Māris Čaklais
Viņi dejoja vienu vasaru
Dziesmuteksti

 

 

 

 

 

Labdien!

Agros gados kāds kolēģis man pavaicāja: «Vai tev patiešām negribas, lai tavi dzejoļi tiktu komponēti?» — un man bija jāatzīstas, ka nekad par to neesmu domājis.
Gadu gaitā tomēr viens otrs komponists ir pievērsies maniem tekstiem, un tagad, paklausot «Likteņstāstu» aicinājumam, tekstus apkopojot, biju pārsteigts, ka dziesmu pa šiem gadiem sakrājies visai daudz.
Te esmu atlasījis kādus simt tekstus. Atskaitot pāris dziesmu, kuras esmu sacerējis gatavai mūzikai, pārējie mani teksti ir — dzejoļi kā jau dzejoļi.
Īpašu vietu ieņem teātra mūzika. Teātri mīlēdams, dziesmu tekstus tam allaž esmu rakstījis labprāt. Daži ir iegājuši tautā, un, kad skolas meitēni pašdarbības skatē dzied, ka viņu karogs ir meiteņu brunči, neviens taču neko sliktu nedomā. Bet meiteņu dziesma ar drastisku azartu uzspurdz pa Lilioma karuseļspārniem.
Tā kā īpaši neesmu par to domājis, tad neesmu arī šķirojis — smagā mūzika vai vieglā top ar maniem nopietniem vai ēverģēlīgiem tekstiem.
Kaut kāda vienreizēja atbrīvotība, gandrīz vai tāds kā mocartisks vieglums ir uzturējis manas attiecības ar vairākiem komponistiem. Droši vien — tā tam arī bija jābūt.
Pateicos visiem, kuri apstājušies pie maniem pantiem un likuši tiem vibrēt pieclīniju nervu stīgās. Šai dzīvē mēs esam tikušies uz vienu gaišu fragmentu — siltu ugunsmirkli.
Tāpat kā ar dziedātājiem, tāpat kā ar klausītājiem.
Vēlreiz labdien!

Māris Čaklais





Uzsniga sniedziņš balts





Dziesmiņa par sniegu

Gunāram Priedem

Sals stindzina upes, skrien zivis zem ledus,
Un upe zem ledus plūst.
Mēs sniegu uz pleciem un cepurēm vedam,
Sniegs krīt mums uz sejas un kūst.

Tiek katram šis sniegs, tiek katram šis prieks,
Bet laime ne katram tiek.

Ir savādas naktis, kad nevari aizmigt,
Kaut klajumi mierīgi top,
Un zaļganas zvaigznes runā par laimi,
Bet nevar vien sadzirdēt, ko.

Visjautrākā barā var laime iet garām,
Bet nepaies garām tev prieks.
Kad laime iet garām, ar lūpām to skaram,
Bet izrādās — tas bija sniegs.

Tiek katram šis sniegs, tiek katram šis prieks,
Bet laime — ne katram tiek.





1964. gada 9. oktobrī Valsts Jaunatnes teātrī notika Gunāra Priedes divcēlienu komēdijas «Lasīja Bebre» pirmizrāde. Tās režisors bija Pāvils Homskis, bet manus tekstus bija komponējis Romualds Grīnblats.
No šīm dziesmām divas aizgāja publikā — šeit ievietotā «Dziesmiņa par sniegu» un «Dziesmiņa par Janošeku», ko šad un tad Radio atskaņoja Margaritas Vilcānes iedziedājumā.
Lugā dziedātās dziesmas Viktors Hausmanis vērtēja kā «mākslinieciski augstvērtīgu un spilgti darinātu ietvaru», kas aizēnojot «vienkārša un nepretencioza darba saturu». Maijai Augstkalnai savukārt bija licies, ka visi izrādes veidotāji trāpīgi uzminējuši «Gunāra Priedes lugas apliecinošā dzīvesprieka lādiņu» un pratuši to «izrādes tapšanas laikā «uzspridzināt»».


Romualds Grīnblats (1930—1995) mācījies Ā. Skultes kompozīcijas klasē J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā.
Rīgas laika galvenie skaņdarbi — četras simfonijas, balets «Rigonda», mūzika kinofilmām, to skaitā arī filmām «Kārkli pelēkie zied», «Divi», teātra izrādēm — Šarla de Kostēra «Leģendai par Pūcesspieģeli», Ferenca Molnāra «Pāvilielas zēniem» un «Pīteram Penam».
Vēlāk pārcēlies uz Pēterburgu. Tur komponētas divas simfonijas, rokopera «Flāmu leģenda» u. c. darbi.
«Pītera Pena dziesma», «Pazudušo zēnu dziesma», «Nāriņu dziesma», «Pirātu dziesma», «Indiāņu dziesma», «Vendijas dziesmiņa» ir dziesmas izrādei «Pīters Pens».
«Vendijas dziesmiņu» komponējuši arī brāļi Ziemeļi, un 1987. gadā ar virsrakstu «Uzsniga sniedziņš balts» tā «Mikrofona» aptaujā bija pirmā.
Romualds Grīnblats sešdesmitajos gados bija viens no impērijas redzamākajiem modernās mūzikas komponistiem, turklāt viņa darbi atrada gan izpildītājus, gan arī ceļu pie klausītāja. Teātra mūzika šķiet būtiska viņa talanta šķautne, bet ne man to izvērtēt.
Romka, kā viņu sauca draugi un paziņas, cilvēciskajā satiksmē bija neuzbāzīgi komunikabls, labi zināja un izprata dzeju un, kā man likās, bija dzīvi mīlošs cilvēks bez skaudības un sīkumainības.





Pītera Pena dziesma

Es piedzimu un aizbēgu
vēl tajā pašā dienā.
Un no tās jaukās dieniņas
man klājas kā nevienam.

Ir visiem citiem jādomā,
vai ātri iet vai lēni.
Bet es — es tikai dejoju
ar savu, pats ar savu ēnu.

Ir piestādītas iestādes
ar jūsu gudrām kājām,
kas prieku ceļā pameta,
jo likās, ka tā vajag.

Jo, redziet, jums bij jādomā,
vai ātri iet vai lēni.
Bet es — es tikai dejoju
ar savu, pats ar savu ēnu.

Mums nevajaga veikalus —
un dzīve sanāk lēta.
Bet pusdienas no iedomām
ir ļoti izmeklētas.

Ja vajag, sivēns iesmā svilst,
ja vajag — uzdīgst sēne.
Bet es — es tikai dejoju
ar savu, pats ar savu ēnu.

Tai vietā, lai tu mocītos
pa bēdu kā pa maisu,
ņem kaut ko jauku iedomā —
un uzlidosi gaisā.

Bet augšā — tur vēl jautrāk iet,
tur saule ir un mēness.
Bet es — es tikai dejoju
ar savu, pats ar savu ēnu.





Pazudušo zēnu dziesma

Kad līdz mūsu dobumiem
zvana krokodils,
atkal kaut kas sāksies drīz,
klāt rīts ir brīnumpills.

Kad mēs esam pasakā,
tad mēs esam mēs —
džentelmeņi, lēdijas
un baltās pelītes.
Vajag tikai gribēt vien,
iespējams ir viss —
skurstenis no cepures,
no zoles — rokturis.

Kad mēs esam pasakā,
noteicēji mēs —
džentelmeņi, lēdijas
un baltās pelītes.

Ja lūr vilks vai ļauna acs,
tad tev vajag spēt
lūrētājam niknajam
vēl niknāk atlūrēt.

Kad mēs esam pasakā,
esam glābti mēs —
džentelmeņi, lēdijas
un baltās pelītes.

Ko tas dod, ka zvērīgs ir
viņiem acu skats,
cālim divas kājeles
un pirātam tāpat?

Kad mēs esam pasakā,
nikni esam mēs —
džentelmeņi, lēdijas
un baltās pelītes.

Paciesties, paciesties,
cik vien vari ciest!
Septiņreizes pacieties,
bet vienu reizi bliez!

Kad mēs esam pasakā,
pacietīgi mēs —
džentelmeņi, lēdijas
un baltās pelītes.





Nāriņu dziesma

Vilnis pēc viļņa, un, simt pirmais vilnis
šurpu kad skries,
koraļļu pilī uz koraļļu balli
pasteigsimies.

Kāpjoši ūdeņi apakšā griežas,
zudīs drīz klints.
Koraļļu pilī tai koraļļu ballē
svētkus jau svin.

Koraļļu karuļi ūdeņu karalim
dāvana būs.
Dziedāsim korāļus koraļļu karalim,
dziesma lai plūst!

Saule jau noriet — un mēness sāk saldēt,
saldējums top.
Ballē, tai ballē, tai koraļļu ballē
ēdīsim to.

Ja nu no mazajiem līdzi kāds gribēs,
ņemsim mēs līdz.
Vis cauru naksniņu būs par ko smieties,
kamēr aust rīts.

Vilnis pēc viļņa, un, simt pirmais vilnis
šurpu kad skries,
koraļļu pilī uz koraļļu balli
pasteigsimies!





Pirātu dziesma

Kad zēģelē kuģi ar sudrabu,
tad pirātam vajag gudram būt.

Nāk karavānas ar kakao…
Mēs strādājam, nevis sakām: «O!»

Bet pat par ādām un tabaku
mēs zinām vēl kaut ko labāku:

kad sajūtam, sao›am — vēji nes
šurp mazus puikas un meitenes!

Bet pirātam neveicas it nekas,
kad vēderā pērkoni braukājas.

Kur žāvējas cūkas un kaķīši,
vēl ir daži pabrīni āķīši.

Tie domāti bikšainiem, kleitainiem,
priekš maziem puikām un meitenēm.

Tie cilvēki, kur tikai parādies,
ģībst augšpēdu, ieraugot pirātu.

Mēs ātri padarām rāmiņas
it visus tētus un māmiņas,

bet gribam priekš dvēseles kaut ko mēs.
Šurp mazus puikas un meitenes!





Indiāņu dziesma

Nīdēta un kauta
vienmēr mūsu cilts.
Bet mēs esam zeme,
neesam mēs smilts.

Vahtavahahā,
vahtavahahā!
Ūdenszāle
mūsu karogā!

