Māris Čaklais
Uzraksti uz sētas
Dzejolīši

 

 

 

 

 

UZSNIGA SNIEDZIŅŠ BALTS

Uzsniga sniedziņš balts,
smalks kā vissmalkākie milti.
Uzsniga sniedziņš balts,
zemei palika silti.

Vienmēr uz pasaules kāds,
kuram bez tevis ir auksti
un pat aiz pasaules vēl
vajaga siltas plaukstas.

Saule, kad ziemu guļ,
mēness kad staigā pa parku,
spuldzes kā actiņas spīd
un par vēl izdzēstas sargā.

Pelnrušķīt, laiks, ir laiks.
tagad tavs ceļš ved uz pili!
Paciet šīs grumbas vēl,
drīzi nāks mākoņi zili.

Vienmēr uz pasaules kāds,
kuram bez tevis ir auksti
un pat aiz pasaules vēl
vajaga siltas plaukstas.

Ja tevi nemīl neviens,
tev taču ir ko mīlēt.
Labajā nosprūst naids,
bulta - ozola zīlē.





UZRAKSTI UZ SĒTAS

Ar krītu, ar krītu.
Un katru rītu.

Bet sētniece, odze,
atkal liek nodzēst.

Un kā viņa zina?
Kas viņai ziņo?
Tā nu mēs slaukām un ciešam,
bet GUNTIS IR MUĻĶIS patiešām.

Un, kas tad tur nepareizs ir,
ka ANNA + KĀRLIS =

Vienā ziņā piekritu godam,
ka ZORRO nu gan vairs nav modē.

Nodzēšam, dzīvojam tālāk.
Bet patiesība - tā paliek.

Nodzēšama ar kaunu.
Uzrakstāma no jauna.

Ar krītu, ar krītu.
Un katru rītu.





PELĒNS STIEPJ SĒNI

Pelēns
stiepj
sēni.
Lēni, uzcītīgi
pelēns stiepj sēni.
Satiek ceļā
Dzeni Teni.
Drusku prātīgs,
drusku plātīgs
Dzenis Tenis jautā:
"Pelēn, kur tu liksi sēni?"
"Kur es likšu sēni?"
pelēns pārjautā. "Es to sēni..."
Vāverēni,
jautrie zēni,
piebalso:
"Kur tu liksi
sēni to?
Sēni to,
sēni to,
kur tu liksi
sēni to?..."
"Es to sēni..." -
sen, sensenis
pelēns zināja
jau to.
Pelēns zināja, bet nu
nezin vairs neko.
Nezin pelēns, nezin to,
ko viņš iesāks
ar to sēni.
Jautrie zēni
vāverēni,
sēni graužot, saka tā:
"Ja reiz dari,
ko nu dari,
tad tu gari
nedomā."





EŽU ALFABĒTS

Re, kāda liela eziene -
bet alfabētu nezina!
Vai pie jums, eziene,
ne saskaita, ne reizina?

Ežu mamma saka: "Pukšu,
ko jūs, pukšu, melšat tukšu?

Ežiem ir ļoti vecs,
ļoti rets alfabēts.

Apšu - A -
bekai - B -
C burtiņš cepurē.
Dodiet - D -
ezim - E -
F - fui, tādu sēni nē!"

Kamēr ežu mamma skaita,
brīnās teļš un brīnās aita,
zāle aug, šie zemes mati,
paši eži aug, un skaties -
savā nodabā jau kluss
rudens krāso ābolus.
Kastaņi no kokiem lec,
iet uz beigām alfabēts.
Ai, cik raita tāda gaita!
Ežu mamma skaita, skaita:
"Steidzos Es,
steidzies Tu,
jāpagūst vēl šis un tas.
U, u, ū! U, u, ū!
Vējš,
un Ziema.
Žagatas."

Ziema upēs ledu audzē.
Eži snauž zem lapu kaudzēm
un zem lapām un zem sniega
alfabētu mācās miegā -
ežiem ir loti rets
ežu specalfabēts.





SAULĪTE AR ZOBIEM

Sunim zobi, kaķim zobi,
saulīte ar zobiem.
Saulīte ar zobiem,
bet ne rej, ne ņaud.

Saltie sniegi nokusīs,
saulei zobi izkritīs.
Sunim zobi, kaķim zobi,
saulītei - tu-tū.

Suns tos zobus meklēt skries,
ries un ries, un ries, un ries.
Kaķis ņaudēs savu: "Ņau -
it nekur te zobu nav."

Saule klusa pasmaidīs,
suņus, kaķus apsildīs.





DZIESMIŅA PAR PELI UN KARTUPELI

Tas visiem zināms - pele
ir viltniece un mele,
bet nepazina peli
vēl kastē kartupelis.

Teic pele: "Zirgs ēd auzu,
bet es, es tevi grauzu,
bet tu, tu arī pele,
tik saucies kartupele.
Mums abiem mājas kastē
un abiem labas astes,
kaut tev šo sauc par asnu,
bet ievēros to kas nu!"
Tīk kartupelim glaimi;
kaut pusapgrauzts, bet laimīgs
viņš skatās pelē mīlīgs,
kā burkānu tā vīlē
un šķībī tik un šķērē,
un sadraudzību zvērē.

