzē
uz zemes.
1978
V
DOMĀT PAR VASARU
DOMĀT PAR VASARU
domāt par vasaru
domāt par vasaru
domāt par zivi kas sidrabi vizēja
domāt par vasaru
tā ir izeja
tā ir pienenes izeja gaismā
tā ir upes izeja jūrā
dzi pienenē bite zuzēja
tā ir bites izeja tā ir uzeja
tā ir jūras uzeja mākoņos
tā ir mākoņu vēlme vēl tālāk
doties
domāt par vasaru
gaismas paisumā pieneņu paisumā
noskaloties
domāt par vasaru
domāt ar plaušu velvēm
domāt ar nervu galiem
domāt ar rētām
domāt un kļūt aptaurētam
govju māvienu aptaurētam
domāt par vasaru
izdomāt vasaru
1970
ATVADAS
Viņas pārdod kopā ar vijolītēm
uz cilvēkņirboša ielu stūra.
Viņas malko no smalkām
un gleznainām tasītēm.
Līdz beidzot viendien
ar atvadām pilna ir jūra
un pavasaris līdz malām.
Un nenotikusī vasara.
Kā aizšūpojās tas vilciens,
gaišs un silts tā kā māja.
Un tas puišelis, cilvēkbērns,
kas kā putnelis vītero,
viņš nav nācis
labrītam pievilkt kāju,
viņš ir atnācis
atvadīties.
No puķes - no viņas atceras
tikai to gaistošo.
Tik vairāk tu atvadies,
cik tev pēc palikt slāpst.
Atvadās ir kaut kāds uzaustošs,
pirmatnējs, mežonīgs skaistums.
Un skaistums, kā zināms,
tomēr to pasauli glābs.
1979
VĒLREIZ
Nakts vairs nepieada
to, ko pa dienu saplēš.
Beidzas tas balzams,
ar kuru atkal saaugam kopā.
Tu savu naida lauku
jau no rīta cītīgi kaplē.
Kvēlas, dzēlējas bites
lido laukā no stropa.
Nav viņām apstājas, miera,
ne arī viņām ko vajag,
lido pār putekļos saberztu
lauku, mežs gruzdēdams
noskatās pakaļ ar acīm
karstām un klajām.
Kā lai to dienu dzēš?
Kā lai to nakti uzaudzē?
Un es saucu
tūkstošpēdējo reizi
un droši vien atkal vējā:
Tā nav kūla, ko dedzinām,
tā jau ir dzīva zāle.
Naids šo pasauli
tā jau ir piemeklējis,
ka atliek sākt vienīgi vēlreiz -
no nakts, no zvaigznes, no māla.
1978
* * *
Pat nomulst bail.
Un zināt, kā tas notiek.
Un nesaukt paisumu,
bet nojaust - viņš tur ir.
No zāles trīsām top.
No zvaigžņu uzspīdumiem.
Cik dziļas stelles
un cik augstu auž.
Līdz spārnu sajūtai.
Līdz gaišam nelabumam.
Cik plati putns vēž.
Cik krīt kā akmens zemē.
Ar jautru bezvainību
lietus sauli švīkā.
Pat nomulst bail.
Bet nenomulst vēl vairāk.
1979
PRIEKŠPAVASARIS
Ar rūsu maksā dzelzs,
ar subējumu sudrabs,
kā sviesta maizi cilvēks
sevi kāri dod,
lai izsalkumu dzēstu tam kaut kam
un aizmaksātu
par jums,
kas nemaksājat it neko.
Vēl vakar rētām sveķainām
koks locījās un slējās
kā niknums, dusma,
taisnība un sods.
Bet šorīt - nē,
ar katru pumpuru koks aizlūdz
par jums,
kas nemaksājat it neko.
1979
* * *
Pareģoņi taureņi
tik nodeldētiem spārniem,
ka ne puteklīša,
ka ne krāsas ēnas.
Savos pelnos peras
vanckarotas parunas,
horoskopi aizlipuši
saldām jausmu plēnēm.
Tas, ka pavasaris aizliedz
piecreiz savu atnākšanu, -
tas ir dabīgi, grib redzēt,
cik tup mūsos iekšā rudens.
Un tu nemanīji laikā
to, kā ķirmis - klusi - zvan...
kā no tavas kvēlās indes
palika vien duļķots ūdens.
Zaļa atdzimšana krājas
pat uz sabirstošas kūdras.
Katrs pumpurs - tā ir dūre
un pie reizes arī piga.
Alnis auro tālu mežu.
Dzīvība, tikpat cik gudra,
tikpat arī nevaldāma,
neglābjama, nekaunīga -
1979
NO PULKSTEŅU EZERA
1
Vēl vesela diena bez tevis.
Vēl veselu loku saule
savas gudrības mācīs,
ka nemaz nav grūti mirt.
Šai dzīves paraugstundā
vienīgā ieguvēja
ir tā, ko sensenis sauca
un ko drīzi atkal sauks - sirds.
Sarkans aprīļa piliens
pret nenosakāmu zilumu.
2
Jā, es jau pazīstu tevi.
Nē, es vairs nebaidos.
Un vēl es zinu, ka posts
pa mani vairs nesiros.
Jā, es pazīstu to, kas noklust.
Nē, es nepazīstu, kas mostas.
Ne lāses, bet sekundes
uz tavām skropstām.
Kāds laiks tavā ezerā -
šitā dzīvīte vai nākamā?
Nenokasīt - nav zvīņa -
pulksteņa dzīvībiņa.
Tiku, liku tev klāt -
putns trauksmīgi mēdās.
Tu esi tik agra, tik agra.