Lai vai kādiem ģīmjiem
iebrucēji brauks,
tur, kur nelīdz vārdi,
līdzēs tomahauks.

Cilvēks nav te nācis
mocīties un ciest.
Saule debess velvē
tā kā ķirbis briest.

Vahtavahahā,
vahtavahahā!
Ūdenszāle
mūsu karogā!





Uzsniga sniedziņš balts

Vendijas dziesmiņa

Uzsniga sniedziņš balts,
smalks kā vissmalkākie milti.
Uzsniga sniedziņš balts,
zemei palika silti.

Vienmēr uz pasaules kāds,
kuram bez tevis ir auksti
un pat aiz pasaules vēl
vajaga siltas plaukstas.

Saule kad miegu guļ,
mēness kad staigā pa parku,
spuldzes kā actiņas spīd
un pat vēl izdzēstas sargā.

Pelnrušķīt, laiks, ir laiks,
tagad tavs ceļš ved uz pili!
Paciet šīs grambas vēl,
drīzi nāks mākoņi zili.

Vienmēr uz pasaules kāds,
kuram bez tevis ir auksti
un pat aiz pasaules vēl
vajaga siltas plaukstas.

Ja tevi nemīl neviens,
tev taču ir ko mīlēt.
Labajā nosprūst naids,
bulta — ozola zīlē.





Kā bērni guļ

Paskaties naktī,
neviļus paskaties naktī —
bērni guļ tā,
ka pasaules karš kļūst neiespējams.

Rokām aptvēruši
savus bailīgos zaķus un drosmīgos lāčus
vai arī tikpat mīļo
spilvena stūri,
kājām, kājelēm uz visām pusēm —

visneiedomājamākās pozās guļ
bērni.

Vai tas ir smaids no
gaisušas dienas
vai topošā sāpe no
nākamās —
kas to lai zina,

bet putnelim,
lūpu kaktā kas tup,
ir mierīga miega maigie spārni.

Ar tādu uzticību,
ar tādu paļāvību
guļ bērni —
ka pasaules karš kļūst neiespējams.
Un vispār jebkurš karš.

Un tieši tāpēc
jo briesmīgāka
ir tā iespējamība.





«Kā bērni guļ» ir 1968. gadā komponēta Ādolfa Skultes balāde sieviešu korim.
Dziesmu ar šo tekstu solobalsij un vīru korim komponējusi arī Selga Mence.
Nākamos trīs tekstus — «Balāde par pieradumu», «Ko svari pa nakti dara» un «Dziesma par Vecāķiem» — par solodziesmām izveidojis Aldonis Kalniņš.
Aldonis Kalniņš, liekas, ir pats pirmais komponists, kas komponējis mani. Kora dziesmas «Katra diena» («Katra diena sākas ar smaidu — mierīgu, siltu, glāstošu, tādu kā pūpols…») pamatā ir sešdesmito gadu sākumā «Padomju Jaunatnē» publicēts dzejolis.
«Vecrīgas cikls», jo īpaši «Balāde par pieradumu» un «Ko svari pa nakti dara», man tobrīd bija svarīgs kā tāds dzenokslis, pa kuru vēstures ozolā augšuprausties.





Balāde par pieradumu

Iet Kungu ielas Miķelis
Pie Cūku ielas Klāva.
Tam pirmam pieder itin viss,
Tam otram — nekā nava,
Kaut abiem vienā augstumā
Un platumā ir pieres…

Bet, ja tā mazliet apdomā,
Var gluži labi pierast.
Tas pirmais dzīvo viens kā koks,
Bet ›irgta sieva Klāvam.
Ka viens kā koks, nudien nav joks,
Bet drīzāk lēna nāve —
Var diez kā sevi mierināt,
Bet nevar atrast miera…

Un, lai cik ilgi apdomā,
Vienalga, nevar pierast.

O, Klāva sieva nosarkt prot
Pa īstam, ne pa jokam.
Bet reizēm tīk tai pajokot —
Pa īstam, ne pa jokam.
Bet Klāvs, bet Cūku ielas Klāvs
Prot glabāt savu mieru,

Jo, ja tā labi apdomā,
Var gluži labi pierast.

Un tad — neviens vairs nepaliek
Pie durvīm ilgi stāvam.
Tiek Miķelim, un reizēm tiek —
Es saku, reizēm — Klāvam.
Nu nabags Klāvs, nu nabags Klāvs
Ir pazaudējis mieru…

Viņš ilgi, ilgi apdomā
Un izdomā. Un pierod.





Ko svari pa nakti dara

Tirgū tie dienas svari,
ko tie svari pa nakti dara?

Ko tie sver, kad smīnošs mēness
viltīgs velvē kāpj?
Un vai tie, kas krāpj pa dienu,
arī nakti krāpj?

Nosveriet, svari, bet labi ›žigli —
cik bieza šonakt pār Rīgu migla
un to miglu, kas meitenei plecos,
un to gaismu, kas atnāk vecumā.
Nosveriet miglu, kas katrā no mums
guļ tā kā neatklāts noslēpums.

Nosveriet, svari, mūsu vājumu
un tos akmeņus, rītdien kas jāveļ,
maizi, ko ēdīsim, bēdu, ko bēdāsim,
nosveriet arī to ilgo ledu,
atkal un atkal kas jākausē mums
(simtgadu? mūžīgais?) — sasalums.

Redziet, cik darba — nakti visu,
kamēr spīd zvaigznes tālajā Visumā,
kamēr nāk rīts un lampas nodzēš,
atver rozes un izlaiž odzes…





Dziesma par Vecāķiem

Tie ir veci āķi, tās ir vecas cilpas,
ko rāmajā līcī straumes griež.
Klau, tikko vēl jūrnieki braši svilpoja,
bet tagad — skaties — jau sēklī sviež.

Tie ir veci stiķi, tie ir veci niķi,
bet jāpazīst tie un jāatmin.
Jo ir jau par vēlu, kad debess no piķa
un visi nelabie svētkus svin.

Tie ir veci āķi, tās ir vecas cilpas,
ko mūsu likteņu straumes griež…
Bet mēs, kā tie jūrnieki, braši svilpojam,
Jo var būt, ka tieši mūs neizsviež?





Piemiņas diena

Ne tikai skanīgos varoņu vārdos
ielas un laukumus nosauciet.
Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!

Ne tikai svinīgās līnijas priekšā,
pašiem sevī kad ikdiena tumst…
Katram sevī un citam citā
piemiņa jādēsta mums.

Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!
Cilvēks bez pagātnes — cilvēks bez nākotnes,
cilvēkam cilvēku iemāciet.

Bet vai tad to var iemācīt?
Tam jau ir jābūt asinīs.
Un tomēr, tomēr, kamēr vēl dzīvojat,
kamēr vēl esat uz zemes šīs,

piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!

Piemiņas diena kā meitene jauna
basām kājām pa planētu iet.





Apliecinājums

Veltai Tomai

Jā, tai mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār Tālavas tālajiem siliem
un arī pār Slīteres Zilajiem,
pār jūras svinpelēkiem dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

Cik tas labi, ka vēlreiz mēs ticam
sniegam, kas tā kā rītausma aust.
Cik tas labi — ar visu kad ticies
vari sudraba birzi vēl iziet
un ne zariņa nenolauzt.

Tavā mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār taviem Tālavas siliem,
snieg pār taviem Slīteres Zilajiem
un pār taviem jūras dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.





Iepriekšējos divus tekstus — «Piemiņas diena» un «Apliecinājums» — jauktajam korim 1983. un 1987. gadā komponējusi Selga Mence.
Selga Mence manus lībiešu motīvus izmantojusi arī savam diplomdarbam.
Paula Dambja skolniece būdama, viņa latviešu mūzikā ienāk ar lirisku, taču sare›ģītu, vienkāršu, tomēr modernu skaņu rakstu.
Nākamie četri teksti — «Vārnas Vecrīgā», «Vecā burve», «Zeļļu stunda» un «Rīgas torņi» — ir Ģederta Ramana komponēti. 1974. gadā šīs vīru kora dziesmas bez pavadījuma, Ludmilas Azarovas atdzejotas, laidusi klajā Sanktpēterburgas izdevniecība «Mūzika». Jura Zvirbuļa vāks. 1340 eksemplāri — nemaz nav slikta tirāža nošu izdevumam.
Protams, grūti pateikt, ko šī nošu izdevuma lasītāji (vai dziedātāji) no mūsu Vecrīgas gara uztvēra vai izjuta, bet vismaz man likās, ka kaut kāds atgādinājums par mūsu citādību tas bija.





Vārnas Vecrīgā

Satupušas, saklupušas Doma kupolā,
kas tur trokšņo tā?
Melnas sievas skaļām rīklēm —
vārnas krauc Vecrīgā.

Vārnu vīri Rātē sēž;
kamēr spriežams tiem,
vārnu sievas — ministrienes —
krauc jau gadsimtiem,

krauc, ka viss uz galu iet
(nevar novērst to);
birģerienes — zvirbulienes —
pažobelēs piebalso.

Krauc un krauc, un arvien skaļāk,
satrauktāk ik katru reiz.
Tup starp melnām viena zaļā,
bet i zaļai skatiens greizs:

upes pusē pašķiras migla,
pēdējais KRĀ iesprūst rīklē tai:

Lielais Kristaps nes Kristus bērnu
pāri Daugavai.