Kad apniks burkāns pelei,
sāks grauzt tā kartupeli
un teiks bez kādām bažām:
"Cik vitamīni dažādi!"





KURMIS KUKS

Šuk, šuk, kurmīt,
spīdīgais, prātīgais,
šuk, šuk, kurmīt,
nāc parotaļāties!

Te tup lāčuks,
sen vairs neceļ tračus.
Visus rindā rindo
izbimbojies Bimbo.

"Zemīte nošūta
no rītiem līdz vakariem
lielceļiem, šosejām,
ceļiem un takām.

Bet zem zemītes
tādi paši plašumi.
Kas tur ceļu būvēs!
Jābūvē pašam!"

Aiziet kurmītis,
vārdā Kuks.
Aiziet kurmītis -
šuk,šuk, šuk.





MINKUPARKS VAĻĀ

Bērniem - dārzs, bērniem - parks,
putniem, zvēriem - Minkuparks.

Eži, dzeņi, truši, peles -
visi griežas karuselī.

Garām lapsai, vilciņam
zaķis drāžas vilcienā.

Lapsa saka: "Izbeidz kaukt,
ejam mēs ar auto braukt!"

Divi kaķi kontrolieri
zilonim teic, raucot pieres:

"Ej pa džungļiem vai pa ielu,
Minkuparkam tu par lielu."

Kamēr kaķi "Nevar!" ņaud,
zilonēns pie vārtiem raud.

Minkuminks teic: "Tas nav gods -
zilonīšus apvainot.

Kaut jums viņš tik milzīgs likās,
bērnam četri gadi tikai."

Vai tu varde, vai tu stārks,
vai tev melns vai pelēks svārks,

vai tev māja - mežs vai mārks,
visiem vaļā Minkuparks.





KĀPĒC LIETUSSARGI VAĻĀ

Sēņuks Blēņuks Bērzlapēns
vārdus tā kā naglas dzen:
"Lietus sola laiku bargu -
uzsargāsim lietussargu!"
Mākoņi pa kokiem pinas...
"Sēņuk Blēņuk, kā tu zini?"
Sēņuks saka: "Mana māsa
pazīst vienu lietus lāsi.
Lāse, paglābta no vēja,
manai māsai pačukstēja:
"Sen tas lietum prātiņā -
ielīt sēnei kātiņā.""
Lietus līst, un lietus brīnās -
kā tās sēnes visu zina?
Vai nāc klusu, vai nāc skaļi -
vienmēr lietussargi vaļā!





ŽURKU NAMS

No vecām stikla burkām
ir mājas celtas žurkām.
Uz stikla sliekšņa sēd
un etiķetes ēd.
Skribu skrabu, skribu skrabs,
nu ir namiņš tīrs un labs!
Ne te vārtu, ne te žogu,
ne te plīts, ne zvana pogu,
namiņš tas vai joks -
visa māja - logs.
Nozog kādu drupatu,
kumosu vai lupatu,
nodevīgs ir žurku nams -
viss, it viss te saredzams.
Skribu skrabu, skribu skrabs,
kas nu taps - ļauns vai labs?
Kas tur put tik balti gaisā?
Žurkiņi no miltu maisa
jaunas etiķetes taisa.
Skribu skrabu, skribu skrabs,
kur tu esi kaķupaps?





ZAĶI ŠŪPOLĒS

Pūkaini kā pūpoli
zaķi sēžas šūpolēs.

Katram zaķim sprausts
vizbulis aiz auss.

Mežā lielais tracis sākas.
"Kāpēc viņi citādāki?"

Vārna saka: "Krā,
kāpēc viņi tā?"

Zaķi atbild smiedamies:
"Lai jums ir ko brīnīties!"

Visi skatās: uzzied rītos
debespļavā vizbulītes,

pļavas vidū klausās
vēju zaķu ausis.





PĪLĒNU PASTAIGA

Ne vairs čīkstēja,
ne vairs pīkstēja,
kad kāpa pīlēni
varavīksnē.

Pavisam rāmi,
pavisam klusi
pīlēni tika
augšā līdz pusei.

Pa otru pusi
nošļūca viņi
kā bērni parkā
pa slidkalniņu.

Labi, ka sāņus
nenoslīdēja, -
saulīte žēloja,
lēnām spīdēja.





BĻAUTUVE

Nav Minkuparkā šautuve,
ir Minkuparkā - bļautuve.
Tur var darīt, ko tik proti, -
vilki tur var izgaudoties,
ūpji, žagatas un vistas -
izklukstēties, izbļaustīties.
Bļausties tik, cik gribi vien,-
neaizrāda it neviens.
Otro stundu jau no vietas
vālodze te sauc pēc lietus -
viņai gribas šajā rītā
tikai drusku pamānīties.
Viss ir atļauts jautrajā
Minkuparkā bļautuvē.
Kas vēl kādu balsi zina,
pamēģina atdarināt.
Kaķi mēģina tur riet,
suņi ķer aiz astēm ciet,
saķer ciet un palaiž vaļā,
aizkūleņo zālē zaļā.
Peļķes krastā, zelta norā,
vardes samēģina kori,
vaigiem tā kā krūzītēm
taisa kamermūziku.
Minkuminks teic: "Ja jums gribas
taisīt tīru pašdarbību,
pļaviņas ir speciālas,
tikai tās ir mazliet tālāk.
Te ir visuļautuve -
Minkuparkā bļautuve."