Un tev ir sudraba ķēdīte.
3
Kādu ceļu un kādu vēju -
neko es par tevi nezinu.
Es tikai redzu -
tu esi no Pulksteņu ezera.
Es tevi pazaudēju bērnībā,
jaunībā es gāju tev garām.
Rītdienā atkal tu neesi.
Tavs skāriens ir nāras skāriens.
Tu man stāsti par vientuļiem priekiem
un par to, ko tu sauc par jūru.
Tu nevari ezeru izstāstīt.
Jo tu nezini, ka tu no turienes.
Atkal ezeru celšanās laiks.
Lido ūdeņi, zivis un zvani.
Nesauc vārdā, uzminēsi
pats savu nogāšanos.
Tu esi no Pulksteņu ezera,
es to zinu.
Tas nekas, ka tu nezini to.
Es tevi svinu.
1979
* * *
Ko lai noslēpju no tevis dobumā?
Viss uz āru prasās no tā dobuma,
kur es ilgu ziemu vaļu ļāvu
dziļi ielizdojušajai vāverei,
kur uz kārtas kārta šķūrējās...
O, paldies tev, mīļais buramvārd!
Bet nu ārā, nu uz tilta, vējā,
viss pa saulei, viss pa ceļam, viss pa smējienam,
viss pa likteņzoba kāram lobienam -
un nekā aiz sevis dobumā.
Nē, tup ņipra savā drošā robā
mana vasara, par riekstu noburtā.
Tie, kas viņu gribējuši dabūt pušu,
dažu skaistu zobu vējā kaisījuši.
Ne tur dzenis klauvētājs - stiegra lazda
paģērīgi prasās ārā no tā slazda.
Labi ne jau tas, ka bija smagumi,
bet ka bija laikā iztaisīti pagrabi.
Vaļā vējam, saulei, šļācienam -
visu un neko es esmu mācījies.
Ko slēpj savā dobumā nezvērs marts?
Visvienalga, paldies tev, mīļais buramvārd!
1979
UZ TILTA
Ko tu tur tik dziļu
meklē, latvieti,
skatienu kā šļūci
zemi šļūkādams,
ko tu vēl zem saknēm
meklē, latvieti?
Še tev debess gabalēns,
ko sūkāt.
Putni tie, kas lidinās
tur pa saviem ceļiem,
protams, nav ar rīsiem, pat
nav ar kartupeļiem.
Stāvot savā šosejā,
neaiziesi bojā,
ja no debess maliņas
būsi pagaršojis.
1978
CIRCEŅZEMĒ, ZEM AKMEŅA
Ne tur lietus, ne vēja,
ne tur poļu, ne vāciešu,
brokastu nav un pusdienu,
ne tur laimes, ne nelaimes,
silti, tumīgi, ilgi
circeņzemē, zem akmeņa.
Piedzimt - tas ir kā noraut
segu no siltas gultas:
labrīt, brālīti atnākošais,
gaidījām tevi sen.
Gaidījām tevi atplestiem
darbgaldiem, ēdamgaldiem,
problēmām, nobīļiem, mākoņiem,
virpām, gatavām griezties,
tirpām, gatavām skriet.
Un ar tālumiem, kurus
protam pogāt un atpogāt,
un ar iespējām augošām,
iespējām akmeņus izkausēt
kopā ar mājām un circeņiem.
Un tad tev pa reizei gribēsies
(tā visiem ir bijis) atpakaļ
circeņzemē, zem akmeņa.
Tur, kur it nekas nenotiek,
ne laime kur notiek, ne nelaime,
ne poļi kur notiek, ne vācieši,
ne lietus kur notiek, ne vējš.
Bet kāpēc no tāda siltuma,
tik glābjoša tumīguma
velk atkal - un pret bezdibeni -
tīksmi niezošā sāpe - būt?
Ne rudens tur čabina lapas,
nē, circeņzemē, zem akmeņa
kā lidmašīnā pie lūkas
kārtojas jauna rinda,
rinda uz piedzimšanu.
1978
BAGĀTI GADI
Bija tādi bagāti gadi -
ezeri zemē krita.
Nepamanīti krīt arī šodien.
Un gan jau, ka arī rīt.
Laiks tavas lūpas aprauj,
apvelk sprēgainu sāli.
Un kā glābiņu gaidi
ezermāsiņu, ezerbrālīti.
Ezers uz tevi ir nācis,
viņš nav tavs viesis.
Sauc, sauc ezeru vārdā,
nebaidies!
Kad notikumi un kaislības
vārās kā bargā katlā,
mūžam atjaunots ezera vārds
piedzimst cilvēka kaklā.
Kādi tomēr bagāti gadi -
pāri tvīkstošiem ienaidiem,
pāri karstām, kaistošām pierēm
ezeri, ezeri skrien.
1979
SONETS AR ŪDENSZĪMI
No jaunu dienu pelniem spožums nāk.
Viss pārējais ir iegūstams ar laiku.
Pat tādi nieki: žēlsirdība, maigums.
Līdz beidzot tiešām tā: kas māk, tam nāk.
Caur tevi atjaunojas ūdenszīmes,
ko laiks, pat gribot, nevar pazaudēt.
Ir viegli ieraudzīt, kā čūska olas dēj.
Bet vai tu dzirdi, kā no jauna sulo brīnums?
Kad vecā atziņā kā maizē gatavs kost,
pa līmeni skrien gluds un draudīgs posts
kā ūdensvabole ar vieglām kājām.
Un aiziet jūriņā tavs vieglais plosts.
Kas pusnaktī tik baiss un skaists tur jāja?
Rūgst tumši vīni dziļos pagrabos.
1979