Vecā burve

Aizver, aizver smagos plakstus,
ja tu esi gurds.
Bet kas tie par soļiem blīviem,
kas aiz loga gurkst?
Bija te, nu jau tur —
gurkst…
Kāds caur peļukrāsas vati
violetus pīķus dur —
burve bur…
Māllēpenēm pārsedz brūces,
nogurumu atņemt zina,
kadiķzariem sprakstošiem
ļaunos garus izsvēpina.
    Kā drīkst viņa
    visu zināt?
    Sa-de-dzi-nāt!
Sprakšķēs tā kā kadiķzari
kauli —
aijā, tavu traku auli
pretī sauli!
Aijā, tavas jaunas dienas —
tas tavs lielais grēks!
Kopš tām dienām —
kā nevienam —
tavām vārgām rokām klausa
deviņvīru spēks.
    Kā drīkst viņa!
Bērzs kā bērns tik paklausīgi
savu piepi piepj.
Brieži brien pa briežu sūnu,
purnus pretī stiepj.
Daudz jau nevajag — pa reizei
apmīļot un iemidzināt
un ar sīli un ar zīli
kopā svētkus svinēt,
    visu zināt —
kā spīd prieks uz putna spārna?
kādu bēdu glabā akmens?
kādas vainas dziedēt prot
bites dzēliens, zilā sakne?
Kā tas balodis: «Es māku,
es jau māku, visu māku,» —
neteikt, tomēr zināt.
Vienam zināt, otram —
    sa-de-dzi-nāt!
Aiju, aiju — ugunskaiju
burve redz pār bērna maiju,
brīdinošu guni dedz.
Tikai savu nesaredz.
Vēl jau bērzs ir vēlīgs draugs,
kas priekš viņas sārta aug.
Sērkociņu priedes šalc —
būs guntiŗis zili balts.





Zeļļa stunda

Dzi! — taures pūtiens trūvi ass
uz pusi pārplēš miglu.
Pūš tornī reizes deviņas.
O, sengaidītais signāls! —

jo zeļļu šragās rakstīts tā
(tam piekritusi Rāte):
ir vienu stundu vakarā
brīv zellim pastaigāties.

Uz debesīm? uz elli?
uz ķemmi spēlēdams,
pa Vecrīgu iet zellis.
Un nodreb bruģa nams.

Cits zellis staigā ziņģēdams,
un apskurbis tam prāts,
klunkš kuņģī sviesta kriņģeļi,
pilns salda vīna pats.

Tu, zelli, labi apskaties,
ko tev ir atvēlējis Dies
un tava zeļļu stunda,
pirms pūtīs vakarjundu.

Kaut Rātes priekšā pilsoņi
ir visi vienlīdzīgi —
tu paskaties to pilsētu,
tu pavēro to Rīgu.

Jā, ja tā skatās nopakaļ,
jau dienā redzams tas —
cits miltus maļ, cits zeltu kaļ,
cits tvarsta raganas.

Bet vakars, kurš tās gunis dedz,
jau it neko te nenosedz.
Kam acis ir — vai jauns vai vecs —,
kas redzēt grib — tas arī redz.

Pie svētbildes caur svīdumu
deg lampa godbijīga.
Un tāda lampa spīdoša
var likties visa Rīga.

Bet lampa iespīd pagrabā,
kur pelējumi rūgst,
kur ļaudis gaismu paglabā,
lai saulei nepietrūkst.

Guldz gaviles šai pilsētā,
skan apslāpētas raudas,
ir priekam savi pilsoņi,
ir bēdai — savi ļaudis.

Ai, dzīvīte, cik dzīvīte
ir prasīga un spīva —
par maz ir būt pie dzīvības —
ir jābūt drusku dzīvam.

Reiz meistars teica: «Tveri
tu manu pletīzeri!»
Bet kas tad būs, kad tveršu
un došu tam pa galvu?





Dziesma par Rīgas torņiem

Ne jau tumsai tie torņi celti,
ne jau tumsai tie torņi zeltīti.
Lai nu kam savā laikā veltīti,
galu galā gaisma tos zeltī.

Vienmēr gailim ir tornī ko dziedāt,
simtiem gadu jau klausāmies iedami.
Krusta vietā likts ciešanas dziedāt,
dzied par rītausmu mū›īgais dziedonis.

Kādi kungi un tirgoņi nākuši
zem šīm velvēm, zem kokiem, zem mākoņiem.
Tomēr, tomēr zem pērkona mākoņiem
paliek zeme un Rīga, un nākotne!

Torņi izslieties lika un izturēt,
un no akmeņiem mācīties stiprumu.
Tas uz mū›iem ir ierakstīts vitrā›ās:
«…tik tiem, kas cēla tās stiprumu.»





Ar plostu pa Gauju uz leju

Var jau nebūt aptēsti un glīti,
Var jau katram kaut kā arī trūkt.
Galvenais — ja kopā sasaistīti,
Lai pie pirmām krācēm neizjūk.

Ēst var sūru, piedzert klāt var rūgtu,
Un nekas, ja kādreiz arī salst.
Galvenais, lai dziesma nepārtrūktu —
Tā, kam siltā, cilvēciskā balss.

Krastā suņuburkšķi zied un ievas,
Nelieši un labi ļaudis iet.
Galvenais, lai tad, kad brīdis pienāks,
Jūs to visu labi atminiet.

Nu, bet tagad pavasara pali
Plostu paši jūrai pretī nes.
Galvenais ir — savās vietās palikt,
Lai to plostu sēklim neuznes.

Gan jau atkal atnāks brī›i rūgti,
Un būs kauns pēc palīdzības lūgt.
Galvenais — lai dziesma nepārtrūktu
Un lai plosts pie krācēm neizjūk.





1966. gada sākumā man piezvanīja Gunārs Priede, iedeva savu «Trīspadsmito» un palūdza uzrakstīt dziesmu tekstus komponistam Ģedertam Ramanam.
Man ir saglabājies 1966. gada 24. aprīļa vēstules uzmetums Gunāram, kurā cita starpā rakstīts:
««Viņi dejoja vienu vasaru» varētu būt «Ceļa dziesmas» vietā. To pašu, kas «C. dz.», nemēģināju saritmizēt, nav vērts. Man liekas, ka priekš Cēzara tas jaunais gabals ir pietiekoši grubuļains un arī stilā tanī pašā un noskaņā. Bet tas jau, kā Tu pats redzēsi… Ja vajadzēs, mēģināšu ko citu.»
Pirmizrāde notika 10. augustā Jaunatnes teātrī, lugu bija iestudējis Gunārs pats.
Silvija Radzobe par iestudējumu raksta:
«Gunārs Priede tekstus Cēzara dziesmām pasūtīja dzejniekam Mārim Čaklajam, ar kuru bija veidojusies laba sadarbība, iestudējot lugu «Lasīja Bebre», un kura dzejoļi dramaturgam tai laikā bija ļoti tuvi. 1980. gada vasarā, atceroties aizgājušās dienas, rakstnieks teica: «Ja es rakstītu dzejoļus, tad toreiz es to būtu gribējis darīt tā kā Čaklais.»
Vairāki no dzejoļiem, kas 1966. gadā bija speciāli rakstīti «Trīspadsmitajai», vēlāk publicēti krājumā «Kājāmgājējs un mū›ība» un ir kļuvuši ļoti populāri. Citu starpā var minēt dzejoļus «Viņi dejoja vienu vasaru», «Cik viens mēs par otru zinām?», «Dziesma par četriem baltiem krekliem». Savukārt «Dziesmiņa par Napoleonu» ir sava veida «kopdarbs» ar dramaturgu. Gunāram Priedem radās ideja dziesmai ar refrēnā skanošiem Iļjas Ērenburga vārdiem par Napoleonu un kaķēnu.
M. Čaklā dzejoļi nepalika neitrāli attieksmē pret G. Priedes lugu — tie būtiski ietekmēja tās saturu. Pirmkārt, tie piešķīra notiekošajam zināmu vispārinājumu. Otrkārt, M. Čaklā dzejai 60. gadu pirmajā pusē raksturīgs asākā, kategoriskākā formā (salīdzinājumā ar G. Priedi) izteikts ētiskais maksimālisms. Ja, teiksim, G. Priede par savu pārliecību stāsta, uzmanīgi ieklausoties pretīrunātājā (un reizēm arī paturēdams pie sevis to, kas viņu nesajūsmina), tad M. Čaklais sludina savu taisnību un, ar dzejnieku sarunājoties, iespējamas tikai divas pozīcijas — kopā ar viņu vai pret viņu. Nekādas mijiedarbes iespējas nepa-stāv. Tā kā māksla atspoguļo radītāju, tad pēc Cēzara dziesmu satura iespējams traktēt jauno komponistu arī daudz kategoriskāku, nekā to atļauj darīt dramaturga teksts vien. Tā kā Cēzara dziesmas pauž› lepna cilvēka protestu pret liekulību, kompromisiem, alkas pēc garīgas brīvības un skaistuma, tad nu lugas konflikta dimensijas paplašinās, un Anitas Sondores cīņa pret Cēzaru nav uztverama tikai kā vēršanās pret vienu jauniesācēju mūzikā, bet arī pret viņa dziesmās ietverto gara brīvību, drosmi, godīgumu.
Pats Gunārs Priede domā, ka «Trīspadsmitās» uzbūvi iespējams uztvert kā «Ugunij un naktij» analoģisku sistēmu: Bella aicina Cēzaru uz pašapmierinātību un aprimšanu, bet Sondore, pātagojot viņa patmīlību, liek tiekties pēc jauna, kvalitatīvāka snieguma radošajā darbā. Nav labuma bez ļaunuma, nav ļaunuma bez labuma. Manuprāt, piekrist dramaturgam varētu tādā gadījumā, ja Cēzara dziesmu saturs lugā (resp., M. Čaklā dzeja) nebūtu tik nopietns, dziļš, filozofiski un mākslinieciski augstvērtīgs. Cilvēks, kurš to nenovērtē, domāju, nevar tikt uztverts kā mākslas attīstības veicinātājs. Jā, nav labuma bez ļaunuma…
«Trīspadsmitā» profesionālajā mākslā interpretēta četras reizes. Katrreiz iets atšķirīgs ceļš lugas atklāsmē. Kā 60., tā 70. un arī 80. gados teātra mākslinieki un skatītāji šai lugā atrod sev vajadzīgas, nepārejošas vērtības.»
Lilija Dzene recenzijā par «Trīspadsmito»:
«Māris Čaklais, ar kuru Priede tik cieši sadarbojies, veidojot «Trīspadsmito», saka, ka viņš neprotot skaļi lasīt dzejoļus, tikai tā: lai ieklausās, kas vēlas. Tāpat kā Priede. Kā Mirdzas Ķempes miniatūrā teikts: «Tava balss ir klusa, bet neatlaidīga. Tā jautā sev, un tieši tāpēc šķiet, it kā tu jautātu man.»»
Ģederta Ramana komponētā dziesma «Ar plostu pa Gauju uz leju» ir vienīgā, kura nākamajos iestudējumos vairs neparādās.