VILKU DZEJOLIS

Kas tur gāžas, kas tur krīt?
Vilki vilku bungas sit.

"Beidzot pietiek," saka viņi,
"mēs jums neesam sivēniņi!" -

"Lapsai-zivis pasakā,
vilkam - tikai asaka!" -

"Vilks jums vienmēr tikai ļauns...
Labs, kaut muļķis, ir jums auns!" -

"Mūsu palicis tik maz,
ka mums vienmēr jābaidās!" -

"Kāpēc lāčus glauda vien?
Vilku neglauda neviens!"

Brūnām pūkām pieput tāle -
vilki sit ar vilkuvālēm...





OZOLZĪLĒNS

Ozolzīlēns
trīc kā pīlēns,
apakš lapas palīdis,
baidās - cūka apēdīs.

Cūka, protams, draudīga,
bet tu, zīlēn, nebaidies -
viņa ir man draudzene,
pateikšu, un neēdīs.

Ēd tu, cūka, maizi, sieru,
ozolzīli atstāj mierā!

Bet tu, zīlēn, neslinko -
kamēr cūka dubļus brien,
labi ātri zemē lien!





GAIDĪTĀJA MEŽA CŪKA

Vai tas ezers ir vai upe -
meža cūkai patīk tupēt.

Viņai liekas - katra peļķe
dota tai kā lietusneļķe.

Acīm kārām, acīm sārtām
stāv pie Minkuparka vārtiem.

Viņa zina - vari vaidēt,
vari lūgties, vari baidīt,

vari dusmoties vai smaidīt -
netīru to neielaidīs.

Tomēr tāpēc neies ciest,
tāpēc neies mazgāties!

Meža cūka stāv uz vietas,
trešo dienu gaida lietu.





MIEGADZIESMIŅA

Cauri visi dienasprieki,
nu pie miega, nu pie miega!

Apaļiem un pūkainiem
laiks ir gulēt kukaiņiem.

Zivtiņa guļ upes dzīlē,
krasta meldros - meža pīle.

Palīdis zem mātes spārna,
sapņos kino skatās vārnēns.

Tā kā lācis brūnā sūnā
tauriņkāpurs guļ vēl kūnā.

Bet viņš piecelsies no rīta
jau par glītu taurenīti.

Gudrā pūce pelēkā
tup par tevi nomodā.

Un, lai labi saredz ceļu
miega šoferītis pelēns,

jāņtārpiņi stiebros glīšus
izkar savus lukturīšus.

Pūce prasa balsī skaļā:
"Kam tur vēl ir acis vaļā?"

Pūci nenokaitiniet -
labi ātri veriet ciet!





ĢENERĀLIS UN VIŅA BRĀLIS

Reiz bija ģenerālis.
Bij ģenerālim brālis.
Un ģenerāļa brālis
bij arī ģenerālis.

Iet karā ģenerālis.
Sēž mājā viņa brālis.
Bet tas nekas. Jo brālis
ir arī ģenerālis.

Un uzvar ģenerālis.
Tiek slavēts šis un brālis.
Jo ģenerāļa brālis
ir arī ģenerālis.

Bet tad reiz reizē trakā
tiek ģenerālis sakauts.
Grauž ģenerālis kāli
un gaida nākam brāli.

Bet kaut kas nav kā senāk.
Un ģenerālis nenāk.
Vai sauksim tādu brāli
mēs vairs par ģenerāli?





ĶOCIS

Ripo jau no senām dienām
līdzi vārdiņš drusku jocīgs,
vārdiņš pilns ar kartupeļiem,
pilns ar zemenēm un veļu,
dvieļiem un kā dvielis ceļu,
vārdiņš jocīgs, vārdiņš spocīgs -
ķocis.
Ķocīt, ķocīt, ķocīt, ķocīt,
krūmā griezts un mājās locīts
un ar veikliem pirkstiem pīts,
tu ar neredzamām kājām
kuro gadu staigā līdz!
Ķocīts locīts, nesamocīts,
kas vēl otru tādu dos?

Pilns ar krizdolēm mans ķocis.
Bet ar ko tavs grozs?





KO PROT PELES PIELIEKAMĀ

Peles pieliekamā prot,
pē, pē, pē,
vienmēr kaut ko uzlabot,
pē!
Desām līkumi par līku,
pē, pē, pē!
Sieriem caurumi par sīku,
pē!
Pirmais nūdeli,
otrais pudeli,
trešais grūbiņu
dungodams skrubina.

Bet kas tur pie durvju sliekšņa
saritinājies kā baķis?
(Cst, nesauciet vārdā, pamodīsies!...)

Asi un smagi
aug miegā nagi.
O, tie labi noderēs
pelītēm pa oderēm!

Saviebies nu pelēns: - Vē! -
Slims ar vēdergraizīti.
Māte saka: - Teicu tev -
desai piekod maizīti! -

Nagi aug un izaug lieli.
Nu vairs nevar pat pa ielu.
Grūši audzēti un dārgi
tie no visa jāpasargā.

Ka no bedres, ka no murda
kaķa ņurdēšana gurda.
Katrs paliek kluss un rāms,
kad pārtikt sāk no dāvanām.

Peles pieliekamā prot,
pē, pē, pē,
arī kaķus uzlabot.
Tā ir, vai ne?





NO KURIENES?

Kas tur nāk ar soļiem platiem,
šūpojas un reizē kratās...
Gadu nemazgātiem matiem,
degunā - pirksts, zemē - skatiens...

Var būt, ka no Rīgas
atvedis to pigu?
Varbūt kāds vēl Saldū
tā uzvedas pie galda?
Var būt, ka no Kuldīgas
nāk tādas mutes muldīgas?
Vai tad kādam Grobiņā
ir tik melli zobiņi?

Manījis nav tādu pīli
it neviens vēl Daugavpilī.
Un pavisam aizver aci
Rūjiena un Mazsalaca.


Aiziet šmulis ļurenieks.
Viņš ir nenokurenieks.





SLIMĪBA

Ko gan tev vajag
no manas pieres?
Kāpēc man kaklā
ieķēries tā?
Slimība, slimība,
liec mani mierā!
Kāpēc pie manis
tu gultiņā kāp?

Aizvēršu acis,
un aši tad slēpies!
Vai tad tev brīvdienu
nav it nemaz?
Vai tad tev negribas
slidot un slēpot?
Nemāki? Vizinies
ragaviņās!

Nedzirdi mani
caur biezu spalvu?
Vai arī galvā
ir galīgi tukšs?
Slimība klausījās,
šūpoja galvu.
Ierāpās gultā
un teica: - Rukš!





VAKARA DZIESMIŅA

Pa garo dienu
noguris gaisā,
putniņš kā puteklis
klusi aizmiga.

Kamēr vēl sildīja
pēdējie stari,
saklāja palagus -
pats savus spārnus.

Netrūksties augšā,
puteklīti, -
neaizies garām
tev rīta rītiņš.

Saule, saule
atkal būs tā,
kas putekli pārvērtīs
putniņā.





PŪCES MODINĀŠANAS DZIESMIŅA

Nodzisa spiedīgā saule,
un no pļavām kūp tvaiks.
Nu zaļos palagus nost!
Laiks, bērni, celties ir laiks!

Lāčabērns, skaties, jau dus -
pekains, smieklīgi maigs,
blakām tam cilvēka bērns.
Laiks, bērni, celties ir laiks!

Pelēns ar tukšiem ratiem,
miegu aizvilcis, svaigs,
skatieties, cilpo jums garām.
Laiks, bērni, celties ir laiks!

Stāvi pie mēness, zvaigzne!
Iesākas laiciņš baigs.
Tas nu ir mūsu laiks.
Laiks, bērni, celties ir laiks!





PŪCES MIEGADZIESMIŅA

Nu jau rīta putni laižas...
Aižu aižu, aižu aižu,
šitas laiciņš ir par gaišu,
ai-žū!

Brīnumi nu izskatīti,
nu ir vēderiņi pilli.
Aižu aižu, aižu aižu,
nu var noņemt aso brilli.
Ai-žū.

Nu var uzlikt miega brilli.
Lai tā diena audzē peles.
Aižu aižu, aižu aižu,
būs mums nākamnaktī lelles,
ai-žū!

Bieza, bieza zaļā ēna,
Aižu aižu, aižu aižu,
lai var gulēt pūčubērni,
pūčubērni, pūčulēni,
ai-žū.





APRĪĻA PILIENI

Aprīlim, aprīlim
pilieni nav kā līdz šim.
Kopā pilieni pa trim,
trim tirim, aprīlim.

Laikam labas, ka tik zilas
ir tās viņa pilnās piles?
Trīs pilienus iekšā cirtis,
slimais aizskrēja uz pirti.

Mazliet sniega, mazliet gaisa -
tā tos pilieniņus taisa.
Pirms vēl pumpurīšus raisa,
jāpiepilda zemesmaisi.

Pastrādāsim jūnijam-
pieneņpūku dūniņām.
Jūlijam un augustam,
rudenītim čaukstošam.

No tiem pilieniem, vai kas,
lieliem, maziem jāsmejas.
Kaut vai put vai duras ass,
aprīlī ir jāsmejas.

Nevis kā ir smiets līdz šim,
jāsmejas pa trim līdz trim.
Trimtirim, trimtirim.
Līdz nākamajam aprīlim.





SVEICIENI NO BUŠA

Ielidoja pa logu muša.
Iesīca ausī: Es nāku no Buša.

Padomājiet brītiņu rāms.
Ja jums kas sakāms vai nododams...

Redzat, cik zila jau debesu teltīte.
varbūt kādu rindiņu dzejā veltīsit?

Kādu pantiņu, ziņģīti, rīmīti...
Var tāpat uz auss, var arī ar zīmīti.

Kas ir viņš? - klusu es taujāju mušu.
Pa ziemu es laikam aizmirsis Bušu.

Teica muša: Neatzīsties, kuš.
Es arī nezinu, kas ir Bušs.

Sitienam pacēlu roku, bet stāju.
Jo zibens ātrumā padomāju:

kā lai zvērīgi slaktē nost mušu,
kas pavasarsveicienus atnes no Buša?