Pakur, pakur uguntiņu





Viņi dejoja vienu vasaru

Viņi dejoja vienu vasaru…
Un pēc tam?
        Un pēc tam — un pēc tam
tagad katrs savam liktenim prasa:
Kam tad bija jābūt «pēc tam»?

Viņi dejoja vienu vasaru…
Un vēl tagad tās spuldzes skrien,
koku galotnēs skaties vai debesīs —
spuldzes skrien, zvaigznes skrien, dienas skrien…

Dienas skrien un sastājas nedēļās,
top ik mēnesis rāmāks arvien.
Un tad pienāk tas laiks, kad vairs nedejo
un kad dienas kā sapītas brien.

Tā jau notiek — pāriet un norimst…
Bet, kad esi palicis viens,
piever acis, un atkal kā toreiz —
spuldzes skrien, zvaigznes skrien…

Spuldzes vien…

Tā mēs katrs pa vienai vasarai…
Un pēc tam jau ķīvītes kliedz.
Kliedz kā jautājums, pārmetums, prasījums,
kamēr mūžīgu miegu miedz.





Drīz vien sākas «Četru baltu kreklu» pārstrāde scenārijā, tad filmas uzņemšana, un filmas komponista darbam tiek rīkots konkurss. Konkursā uzvar Imants Kalniņš. Un Ģederta Ramana jau komponētie teksti — «Dziesma par četriem baltiem krekliem», «Viņi dejoja vienu vasaru», «Dziesmiņa par Napoleonu» — tiek komponēti vēlreiz.
Filmā ietilpst arī Imanta Kalniņa dziesma «Es esmu bagāts» un «Cik viens mēs par otru zinām».
Tā neklātienē notiek mūsu — Imanta un mana — sapazīšanās.
Par filmu ir jau runāts ilgi un dikti; droši vien vēl runās.
Kad 1988. gadā beidzot notika filmas pirmizrāde, «Literatūras un Mākslas» kuratore no Centrālkomitejas Nellija Janaus man jautāja: «Māri, bet kas tur toreiz bija tāds, ko nevarēja rādīt? Kāpēc sacēlās tāds troksnis?»
Un es viņai nevarēju atbildēt. Īsti nevaru arī tagad.
Nelabvēlība pret Gunāru Priedi, Rolandu Kalniņu vai mani? Bet citi darbi taču, kauču mocīti un locīti, tomēr parādījās atklātībā?
Man pat atstāstīja kādu versiju, ka Vosam vasarnīcā nozaguši četrus kreklus, un tas tāpēc… Ne viena vien versija vēl cirkulēja, bet tās neko neizskaidroja.
Gunāra Priedes liriskais, neuzbāzīgais esamības vienas puses uzbūriens, bet aiz tā uguns — noklusētā izlaušanās. Varbūt tas?
Idiotiskā sapulce par Cēzara Kalniņa dziesmām ir zaudējusi savu padomju cenzūras, bet ne vispārierobežotības (aprobežotības) jēgu.
Jo ne jau velti arī Kanādas jauniešu iestudētais «Elpojiet dziļāk!» rāda nevis kaut kādu okupētās Latvijas politisku ilustrāciju, bet tam piemīt vispārinājuma spēks — vai šo sažņaugtību, no kuras jāizlaužas, nosaka bailīgu padomju uzraugu vai šaursirdīgu, nesaprotošu trimdas uzraugu diktāts. Stulbums ir universāls.
Jauns Uldis Pūcītis un jauna Līga Liepiņa, Žirgts Pauls Butkēvičs, un vienā kadrā arī Imants Kalniņš…
Lai nu kā — tas ir rakstīts par četriem baltiem krekliem. Gan jau kāds uzrakstīs arī par četrdesmit četriem…





Dziesma par četriem baltiem krekliem

Ja četri balti krekli
ir jaunam cilvēkam,
tas iziet var caur dzīvi
bez lielām pārdomām.

Un tikai reiz pa reizei
kāds atgādina viņam,
ka dziesma nav par krekliem,
bet ir par sirdsapziņām.

Tas pirmais — priekšniecībai
kad vajag rādīties.
Un tad nu paša gribai
vēl paliek nākamie.

Un atkal reiz pa reizei
kāds atgādina viņam,
ka dziesma nav par krekliem,
bet ir par sirdsapziņām.

Balts krekls rīta pusē,
bet melns jau pusdienā.
Bet trešais baltais krekls
top uzvilkts vakarā.

Un atkal nezin kāpēc
kāds atgādina viņam,
ka dziesma nav par krekliem,
bet ir par sirdsapziņām.

Var baltos kreklus mainīt,
kā maina uzskatus.
Bet tad, kad vakars pienāks,
tie visi melni būs.

Vai būs vēl kāda jēga
tad atgādināt viņam,
ka dziesma nav par krekliem,
bet ir par sirdsapziņām?





Dziesmiņa par Napoleonu

Alvas zaldātiņi

Es zinu tikai to, ka beigtu
Napoleonu aprok bedrē, lai tas
nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu
baro ar siltu pienu.

Iļja Ērenburgs

Spožums tā kā zivij zelta zvīņa,
slava tā kā zvaigzne — krīt un dziest.
Paņem savus alvas zaldātiņus,
nāc uz manām trepēm spēlēties!

Kur ir tavi ģenerāļi, kur ir viņi?
Ja vēl dzīvi, kādus ceļus ies?
Paņem savus alvas zaldātiņus,
nāc uz manām trepēm spēlēties!

Apraks tevi, apraks mani… Kaķēniņi,
tā kā cilvēkbērni, pienu padzersies…
Bet tu neskumsti! Ņem zaldātiņus,
nāc uz manām trepēm spēlēties!





Es esmu bagāts

Es esmu bagāts. Man pieder viss,
kas ar mani ir noticis.

Ātri skrejošās laimes stundas
un gaidu minūtes garās.
Bulvāri rudens liesmās
un dubļaini pavasari.

Pēckara plānā maize
un vēlākais — «ēd, cik gribi».
Ilgas pēc glāstiem
un pati mīlestība.

Domas tīras kā krītošs sniegs
un pa vidu netīras.
Atklātība kaila un tai
nelietība pretī.

Smaga ir tāda nasta, smaga —
vari pat aizmirst, ka esi bagāts.





Cik viens mēs par otru zinām?

Cik viens mēs par otru zinām?
Maz, pavisam maz.
It kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas,

un tomēr — cik maz mēs zinām.
Tiekamies kaut kur krustcelēs,
katrs savu kamolu tinam.
Bet gudri, cik gudri mēs —

katrs savu olekti liekam
otra dzīvei kā drēbei klāt.
Un tad dusmīgi tiekam,
ka nav vis tā, bet ir citādāk,

un izliekamies, ka pazīstam, zinām…
Bet zinām tik maz, tik maz —
it kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas…





Tālākais saistās ar «Menuetu».
«Menuets» dibināts 1968. gadā.
Jūrmalā Pumpuru vidusskolā mācījās «Menueta» pamatsastāvs — Andris Kronbergs (viņu var uzskatīt par «Menueta» dibinātāju), Juris Sējāns, Leons Sējāns, Alberts Bartaševics, Adrians Kukuvass un Raimonds Bartaševics.
Juris Sējāns: «Vienkārši uztvērām pa radio dažas pirātiskas raidstacijas, kā, piemēram, «Radio Luksemburga». Tās raidīja foršas dziesmas. Šeit visu bija nosmacējis šlāgeru vilnis, bet mēs gribējām ko savādāku.»
Divus gadus ansamblis strādā viens, tad to sāk vadīt prasīgais Jānis Blūms. Notiek tuvināšanās ar Imantu Kalniņu, dažas dziesmas ieraksta Radio. Blūms prasa pakļaušanos un disciplīnu.
1971. gada 15. novembrī pārpildītajā Mazās Ģildes zālē notiek IK MČ (Imanta Kalniņa un Māra Čaklā) kopīgs autorvakars.
Solisti ir Drāmas teātra aktieri Māra Krauze, Edgars Girgensons, Arnis Līcītis. Vakars izsauc šoku klātesošajos literatūras un mākslas uzraugos. Daļa no viņiem nomierinās pēc Marģera Zariņa pozitīvās atsauksmes «Literatūrā un Mākslā», tomēr spriega, neuzticīga uzmanīšana pavada gan Imantu, gan «Menuetu», gan mani.
Vairākas no dziesmām tapušas Liepājā.
Silvija Radzobe:
«Liepājas teātrī vairākus gadus par muzikālās daļas vadītāju strādā jaunais, talantīgais un modernais komponists Imants Kalniņš. Viņš sacer mūziku arī vairākām dramatiskām izrādēm. Taču visplašākās jaunatnes aprindās viņš tieši šajā laikā kļūst populārs un iemīļots, pat dievināts un pielūgts tieši kā «dumpīgu» dziesmu autors, kurām teksti ņemti no M. Čaklā un I. Kalniņa brāļa — dzejnieka Viktora Kalniņa — dzejoļiem. Tāpat kā I. Ziedonis, M. Čaklais un O. Vācietis dzejā, I. Kalniņš mūzikā tolaik kļūst par garīgās neatkarības un iekšējās brīvības manifestētāju. Oficiālajām aprindām I. Kalniņa dziesmas ir par «stiprām», tādēļ, piemēram, dziesmas no 1967. gadā aizliegtās filmas «Četri balti krekli» «klīst» puslegālos amatieru magnetofonu ierakstos, tām un arī pārējām dziesmām neatrodas vieta radio un televīzijā, nerunājot jau par atsevišķiem koncertiem. Taču dziesmas izplatās, tās ir pazīstamas, iemīlētas, tiek dziedātas jaunatnes neoficiālās pulcēšanās reizēs. I. Kalniņš zināmā mērā kļūst par tā laika jaunatnes elku, viņa sacerētā dziesma «Pilsētā, kurā piedzimst vējš» kļūst par Liepājas neoficiālo himnu.»
Par šo «himnu».
Gan «vēju pilsētas» telefonists, gan zārcinieks ir dokumentālas personas. Telefonists, kas stabos sēž›, — Jānis Ošenieks, pats daudzu dziesmu autors (pazīstamākā no tām «Tikai no tevis nav vēstules»), vēl tagad mīt Liepājā.
Zārcinieks Edvīns Hūns jau gadus desmit kopš Aizsaulē. Bet dzintara latvieši — kā bija, tā ir.
Interesanta man liekas «Raganas dziesmiņas» tapšanas vēsture. Agros septiņdesmitajos biju ieradies Liepājā, un Pedagoģiskajā institūtā notika mans dzejoļu vakars. Tas bija pats dzejas buma laiks, zāle bija stāvgrūdām pilna, un vakars ilga divarpus stundas. Imants atnāca uz otro daļu, bērnus tikko gulēt nolicis.
Kad sarīkojums beidzās, posāmies uz zārcinieka mājām, kur bija paredzēta ilgāka pasēdēšana. Neizpalika i glāžu tukšošana.
Kamēr klājās galds, Imants sēdēja nomaļus, pirkstiem galda stūri bungodams, bet, saviesīgai dzīvei sākoties, sameklēja vēl vientuļāku vietu, nebeidza murmināt un pirkstus vingrināt. No alkohola atteicās kategoriski.
Pēc kādas stundas, kad kompānija jau bija silta, Imants pieprasīja klavieres, bet, tā kā klavieru nebija, tad devāmies pie viņa mājās, kur Imants savā nazālajā «franciskajā» rečitatīvā norečitēja un nospēlēja mums priekšā «Raganas dziesmiņu pēc sprieduma pasludināšanas». Balādi, kurā ir gan ritmu maiņas, gan jēdzieniski pārsviedieni, gan vēstījums, gan personāžu tiešas un netiešas balsis.
Tas bija kaut kas fenomenāls — šī koncentrēšanās spēja un absolūtā mērķtiecība!
Man grūti pateikt, kurā brīdī «Menuetā» pienāca klāt vēl Juris Kulakovs, Inese Pabērza, Baiba Sējāne, bet bez viņiem es šo ansambli nemaz nevaru iedomāties.
Adrians Kukuvass, manuprāt, lieliski formulējis «Menueta» credo: «Ja Imanta dziesmas izpilda pārāk nopietni, vispār neko nevar nodziedāt. Un, ja pārāk vienkārši, — atkal nekā. Katrā dziesmā ir tāda smalka dvēselīte iekšā. Bet atslēga ir vienkāršībā.»