DIVI

Zvēri nav jēri.
Zvēri ir zvēri.
Patiesības šīs zināmas.

Bet kas tad tas?

Pļaviņā iznāk -
viens, mežam piederīgs,
otrs, mežam piederīgs -
Baltvilks un Briedis.

Baiļu mirklītis īss...
Bet ja nu viens otru tie saplosīs?
Esiet mierīgi,
ļaudis un jēri, -
jūsu priekšā ir divi bērnu dzejnieki.





SPOKU STĀSTI

Kur tad pusnaktī
tik pēkšņi vēji?
Kas tur skrēja?
Kas nodrebēja?

Kas par acīm
no sienas spīdēja?
Kas par ēnu
gar logu līda?

Un no koka
tik smagi nokāpa...
Lūza kāja...
Brakšķēja roka...

It kā pēkšņi
kāds būtu grūdis
ledusaukstā
aprīļa ūdenī.

Gandrīz būtu vai
jākliedz: Palīgā!
Tomēr gribas
zināt, kas tālāk.

Savā stiprajā pilī
es bēgu -
uzvelku segu
līdz degunam.

Bet ar vienu ausi
es klausos -
cik skaistas, cik skaistas
tomēr ir šausmas!





KODE KUMODĒ

Vispirms
viena kode
kumodē dēj.

Pēc tam - divas, trīs, četras, piecas
(cik tik mākam skaitīt) -
visas priecīgas -
kodes dej.

Lai dzīvo šallītes,
kur kodēm ballītes!
Tur, kur tēta biksēm ciskas, -
kožu disko, kožu disko!
Mammas blūzei abi sāni -
tie ir kožu restorāni.

It kā jau nebūtu
it nekas slikts.
Bet tētis top pikts.
Un arī mammai
sāk nepatikt.

*

Ko, māsiņ kode, tu tā viebies?
Kaut kas degunā kniebjas. Fu, riebjas!
Brālīt kodi, tu pavisam jau līks...
Ai, māsiņ, man kaut kas te nepatīk.

Gluži veltīgs ir kožu brīns -
viņām domāts (ak, kāds skaists nosaukums) -
naftalīns.

Gaiss lai iekšā
ienāk svaigs,
beidzies, beidzies
kožu laiks.





KUR TIEKAS SLIEKAS

Sliekas
tiekas
tumsā.

Tumsa
viņas
gumza.

Tur ir šauri -
jālien cauri
zemes takām,
oļiem blakām.
Katra sakne,
katrs akmens -
jāaprubina,
jāapčubina.
Jāpaspēj
it viss ir laikā
Tāpēc esam
mēs tik slaikas...

Kas tad tur
pa krēslu mīcās?
Sliekas
tiekas
kafejnīcā.

Tagad viņas
tumsu
gumza.

- Te būs jūsu lāsīte
raspodiņu tasītē.
Tuvā pančkā - vardes trīs.
Kopā - jau tāds orķestrīts.
Viņas melodiju zina,
tāpēc tikai paskandina:

Viss ir laikā,
viss ir laikā,
mēs tik slaikas...
mēs tik slaikas...





DIVI SUŅI

Kādas gan nav
uz pasaules
tikšanās!
Suns ar biksēm
reiz satika
suni bez biksēm.

Ilgi nebija
saredzējušies
tas ir - sarējušies.

Saitītē iesiets,
viens pie veikala sēdēja
izšūtā vestītē,
pogām uz vēdera.

Bet otram bij spalva
pieputējusi.
Ar ko? Ar smilti,
ar ceļu un vēju.

Un viņam pie krūtīm
bij dadžu ordeņi...
- Ko gaidi?
- Ko gaidu?
Es gaidu torti.

Un tad es vedīšu
abas uz mājām -
torti un saimnieci.
Pēdējo - kājām.

Tur es piesiešu visus
pie televizora.
Torti mēs ēdīsim
sēdus un korī.

Būs mājas klusas,
bet mutes būs skaļas.
Nupat, re, bij pilna,
un atkal, rau, vaļā.

Nu tad uz redzi,
kad atkal tiksimies!
Aizveda saimnieci
suns ar biksēm.

Un suns bez biksēm
skatījās: - skaists...
Viņš gribēja: _ Vau!,
bet iznāca: - Vai!





VĒLAIS LĀCIS

Sniega vairs nav,
jau zaļums svaigs.
Celies, celies,
lācīt, ir laiks!

Es tikai dzirdu:
Nāc un nāc.
Bet vai tad brokastu
galds ir klāts?

Celies, jo mežā
neko nevar sākt.
Meža priekšniekam
vajagot nākt.

Tas labi, tas labi.
Ir labi tas.
Bet es nevaru piecelties
bez kafijas.

Nesanāk, nesanāk
it nekas
bez tasītes
rīta kafijas.





ATPŪTA CEĻĀ

Divas skudras
tumšām brillēm
atpūšas
zem zaļām dillēm.

Augšā zaros
trako vējš.
Tas ir skudru
mūža mežs.

Ceļš caur
sīpolbirzīm lokās,
pētersīļu
lapukokiem.

garām grieztām
salātpļavām,
pāri
kartupeļu gravām.

Nelidojam,
neesam mušas,
skudras mēs,
mums jāatpūšas.

Ņem nu, māsiņ,
savu nastu,
un es savu
smilgas mastu...

Re kur, aiz tā
kalna - mājas.
Cik mēs labi
parunājām.

Divas skudras
tumšām brillēm:
Jā, tur gan -
zem zaļām dillēm...





NO KURIENES MIEGS

Velc, pelīte, saldu miegu...
Kur tad taisa miega prieku?
Kas tur strādā - liels vai mazs
tajās miega fabrikās?

Visupirms ir rūpes lielas,
kamēr gādā izejvielas.
Siena klēpis , pērnā sūna,
putnam izkritusi dūna.
Viena kārta vakarkrēslas,
tikai - lai nav pārāk vēsa.
Un, ja pārāk bieza klāsies,
miega dzira sabojāsies.
Nogurums vēl piecas žāvas,
ēna no tās lielās kļavas.
Kad viss samaisīts, klāt maisa
tūkstoš tonnu pļavu gaisa.

Un tad taisa. Miegu taisa.
Paklausīgi, kā tam lieka,
strādā kaķis dzirnavnieks.
Klusi, klusi tumši zaļas
dzirnavas bez stājas maļas.

Miegs jau spiežas klāt kā vate.
Bet vēl jāsavāra katlos.
Un, lai nesanāk tāds čaugans,
katli labi jāuzrauga.
Bet, ja pārāk mēģināsi,
tad tāpat kā šim tev klāsies:
pelēns krīt no kājām vājām -
viņš tā vairāk mēģinājis.

Miegs spiež plakstus,
miegs spiež muti.
Pele Māte teic: Vai jūti,
cik to miegu pelnīt grūti?

Un, kad mēness logā skatās,
tad ir miega virums gatavs.
Nu laiks salikt burciņās -
bērniņam un žurciņam,
suņiem, kaķiem... Tik ne Lūcei -
naidīgajai Peļu Pūcei.





VILKA ATBILDE

Atlec, atlec, stabulīt...
Vilkam - kauliņš,
man - tā ādiņ...

Nevajag man jūsu kaulus,
varat viņus sētā sēt.
Ļaujiet drusku pagulēt.
Vilks ir noguris.
Viņš ir paēdis.





ELEKTRISKĀ ZIVS

Jūrā neēdamas, sīvas
elektriskās zivis dzīvo.

Tiklīdz pieskaries, tūlīt
neko neprasa, bet sit.

Bet vai tikai ūdeņos
šodien tādi mošķi most?

Tu, kas visiem sper un kod,
čīkstētāj un rūgumpod,

kašķa poli garās biksēs,
arī neesi elektriskais?





ČAU, ČAUMALA!

Čau, čau, čaumala,
atver logu!
Cik var klauvēt?
Es sāku nogurt...

Dzirdu, kā čivina
jau mani brālīši,
brālēni, māsīcas,
šīrīta cālīši.

Tu gribi zināt,
ko nozīmē Čiv?
Divreiz čiv čiv -
tas ir - esmu jau dzīvs.

Čau, čau , čaumala,
esi gan spītīga -
cālītis es,
ne itālītis.

Čau, čau...
Čiv, čiv!
Esmu jau čīvs!
Esmu jau čīvs!





DIVI REDĪSI

- Brālīt redīs,
ko tāds bēdīgs?

- Kā man nebūt bēdīgam?
Māte teica puikiņam:
Tādi skaisti redīsiņi,
griezīsim un ēdīsim!

- Nebēdā tu, brālīt, skarbi,
dari manu teiktu darbu,
diri, duri darbiņu -
palīgā sauc tārpiņu.
Nezinu, kā iekšā kāps,
bet tu būsi glābts!

- Vai tad tev
jau tārpiņš ir?

-Dzirdi kā pukst
tārpa sirds?

- Fui!





RUDENS TIRGUS GĀJĒJI

Ko tie zaķi
tur tā tērgā:
Jāsapērkas,
jāsapērkas...

Ko tad viņiem
tirgū meklēt?
Varbūt
zaķskābeņu sēklas?

Pāri grāvjiem,
pāri ciņiem:
ziemai vajag
burkāniņus.

Rudens nāk
ar lielu bozi.
Tāpēc katram
rokā groziņš.

Vāvere sauc:
Tagad - gadāt?
Vasarā - tad
vajag strādāt!

Nezinājām,
mēs vēl jauni, -
atbild zaķi
tīri sprauni.

Neesat zaķi jūs,
bet auni.
Kā nav kauna?
Kā nav kauna?





GUMIJA

Man vienalga, ko es dzēšu,
es tik dzēšu, es tik plēšu.
Man vienalga - tinti, tušu,
zirgu, ziloni vai mušu.
Drosmīgs tu vai bailēs drebi -
tas, kas bija, tas vairs nebūs.
Galva, roka, kājas, drēbes -
nebūs, nebūs, nebūs, nebūs.
Gāgināt var - Pa-la-bo-sim! -
tikai naivām muļķa zosīm.
Kāpēc man kaut ko vēl zināt -
izdzēst, izdzēst, iznīcināt!...

- Vai tu neesi dumija? -

Nē, es esmu gumija -
vienam dzēšam, otram - plēšam,
kožam - trešam, griežam - svešam -
gumija.