Pilsētā, kurā piedzimst vējš

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
varen varoša vārna zarā sēž,
jumtus plēš vējš, bet nenoplēš
pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
laivinieks laivai dēli tēš,
zārcinieks zārkam vāku tēš
pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
dzintara latvieši krogos sēž,
paēd, padzer un traukus plēš
pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
telefonisti stabos sēž,
labi, ka viņus vējš nenoplēš
pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
plēsēji — plēš, dzēsēji — dzēš,
sēdētāji — kā parasti — sēž
pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš,
pieplok pie zemes cilvēku mežs,
saknes jau vējš neizplēš
pilsētā, kurā piedzimst vējš.





Dziesmiņa par to gadījumu ar Džordāno Bruno

Pakur, pakur uguntiņu,
labo vecenīt!
Lai tā āda lobās,
lai tie mati švirkst!

Tie nav mati — dvēselīte
švirkstot taukos tek.
Re, kā sadeg ķeceri!
Re, kā viņi deg!

Pensijā jau garlaicīgi,
zobi ārā slīd —
piemet, piemet žagariņu,
labo vecenīt!

Piemet, piemet pagalīti,
malku nežēlo!
Gan jau atkal skolas bērni
saskaldīs tev to.

Žagariņu, pagalīti —
tā tā manta put…
Bet: tādus vīrus katru dienu
neredzēsi tu.

Griezies nu ap savu asi
un ap sauli vēl!
Var būt, ka pie pašām beigām
kaut kā paliek žēl?

Nepaliek? Tad pagalīti
piesviežu tūlīt!
Lai tā āda lobās,
lai tie mati švirkst.

Viduslaiki — bērnu dienas,
āzītis balts tek.
Re, kā sadeg ķeceri!
Re, kā viņi deg!





Dziesmiņa, dziedama pusčetros no rīta

Paņem violeto debesi,
paņem mākoņsodrējus.
Nav jau diez kas, nav jau diez kas,
bet var būt, ka noderēs.

Paņem manu nogurumu,
es pie tevis gribu.
Man vienalga, kā to sauc,
var arī par mīlestību.

Es tev neprasu nemaz
pasauli šo piesildīt.
Tad jau nākamajā brīdī
pieprasītu piepildīt.

Paņem manu nogurumu,
es pie tevis gribu.
Man vienalga, kā to sauc,
var arī par mīlestību.

Nav jau diez kas, nav jau diez kas,
bet var būt, ka noderēs.
Paņem violeto debesi,
paņem mākoņsodrējus.





Dzeguzes balss

Starp mašīnām, motoriem, meitenēm,
uz ielu stūriem kas salst,
starp rēcieniem, rūcieniem, svilpieniem —
murgs vai sveiciens? —
        dzeguzes balss.

Ko tu, naivā, te blandies pa pilsētu,
basām kājām pa sniegu kas dzen?
Nē, tavs «ku-kū» par vāru šim gadsimtam,
tāpēc mēs viņu atmetām sen.

Mēs to norakām bedrē sirds stūrī,
bet, kad mazliet atlaidās sals,
tā kā spītīga narcise izlīda
dzeguzes balss.

Mēs to atdevām vienai meitenei,
viņa lika pie puķēm, lai kalst.
Un tā vienmēr — ja nesalst starp sniegiem,
tad starp lapām
        kalst dzeguzes balss.

Ej kā apmātais, tātad kā brīvais,
garām uzrakstiem «Tirgus» un «Cirks»
haligali un šeika vietā
vienu dzeguzes balsi pirkt.

Bet, kad meitene paraustīs plecus,
tad tu nepaliec ilgi vairs tur —
nevar prasīt, lai visi to saprot,
ko tev nozīmē naivais «ku-kū».





Septiņas skumjas zvaigznes

Septiņas skumjas zvaigznes
aiz mākoņu plīša.
Septiņi brāļi raud.
Lieti līst.
Vēji pūš.
         Kas
mūs gaida
aiz šīs dienas aizlijušās —
aizlijusi nedēļa?
vasara?
mūžs?





Zēnu koris

Piedod, piedod, piedod man

Cauri visai dzīvei skan:
piedod, piedod, piedod man!
Piedod cilvēkam, ka dzimis,
ka viņš pūlas nenorimis;
piedod slimajiem, ka slimi,
piedod veselam, ka vesels
un šo vainu, ka mēs esam,
cauri visai dzīvei nesam.

Cauri visai dzīvei skan:
piedod, piedod, piedod man!





Floridas smiltīs

Floridas smiltīs
agaves,
agaves zied.
Floridas smiltīs
vaļi metušies.

Kas to lai zina, kāpēc. Jo
pagaidām —
nav vēl noskaidrots.
Pagaidām.
Pagaidām, pagaidām.

Vaļi, ai, vaļi,
jūras un okeāns
ir jūsu dzimtā māja.
Kāpēc tāds pašapmāns?

Kas to lai zina, kāpēc. Jo
pagaidām —
nav vēl noskaidrots.
Pagaidām.
Pagaidām, pagaidām,
mēs jau arī pagaidām.

Lielām ir jābūt
skumjām,
kas krastā sviež.
Floridas smiltīs
vaļi metušies.

Kas to lai zina, kāpēc. Jo
pagaidām —
nav vēl noskaidrots.
Pagaidām.
Pagaidām, pagaidām,
mēs jau arī pagaidām…





Melnā aronija

Dzersim melno aroniju šovakar —
laiks ar savu spārnu visus mīļi skar.

Kur nu tik ar spārnu — pašapmāns! —
samaļ mīksti, mīksti gaļas mašīnā.

Melnā ironija, saldi rūgtais prieks…
Padziedi un atkal drusku tālāk tiec.

Dzersim melno aroniju šovakar —
vēl jau manas rokas tevi glāstīt var,

vēl jau redzu acīs baltu sauli lecam,
vēl jau jūtu blakus dažu drošu plecu,

vēl jau sirdij serdi zobi neaizskar.
Dzersim melno aroniju šovakar!





Raganas dziesmiņa pēc sprieduma pasludināšanas

1647. gadā vilkaču prāvā Rīgas tiesas priekšā stājās Vecmuižas dzirnavnieks Blendēs Indriķis un viņa sieva Anna. Tiesas gaitā abi, protams, atzinās burvestībās un sakaros ar Nelabo. Noklausījusies spriedumu, Blendēs Anna iesaucās: «Lai uguns iziet caur manu sirdi!» Viņa to saprata pavisam konkrēti — proti, ka viņu sadedzinās.

Saule riet, saule riet
aiz tālām galotnēm.
Tur saulīti dzelžos slēgs
deviņām atslēgām.

Tur saulīti pratinās,
tur saulīte sapīsies…
Tur saulīte atzīsies —
nobūrusi, nobūrusi.

Kad tā saule atkal lēks,
manas ķēdes vaļā slēgs.
Uguns ņems acu gaismu,
manu jaunu augumiņu.

Tad varbūt — lai tā saule
paliek dzelžu dzelžos slēgta?
Tad varbūt — neļaut vairs
it nekad tai saulei lēktu?

Nē, tiesnesi taisnais,
nē, bende bēdīgais
un jūs, liecinieki
(pie saviem priekiem),

klausieties,
ausis
taču jums dzirdīgas:

LAI UGUNS IZIET CAUR MANU SIRDI!

Tu man briesmās staru sviedi
(atceries?),
nu tad, saule, ziedi, ziedi!
Un — atceries!

Miežuvilki, rudzuvilki,
skrieniet sauli atbrīvot!
Sāpi nevar pārsāpēt —
skrieniet ķēdes pārzāģēt!

                *

Paldies, mani dieva suņi, —
rīts deg vienās magonēs.
Tie nav prauli, malduguņi —
saule lec. Saule lec!





Miegadziesmiņa

Leknā vakar pļavā
iznāk basa zvaigzne,
iznāk pusnakts saulīte
nospīdēt līdz rītam.
Nebaidieties tumsas,
tā ir gaismas maizīte,
guli, mana dziesmiņa,
guli, dzejolīti.

Nebaidieties ļaunos,
tie sen aizmiguši,
noguruši, piekusuši
ļaunu darīt citiem.
Nomodā ir zvaigzne
lejkanniņu rokā…
Guli, mana dziesmiņa,
guli, dzejolīti.

Klusa, klusa gaisma
nāk pa visiem ceļiem,
pilna, pilna bļoda
pietecēs līdz rītam.
Būs mums ar ko nomazgāt
nost no sejām nakti.
Guli, mana dziesmiņa,
guli, dzejolīti.





Dziesma par zvaigznīti

Labvakar, tas ir, labrīt!
Acis izberzē un ost,
kāpj pa trepēm zvaigznīte
spīdēt debess augstumos.

Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.

Bet, ja kādam sirds, tad tā
priecājas un reizēm sāp.
Prieks dod zvaigznei spožumu,
sāpēšana — možumu.

Labvakar, tas ir, labrīt!
Simti, tūkstoši kad ost,
nespīd vairs zvaigznīte —
debess vienos zvaigznājos.

Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.





Zvaigznītes iedegšanās

Debess zilā, zeme zaļā,
mēs tik daudz ko gribam, gribam.
Veriet savus logus vaļā —
gribam zvaigzni redzēt zibam.

Iesākas darba rīts —
saulesstars iespīdas mazs.
Darbiņš kad padarīts —
zvaigznīte iedegas.

Negribam, lai nāves lietus
pāri mūsu galvām līņā.
Gribam, lai pār zemi lido
baloži un baloniņi.

Vienam tas darāms nav.
Kopā ir jādara tas.
Atnāci? Sveiks, mans draugs!
Zvaigznīte iedegās.





1970. gada beigās vai 1971. gada sākumā mani sameklēja Alfrēds Jaunušans un prasīja, vai es zinot tādu lugu kā Ferenca Molnāra «Lilioms». Protams, es zināju šo lugu, ko savulaik latviski bija tulkojis Kārlis Freinbergs. Es šo darbu uzskatīju (un arī šodien vēl uzskatu) par vienu no brīnumainākajiem pasaules dramatiskajiem darbiem.
Neliela domu apmaiņa izcēlās ap komponista kandidatūru. Beidzot tomēr palikām pie Imanta, par kuru iestājos kā par vienīgo iespējamo variantu. Tobrīd Imants bija lauzis kādu līgumu ar kinostudiju, tāpēc Alfrēda Jaunušana bažas acīmredzot bija vietā.
Pēc mums atvēlētajām divām nedēļām Imants bija klāt. Un, kad viņš citu pēc citas nodungāja Lilioma «Dziesmu par karuseli», «Policista songu», «Mēness leitnantu», Muškātnes dziesmu «Vēlā roze» un «Akāciju palagu», Jaunušans mazajā mēģinājumu telpā sāka dejot…
«Lilioma» pirmizrāde notika 1971. gada 5. aprīlī. Lilioms bija Uldis Dumpis (vēlāk Ģirts Jakovļevs), Jūlija — Astrīda Kairiša (vēlāk Dina Kvelde).
Manuprāt, iestudējums savlaik netika pienācīgi ievērots. Varbūt tā bija lugas savādība, varbūt brīvais gars ar visu savu neordināro ētiku un nosacītību… Teātra ierēdņi to repertuārā lika samērā reti. Bet, kad izrādi noņēma no repertuāra, skatītāji to bija paguvuši iemīlēt. Daudzi prasīja tās turpināšanos, bet teātris attapās par vēlu.
Jaunušans vēlreiz mēģināja saņemties jaunam iestudējumam, es pat jaunu prologu uzrakstīju šim gadījumam, bet… Lilioms tā arī palika gan Ulda Dumpja un Ģirta Jakovļeva, gan Astrīdas Kairišas un Jāņa Kubiļa Augstā dziesma.
Dziesmas tika novērtētas visai labi — metrs Hausmanis uzteica — teksti esot «asprātīgi»: «Reizēm melodija ir jautra, vieglprātīga, tad motīvs variējas un kļūst smeldzīgi skumjš.»
Īstā dzīve, laimīgs liktenis Imanta Kalniņa dziesmām sākās jau pēc izrādes noņemšanas. Lilioma dziesmu dzied gan kori, gan ansambļi. Simtiem reižu to dzied Austra (nesen izdotajā Imanta kasetē «Pilsētā, kurā piedzimst vējš» kopā ar Austru dzied arī Ieva Akurātere), arī Muškātnes «Vēlo rozi» un «Mēness leitnantu». Klasisks Austras repertuārs.





Dziesma par karuseli

Lilioma motīvs

Atkal — atkal ir debesis pušu,
mums ir ielāpi jāuzliek tām!
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
zem šīm baltajām akācijām!

        Jo tu esi dzīvs,
        jo tu esi dzīva,
        viens zirgs vēl ir brīvs,
        viena vieta uz brieža vēl brīva!

Tas ir nieks — dzīvu uguni norīt,
ja tik aliņš ir, virsū ko dzert.
Te mēs ugunis uzkožam korī,
korī ejam naktstaureņus ķert.

Ei, jūs, pogotie, noslēpiet dunčus,
kamēr kāds vēl nav palicis stīvs!
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
tas ir karogs, kas mūžīgi plīv!

Vai jums vēderā dienišķā desa
vai tur vienkārši vardes kurkst —
te mēs visi vienādi esam;
vai tad būs tā vēl citur kaut kur?

        Te tu esi dzīvs,
        te tu esi dzīva,
        viens zirgs vēl ir brīvs,
        viena vieta uz brieža vēl brīva.





Fičūra dziesma

Kas sestdiena bez skuķa?
Kas iela ir bez kruķa?
Es lūdzu katru špiku:
Draugs, strādā, bet ar šiku!
Vēl nezinām, kas bija.
Varbūt tik lietiņš lija?

Bet klāt jau, bet klāt jau,
bet klāt jau policija.
Ei, vecais kraķi, kruķi,
tu nenobradā puķi!

Aiz šlipsēm ķer un vestēm…
Un spundē tik aiz restēm…
Vēl nezinām, kas bija.
Varbūt tik lietiņš lija?
Bet klāt jau, bet klāt jau,
bet klāt jau policija.





Policistu dziesma

Ar cirvi sievasmāti glabā
un gaļu sabāž kumodē.
Un tāpēc policijai jābūt
par visiem vienmēr nomodā.

Ejiet droši, pilsoņi,
šaizemē un debesīs!
Policija sagaidīja —
policija pavadīs.

Var nenotikt ne čiku, grabu,
bet — ķeizarvalsts jau nodota!
Un tāpēc policijai jābūt
par visu vienmēr nomodā.

Dziediet droši, pilsoņi,
šaizemē un debesīs!
Policija sagaidīja —
policija pavadīs.

Ļaunums cilvēkā no dabas,
katrā viņa nodomā.
Tāpēc policijai jābūt
vienmēr par visu nomodā!

Guliet droši, pilsoņi,
šaizemē un debesīs!
Policija sagaidīja —
policija pavadīs.





Mēness leitnants

Tai stundā, kad jūtu — zem kleitas
kā sirds tur apakšā pukst,
iziet apgaitā mēness leitnants
ar soli vieglu kā čuksts.

Gar manu logu viņš aizslīd,
kā viņam acis zib!
Es zinu — tas ir aizliegts,
bet mana sirds to grib!

Cik visam pogas ir spožas,
cik gaita lunkana tam!
Ar zvaigznēm mundieris nošūts,
epoletes — ar komētām!

Gar manu logu viņš aizslīd,
kā viņam acis zib!
Es zinu — tas ir aizliegts,
bet mana sirds to grib!

Viņš pasmaida vienu smaidu no smaidiem
un galanti salutē.
Kā lai es projām to raidu?
Kā lai es pasaku: «Nē!»

Gar manu logu viņš aizslīd,
kā viņam acis zib!
Es zinu — tas ir aizliegts,
bet mana sirds to grib!





Vēlā roze

Muškātnes dziesma

Nozied mūžs, lai kā pret sauli grozies.
Tāpēc jāiemācās biežāk smiet.
Skaties — vēla dzeltenīgā roze —
rudenim par spīti — dārzā zied.

Smagi mākoņi plēš padebesi pušu…
Nāc, mans vēlais, nāc, mans kvēlais, nāc!
Sen jau visi ērkšķi nodiluši —
redzi, paļāvīgs mans kāts un prāts.

Ievelc smaržu savās dāsnās nāsīs,
tā spēj smaržot tikai pēdējs zieds,
pirms vēl sasalušas kvēlās lāses,
pirms vēl logos ledus rozes zied.





Dziesmiņa par akāciju palagu

Balts ir akāciju palags,
vai tu gribi tādā gulēt?
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev akāciju palags.

Vai tu negribi vai gribi,
būs tev manas vēsās rokas
un uz katras tavas bēdas
viena zaļa kļavas lapa.

Alus putos biezu putu,
tu tur muti atveldzēsi,
tā kā rudens rītā zirgu
peldināsi savu sirdi.

Guli, guli manā klēpī…
Vai mēs negribam vai gribam,
melnā naktī aužas diena —
baltais akāciju palags.





Un tagad viens intermeco.
«Uz galda maza vāze» — tā sākas savulaik populāra Jāņa Ozoliņa dziesma. Rakstnieku savienībā septiņdesmitajos gados reiz bija tāds saviesīgs vakars, kura gaitā bija jāapdzejo vāze. Turpat uz vietas Benjāmiņu namā tapa šis ekspromts.
Reiz citu gabalu vidū Imantam iedevu arī šo tekstu, un viņa komponēto roku ilgus gadus «dragāja» «Menuets».
Atceros kādu svētku ballīti Dubultos, kur dejotāji pieprasīja «Mazo vāzi» atkārtot, līdz visi krekli mirka sviedros.
Imanta pirkstu spriegums paliek katrā māla pikucī, kas šo spriegumu impulsē.