MUĻĶU SPĒLES

Kā ar puļķi
duļķi duļķo,
pieci muļķi
muļķi muļķo.

Atpūšas un
atkal sāk.
Tomēr, tomēr
nesanāk.

No sešiem muļķiem
viens gudrais
nesanāk





JĀNĪTIS IR VĒL MAZS

Jānītis ir vēl mazs.
Saulē iededzis strīpains.
Jo viņš aiz sētas tup.
Jānītis pīpē.

Trīs gadi pagājuši.
Kas tur tik smagi kāsē?
Jānītis grantsbedrē pīpē.
Jānītis tai pašā klasē.

Jānītis tikpat gudrs.
Nu jau bāls, ne vairs strīpains.
Jānītis tikpat garš.
Jānītis pīpē.





PASAKI MAN, KAS TAVS DRAUGS

- Pasaki man, kas tavs draugs,
un es pateikšu, kas tu esi.

- Lauks ir mans draugs,
krūmā - ezis un upē - vēzītis.

- Bet tavs draugs arī Robītis,
tas, kas bradā pa dobīti?

- Viņš ir vēl autiņos tinams,
gultā liekams un izaudzināms.
Bet, kad izaugs viņš jauks,
būs i ezim, i vēzim draugs.

- Pasaki man, kas tavs draugs,
un es pateikšu, kas tu esi.
Robis, Robītis ir tavs draugs.
Un pagaidām viņš ir plēsoņa.





ZIEMAS DZIMŠANAS DIENAS BALLE

Sals strādāja labi -
veselu nedēļu
no ziemeļzemēm
aukstumu veda.

Un kūpēja ezeri,
upes palika rāmas,
līdz aizsala visi
nostinkšķēdami.

Pat peļķes, kas bija
vēl ūdens pillas,
uzlika zaļas,
modīgas brilles.

Un gaidīja tuvi,
un gaidīja tāli,
to vienreiz gadā,
to Balto balli.

Jau izģērbās sals.
Jau sabrauca vēji.
Kur meitiņas baltās?
Nenokavējiet!

Bet, kad nu nāca,
tad nu gan gāja -
kur roka, kur kažoks,
kur cepure, kāja!

Kur tu tā skriesi?
Ko tu man iesiti?
Ak, cik daudz viesu!
Ak, cik daudz viesu!





VIŽŅI DAUGAVĀ

Garām sniegiem un ūdeņiem kusliem,
garām Daugavpilij un Krustpilij,

garām sarkanu jumtu Pļaviņām,
garām pārplūdušām pļaviņām

no paša Valdaja augstienes
šurpu mēs čaukstam.

Apdauzīti un apberzēti,
katrs ar pārdesmit rētām,

mēs - vižņi,
patiešām visziņi.

O, pavasarītis strādāt prot!...
Kā tik ātri lai izstāsta to?

Ceļā līdakas čukstēja: - Vasarā...
tad nu gan mēs šitiem asariem... -

Putni barvedim kliedz: - Kur vedi,
vai tad neredzi, kādi vēl ledi? -

Un kā spērās pa vidu un lauzījās
baļķis - apdauzītais dauzonis.

Bet nu - caur tiltu, caur otru tiltu...
Un arvien neciešamāks top siltums...

Straume trako un dusmīga krāc:
- Un man viņi visi, re, jāsavāc! -

Bet kur tad gan aizskries, ja ašāk vēl skries?
Cik ūdeņu daudz, bet padzerties...

O, jūra aiz stūra!... Tur nevajag slāpt,
var dzert tik, cik gribas, un debesī kāpt...





JUMTI

Nopūš rīta kuģi ostā.
Jumti paši pirmie mostas.

Dakstiņš saka dakstiņam:
- Re, ver saule plakstiņus,

tūlīt būs i mūsu mājā -
vakar laikus nomazgājos. -

Jumti ne vien skursteņslauķus,
ne vien zvirbuļus un krauķus,

ne vien kaķu korus pazīst,
ne vien sala trulo nazi,

ne vien miega silto segu,
ne vien mākoni kā rēgu,

katru nakti, visu mūžu
jumti zvaigznēs skatījušies.





DURVIS

Durvis, durvis...
Un aiz katrām durvīm -
burvis.
Ko viņš tur
bur?
Viens bur māju, kurā rīt
dzīvosim,
otrs uzbur zābaku, kuru kājā
stīvēsim.
Trešais slaiku gurķi
bur,
ceturtais bur to, ar ko
gurķim dur.
Piektais uzbur kolbā tādas
slimības,
ka ir jābur sestajam, kā ar tām
cīnīties.
Septītais augšā bur elektriskās
paslēpes,
astotais durvis bur, kas bez
atslēgām.
Devītais...
Durvis, durvis.
Un aiz katrām durvīm -
burvis.
Kurš tev ir -
piektais, sestais, septītais - gads?
Viens no viņiem, viens no burvjiem
esi tu
pats.





LOGS

Dienā - saules zemene,
naktī - mēness poga,
muša un lidmašīna -
viss vienā logā.

Vārna iebrēcās, ierējās suns,
lakstīgala pogāja,
kāds manu vārdu sauca -
viss vienā logā.

Kaķis uzkāpa kokā,
kaķis lejā nokāpa
un uzkāpa atkal atpakaļ -
viss vienā logā.