Uz galda maza vāze

Uz galda maza vāze.
Zem galda liela glāze.
Ja mēs to glāzi tukšosim,
ja mēs to glāzi tukšosim,
tad šonakt vēl,
tad šonakt vēl,
vēl šonakt Rīgu redzēsim.

Tu esi mana neļķe.
Es tevi vāzē lieku.
Tu dari man,
es daru tev
to vienkāršāko prieku.

Ja mēs to glāzi tukšosim,
ja mēs to glāzi tukšosim,
tad šonakt vēl,
tad šonakt vēl,
vēl šonakt Rīgu redzēsim.





Un nu septiņi dziesmu teksti (no kāda duča), kas sacerēti Federiko Garsijas Lorkas lugai «Brīnumainā kurpniecīte». Lugu iestudēja Mihails Kublinskis, galvenajās lomās bija Māra Krauze, Jānis Kubilis, Karps Klētnieks, bet, ja pareizi atceros, spēlēja arī Uldis Dumpis un Jānis Skanis.
Pirmizrāde notika 1974. gada 29. maijā, un kritiķi to vērtēja visai rezervēti, lai neteiktu vairāk. Dziesmu tekstus nevarēja pieņemt ne Arvīds Grigulis, ne Guntars Pupa. Pēdējais gan vienu dziesmu nosauca par «melodiski pievilcīgu», otru par «spilgti ekspresīvu», savukārt Līvija Akurātere uzteica Māras Krauzes dziedājumu dziesmās «Melnos tālumos» un «Melnas vīnogas, karstas debesis».
Agri Aizsaulē aizgājusī Māra Krauze bija skaista Drāmas teātra aktrise ar brīnumainu balsi un dramatiskām dotībām. Imanta Kalniņa dziesmas viņa dziedājusi arī kopā ar «Menuetu».
Man tomēr žēl šo dziesmu, tajās — neatkarīgi no tā, vai tās kalpoja Lorkas lugas vajadzībām vai ne, — ir karsts un brāzmains, aizturēts un ironisks Imants Kalniņš. Ja vien notis būtu saglabājušās…





Melnos tālumos

Melnos tālumos ir tādi tirgi,
kur pie zibeņiem piesieti zirgi,
bet nevienam nav pieliktas cenas,
tikai katram pa ēnai, pa ēnai.

Vienu zibeņu zirgu man dodiet,
lai es atelšos elpu vēl šodien,
bet zem apgāztās debesu bļodas
neviens nedod kā godīgā bodē.

Melnos tālumos — tur viņi zina,
ka mēs neesam no pelēka svina,
ka mums arī nav pieliktas cenas,
tikai katram pa ēnai, pa ēnai.





Melnas vīnogas, karstas debesis

Melnas vīnogas, karstas debesis.
Dunča pārplēsts, zils pamales zīds.
Ne vairs vīnogas, tikai ēnas vien
manā grozā krīt tagad un krīt.

Putni debesīs, ko jūs bēgat prom?
Es jau neprasu jums it neko.
Jo, kad pantera lēcienam sastings,
es vēl pagūšu ieraudzīt to.

Viss ir pareizi, kalni brālīši,
kuprī labi var kliedzienu slēpt.
Upes aizlido, jums ir jāpaliek.
Jāmāk klusumu mugurā ģērbt.

Melnas vīnogas, karstas debesis,
smagām kājām pa tevi kāds brien…
Nokrīt plīvurs no gurdajām acīm,
ēnu maize kad ēsta, cik lien.





Nepamet mani

Noskatītas no lilijas
ir tavas plecu līnijas.
Tev marmora priekša un sāni,
bet ausis no porcelāna.

Nepamet mani, nepamet mani,
vientuļnieku, šai ceļmalā,
padzirdi mani, padzirdi mani,
padzirdi mani kaut vērmelēm!

Cik vēl degošus mēnešus
es tavā ugunī plēnēšu?
Būšu laimīgs, ja pieņemsi
mani kaut dārzā par gliemezi!

Par dvēseli viegli spriest tiesu,
bet kā lai es remdēju miesu?
Nepamet mani, nepamet mani,
vientuļnieku, šai ceļmalā,
padzirdi mani, padzirdi mani,
padzirdi mani kaut vērmelēm!





Mākoņu maliņa

Tu esi saule
šai pasaulē!
Jel atsedz savu
man dekoltē!

Tikai vienu mākoņa maliņu,
nemaz nevajag pašu galiņu,
lai es ieraugu krūšu saliņu,
atsedz vienu mākoņa maliņu,
tikai vienu mākoņa maliņu!

Vienalga man —
vai nakts vai rīts,
es nākšu gaidīts
vai negaidīts!

Tikai vienu mākoņa maliņu,
nemaz nevajag pašu galiņu,
lai es ieraugu krūšu saliņu,
atsedz vienu mākoņa maliņu,
tikai vienu mākoņa maliņu!

Ja pats te neesmu,
tas nav nekas!
Te — mana sirds;
un tas nav maz!

Tikai vienu mākoņa maliņu,
nemaz nevajag pašu galiņu,
lai es ieraugu krūšu saliņu,
atsedz vienu mākoņa maliņu,
tikai vienu mākoņa maliņu!





Pomeranču vainadziņš

Tā man mūžam ir mīkla,
tikai liktens to zin,
vai tās mēles tur tīklus
vai vien mežģīnes pin.

Bet tu, re, kā cauri dienām
viņas galvā staro viņš —
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

Atliek iet man, kur vedīs
vienreiz iesāktais ceļš.
Man ir sudraba ķēde,
bet dzīve no dzelzs.

Tomēr, tomēr cauri dienām
viņas galvā staro viņš —
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

Čūska līdzīga ir kokam,
mīlai līdzīgs ir vilts.
Viss man izslīd no rokām
tā kā nagla vai smilts.

Tikai, tikai cauri dienām
viņas galvā staro viņš —
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.





Dziesma par spāņu zābaku

Pa dzīvesceļa radzēm
iet kurpītes ar sprādzēm…
Bet mēs — mēs zinām labāku,
mēs zinām spāņu zābaku.

Ne tur vajag ādas,
ne tur oderes.
Kad būs zābaks gatavs,
gan jau noderēs.

Gan jau kādam noderēs.
Ar dzīvesgudrām skrūvēm
tāds zābaks stingri būvēts.
No potītēm līdz ceļiem
priekš visiem dzīves ceļiem.

Kad pievelk bleķa tapiņas,
no kājām paliek lapiņas.
Ne tur vajag ādas,
ne tur oderes.

Kad būs zābaks gatavs,
gan jau noderēs.
Gan jau kādam noderēs.





Ar apmetņiem plecos

Ar apmetņiem plecos,
ar akmeņu sejām
tie nāca un lūdza
uz deju, uz deju.

Kaut asinis stinga
kā vīnogas salnā,
bet balta bij gaisma
no kalniem, no kalniem.

Pirms atzinās vēji,
pirms dziedāja gailis
man atkrita mute,
man aizbēga bailes.

Tā gaisma, es teicu
tiem kokardēs tieši,
nāk šurpu no Viņa,
no austošiem piešiem.

Jūs domājat — saule,
bet aust Viņa piere.
Tā atnesīs dienu,
tā atnesīs mieru.

Un aizgāja viņi
pa nomaļu purviem,
ar apmetņiem plecos
brien stāvi ar kurvjiem.

Kā asiņu lāse
ik vīnoga salnā.
Bet oranža gaisma
jau dejo aiz kalna.





Divas Imanta Kalniņa dziesmas — «Blūzs» un «Bāka» — tieši saistītas ar Austru Pumpuri. Režisors Gunārs Piesis pēc ilgas piespiedu dīkstāves bija ticis pie darba — filmas «Tavs dēls» uzņemšanas.
Scenārijs bija vārgs, tēma diez vai aizņēma Gunāra māksliniecisko domāšanu, tāpēc viņš gribēja piesātināt filmu ar dažādiem blakusgājieniem. Viena iecere bija — panākt, lai Imants Ziedonis lasa «Epifānijas», utt.
Šis tas jau Gunāram arī izdevās. Kaut arī filmēties «inteliģences epizodē» atteicos, viņš man piedāvāja uzrakstīt vairākus dziesmu tekstus Imanta Kalniņa dziesmām, ko filmā dziedātu Austra Pumpure.
Austrai filmā būtu jātēlo cūkkope. Vai Austra tādus vien piedāvājumus redzējusi? Viņa bija ar mieru, un tapa divas skaistas dziesmas, kuras nu jau neatkarīgi eksistē vairāk nekā divdesmit gadus.
Austošs ir viņas vārds, austoša Austras darbība Liepājā, mūzikā, jaunajos Austras bērnos. Tāpat kā pirms divpadsmit gadiem, kad rakstīta šī eseja.