Un atkal ta pati vārna,
tas pats suns un tas pats kaķis -
man patiešām ir apnicis -
viss vienā logā!

Bet vakarā, kad rej celis
un elkonis sīvi pogā, -
zvaigznes mirkšķina, mēness miedz ar aci -
viss vienā logā.





MĀJA

Te ir mana māja,
te ir mana mamma.
Viņa staigā, pie sevis
dungodama.

Te ir mana māja.
Te ir mans tētis.
Viņš vakaros ilgi
debesi pētī.

Te ir mana māja,
mans brālis un māsa,
mana spēle un lelle,
un mana pasaka.

Te nav vien gulēt,
te nav vien ēst.
Te ir mana ģeogrāfija,
te ir mana vēsture.





BITES REDZE

Bitei brilles nav, bet bitei
toties laba bites redze.

Bite biteniekam nedzeļ.
Bite otrai bitei nedzeļ.





KĀMĪŠI

Zirgi sazviedzas,
govis sa-maujas.
Tikai kāmīši
vienmēr kaujas.

Aiz astes rausta,
žmiedz aiz skausta,
kožas un plēšas.
Kur divi, tur trešais.

Ēdamā gana,
konfekte ķešā...
Kāpēc jūs, kāmīši,
tā izkāmējuši?

Nav laika atbildēt -
pie Ventas un Gaujas,
un abpus Daugavai
kāmīši kaujas.

Dumjie kāmīši
vienmēr kaujas...

Gudrie kāmīši,
kāpēc tad ļaujat?





AIZVĒSTURE

Jau gatava Daugava.
Jau gatava Gauja.
Bet gaisos vēl daži
ezeri šaujas.

Klīst puika pa pļavu,
bet prāts nav rāms.
Klīst puika pa pļavu
murminādams.

Klīst puika pa pļavu.
debess smaga kā svins.
Tavs sencis
ezera vārdu min.

Ezeri lido
un zemē krīt.
Viņš dos to vārdu.
Bet tas būs rīt





RUNĀ RĪGAS PARKA LAUVA

Noskatījusi
mūs slaiki,
lauva skumji
teica: Baigi.

Nejūtat
nemaz vairs viņus -
savus ķepu
spilventiņus.

Kad jūs ielu
džungļi glāsta,
nejūtat vairs,
ko tie stāsta

Bet, ja reiz
še garām nācis, -
varbūt nav
par vēlu mācīt.

Skatieties, kā
dara sniegs:
ķepu lēni,
maigi liek.

Vienu ķepu
otrai blaku.
Nesaki uzreiz -
es māku.

Maigāk, maigāk,
maigāk, maigāk,
un mēs kopā
ejam staigāt!

Ko? Vai staigāt?
Liegts tas prieks?
Manā vietā
staigās sniegs...





VALODIŅA

Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.

Kāpj tā kā rīta migla
vārdi pa nakti krātie.
Stiprus rīta vārdus
iemāca katram māte.

Sastop tie karstu dienu,
nokrīt par dzidru rasu.
Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.

Zīlītes žubītes seno,
žagatas jauno ziņu,
visu savāc kā upe
valoda, valodiņa.

Vārdu ir vesels lauks,
balti kā sniegs tie likās.
Bet redzi, cik tieši rokās
iekrita sniega pika.

Ja kāds nodara pāri,
bēda pie bēdas krājas,
mātes valoda atkal
ir tava žēlotāja.

Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.





DAUGAVA

Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
pa Daugavu, Daugaviņu -,

ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
par Daugavu, Daugaviņu.

Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
viss Daugavā, Daugaviņā.

Vai visa nav par daudz vienā viņā -
Daugavā, Daugaviņā?





DZIESMA PAR ZVAIGZNĪTI

Labvakar, tas ir, labrīt!
Acis izberzē un most,
kāpj pa trepēm zvaigznīte
spīdēt debess augstumos.

Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.

Bet, ja kādam sirds, tad tā
priecājas un reizēm sāp.
Prieks dod zvaigznei spožumu,
sāpēšana - možumu.

Labvakar, tas ir, labrīt!
Simti, tūkstoši, kad most,
nespīd vairs zvaigznīte -
debess vienos zvaigznājos.

Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.





MIEGADZIESMIŅA

Saule, saulīte lēni
savāca savas ēnas,
satina kamolītī -
noderēs atkal no rīta.

Savāca putnu balsis,
apsedza - nenosals.
Abi dzirnavas mals -
kaķis un mēness tāls.

Aizmiga stirnas un buki,
visi dienas tuk-tuki,
aizmiga mežacūka
miegā vieglā kā pūka.

Ūdeņi kļuva tik mīksti,
krasta zaļums tur līst.
Pirms aizmieg ūdeņi visi,
viņi ieskatās debesīs.





PIRMS VISI PAMOSTAS

Melni mākoņi staigā,
nakts vēl tik baiga, tik baiga...
Pamodies agruma svaigumā,
dzirdi: tuk-tuk-tuk.

Tuk-tuk, mammu,
un tuk-tuk, tētuk.
Asaracīte
logu pētī.

Tuk-tuk, brāļuk,
un tuk-tuk, māsiņ.
Tā esmu es -
rīta lāsīte.