AUSTRA

Un izrādās — visiem ir gana. Imants Kalniņš neapstrīdams un suverēns skan no koru svēlajām mutēm, žirgtajiem bērnu ansambļiem, skan no koncertestrādēm un roka festivālos, skan no Dziesmu svētku estrādes. Vai var aizmirst epizodi, kad vesels Maskavup traucošs vagons uz Andreja Upīša simtgadi dimdina fragmentus no iepriekšējā vakarā Operas namā dzirdētās Imanta Kalniņa un Andreja Upīša oratorijas «Rīta cēliens» pirmatskaņojuma — «Vecā Bābele ir kritusi»? Nekas nav kritis. Bet… varbūt tas ir prieks par iespējamību?
Bet sešdesmitajos šis pats demokrātisms, kas tagad ir uzziedējis un nobriedis, pastāvēja vēl tikai atsevišķu cilvēku izpratnē un plašāku jaunatnes aprindu apjautās. Viens tāds uzticams ansamblis, kas stāvēja Imantam līdzās visos dzīves brīžos — gan personiski, gan sabiedriski grūtos, bija «Menuets» ar Jāni Blūmu un otrs — klusāks, intīmāks pols — Austra Pumpure.
Un, kad Liepājas teātra koncertmeistare Austra Pumpure iznāk uz Mākslas darbinieku nama skatuves, Ģildes proscēnijā vai arī — vēl labāk — savās mājās, Liepājas teātra Mazajā zālē, ar savu otro Imanta Kalniņa dziesmu programmu, — es iekšēji iesaucos: «Atkal, atkal ir debesis pušu…».
Un, kaut arī šī dziesma nāks tikai koncerta beigās kā neiztrūkstoša piedeva, tā uzšalc to īpašo atmosfēru, kura tik izšķērdīgi brāzmo agrīnajā Kalniņā un kuru tik veiksmīgi atšifrē Austra.
Debesi — tavu šīsdienas, šībrīža debesi — kopā šuj vientuļa, neuzspēlēta balss. Balss tev. Vēlāk debesi kopā šūs koris, un tas būs cēli un vareni.
Pirmās programmas bukletiņā teikts:
«…negaidiet Austras Pumpures izpildījumā graujošus forte fortissimo ar modernām skaņu iekārtām, negaidiet līdz pilnībai izkoptus vokālus dotumus, bet atcerieties šī dziesmu vakara (mēs taču to nesaucam par koncertu) pieteikumu: «Aicinām visus, kam tuvas Imanta dziesmas, padziedāt kopā ar mums!»»
Sešdesmitajos gados Rīgas kinostudija taisījās (jau bija sākusi) uzņemt filmu pēc O. Zeļļa scenārija. Es scenāriju tiku lasījis pie Imanta mājās (viņš gribēja vēl dziesmu tekstus) un varu teikt — scenārija autors var būt apmierināts, ka palika šī dziesma par Johanu, ko ekspansīvais Andris Bērziņš dzied Dailes teātrī iestudētajā Gunāra Priedes lugā «Nāc uz manām trepēm spēlēties», bet kas pavisam citādāk — noslēpumaināk, sazvērnieciskāk — skan Austras izpildījumā.

Viduslaiki — bērnu dienas. Āzītis balts tek

«Dziesmiņa par to gadījumu ar Džordāno Bruno» Austras izpildījumā skan pavisam aizrautīgi. Vienubrīd tā vien liekas, ka Austra ir dedzināmā ķecere, otrbrīd — «nevainīgā» ugunspiesviedēja vecenīte, tad līksmojošais pūlis (Piesvied, piesvied pagalīti, malku nežēlo) un arī pūļa pretstats, antipūlis. Nu, protams, ka antipūlis. Cilvēka balss.
Austrai piemīt spēja panākt visai attāla materiāla aktualizāciju, īpaši teātra dziesmās. Un dzīvo Imanta teātra dziesmas — Austras vakaros ataust dziesmas no Andreja Upīša «Laimes lāča», dziesmas no izrādes «Princis un ubaga zēns» (brāļa Viktora vārdi), brīnumainā «Brīvības dziesma» no izrādes «Brēmenes muzikanti» (Maijas Līcītes teksts).

Pilsētā, kurā piedzimst vējš

Vai tā ir Liepāja, par kuru Austra dzied sava koncerta sākumā un izskaņā (otrajā programmā jau ar saviem palīgiem — Liepājas teātra jauniešiem)? Jā, tā ir Liepāja — tekstam topot, pavisam dokumentāla. Bet reizē tā arī nav tikai Liepāja.
Latvija ir Austras dzimtene, Nīca un Liepāja, bet Austras dzimtene ir arī dziesma.
Tāpēc viņu saprot esperantistu simti un tūkstoši. Tāpēc izbrīnā, vaļā acīm viņu, krievvalodā dziedošu, klausās uz Maskavas Centrālā literātu nama skatuves un pēc koncertiem prasa, kur viņa spēlēs vēl.
Imants, Austra un ģitāra — neskatoties uz visas pašdarbības mākslas profesionalizēšanos (bet varbūt — tieši skatoties uz to?) — šai trijotnei ir kāda burvju mākslas rīkstīte, kas vienmēr noliecas uz to pusi, kur pulsē kaut kas dzīvs.

Viņa par tevi lūdz

«Nakts staigā tevī kā vārtos» — dzied Austra dziesmā Gunāra Pieša filmai «Tavs dēls», kurai Imants šo dziesmu un «Blūzu» komponēja un kurā Austra spēlēja savu dziedamo kino lomu. Tad, kad sākās kinospecifikas nosacītā mērķtiecīgā filmas apgraizīšana, protams, no dziedāšanas palika tikai juceklīgs fons, tomēr palika — arī šīs divas dziesmas. Vienu no tām — «Blūzu» — krājumā «Pulksteņu ezers» esmu veltījis Austrai. Abas šīs dziesmas Austrai īpašmīļas.
Liekas, ka te viņa visvairāk dod no saviem pagrabiem — draudzīgi savējā, «čomiskā» Austra atklāj kaut ko tik pavisam vāru, vieglievainojamu, ka man gribas — kaut es to tekstu savlaik būtu rakstījis krietni īsāku. Man ir ›žēl tik nesaudzīgas atklāsmes, un tieši tai momentā, kad es, mākslinieces iedrošināts, esmu pārvarējis šo žēlumu, manī ir notikusi māksla.
Tā ir mū›īgā mākslinieka nežēlība pret sevi, kas uzrada bāku, kura gan lūdzas un sūdz, bet arī mirkšķina savu neizskaužamo cerību.





Blūzs

Austrai Pumpurei

Tai ir jābūt lielai mākai —
jūru dabūt gliemežvākā.
Bet ir māksla divtik jauka —
izdabūt no vāka laukā.

Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas dedzi,
tu to visu labi redzi.

Viena lāse sausā rīklē —
pašas atritinās mīklas.
Kaut kas silts pie salta kakla —
un tu noklājies kā paklājs.

Zvaigznīt, zvaigznīt, tu, kas svini,
tu mūs arī labi zini.

Naža gals vai mata tiesa —
vienam gars, bet otram miesa;
kas tā ir par mūža lietu —
vienmēr viena sprīža pietrūkst?

Zvaigznīt, zvaigznīt, ja tu zini,
eh, ja zini, uzmirkšķini!
Nav ko turēties pie stara,
tas ir — kā pie sausa zara.

Brīdi atšķiries no bara,
pieglaudies pie silta sara.
Zvaigznīt, zvaigznīt, ko tu trīci?
Labāk padziedi mums līdzi!





Bāka

Aiz tāliem lediem, ko dienā
saule ar stariem griež,
viscauru nakti bāka
rokas pret debesīm sviež.

It kā putnus tur laistu
bākas stars spoži skaļš,
iežēlotos tūlīt
un sauktu tos atpakaļ.

Bet varbūt bāka ko prasa,
žēlojas, draud vai sūdz?
Nakts tevī staigā kā vārtos.
Viņa par tevi lūdz.





Uzdrīksties, gaisma, uzdrīksties!





Cīruļa atgriešanās

— Cīruliņ, mazputniņ,
ko redzēji debesīs?
— Redzēj pili nodegam,
redzēj jaunu uzceļam.
— Cīruliņ, mazputniņ,
kas dziedāja debesīs?
— Dziedāj ļaudis dedzinām,
dziedāj citi uzceļam.
— Cīruliņ, mazputniņ,
kas raudāja debesīs?
— Raudāj ļaudis dedzinām,
raudāj citi uzceļam.
— Cīruliņ, mazputniņ,
vai tu biji debesīs?
— Tas nav stiebriņš apsarmots.
Tas — Dieviņa sirmais mats.





Romualda Kalsona «Ķēžu dziesmu» cikls («Cīruļa atgriešanās», «Dziesma par karakalpu», «Dziesma par Jēkabu, Jēkaba rekrūti», «Dziesma par samaitāšanu», «Cilvēka ceļš») ar maniem vārdiem komponēts 1974. gada septembrī, bet jau 27. oktobrī piedzīvojis pirmatskaņojumu — dziedāja Ilga Tiknuse, pie klavierēm — Rima Bulle. Pēc tam to iestudējusi un dziedājusi Antra Bigača. Kā izsakās komponists: «Šis cikls man ir tuvs vēl šobrīd un ir visai īpatnējs starp maniem divdesmit cikliem.»
Ja var teikt, ka šim ciklam ir bijis laimīgs liktenis, tad Romualda Kalsona «Dziesma par Rīgas bruģi» tika «no-bloķēta» vēl pirms ieraksta Radio studijā.
Par to liecina Arvīda Bomika (tobrīd «Literatūras un Mākslas» mūzikas daļas vadītājs) man redakcijā atstāta zīmīte:
«1974. gada 7. oktobrī Roma Kalsons pavēstīja, ka «Dziesmu par Rīgas bruģi» uzrakstījis, bet radio «cenzors» I. Īverts teksta dēļ noraidījis.
Uz tālākiem panākumiem un augstākiem sasniegumiem! Arvīds.»
Ilmārs Īverts — ilggadējs literatūras un mākslas uzraugs, gan būdams «Cīņas» redaktors, gan Radio un TV komitejas priekšsēdētājs. Viena no tumsonīgākajām stagnācijas laika personībām, «buržuāzisko nacionālistu» un «formālistu» apkarotājs, sevi uzskatīja par lietpratēju kultūras dzīves procesos.
«Cīruļa atgriešanos» komponējis arī Juris Pavītols, bet «Dziesmu par Rīgas bruģi» — Uldis Stabulnieks.





Dziesma par karakalpu

Lieli kungi — karakungi
jaunu puisi karā sūta;
puisis negrib karā iet,
puisis sūta viņus dienēt.
Karakungi — lieli kungi
puskungu pie puiša sūta;
puisis negrib karā iet,
puisis sūta viņu dienēt.
Puskungs nezin, ko nu darīt,
sūta savu kapurāli;
puisis negrib karā iet,
puisis sūta viņu dienēt.
Kaprālis plēš sirmos matus,
sūta savu puskaprāli;
puisis negrib karā iet,
sūta puskaprāli dienēt.
Puskaprālis traukus dauza,
sūta savu priekšstrādnieku;
puisis negrib karā iet,
sūta priekšstrādnieku dienēt.
Priekšstrādnieks ir centīgs zēns,
aiziet kungiem nosūdzēt;
un kā labā pasakā —
kungi saka: ej vien mājā,
rīt būs viss kārtībā.
Karakungi — lieli kungi,
tie sauc nāvi palīgā,
izkapina izkaptiņu,
ieģērbj dāmu kažokā.
Līdzko Viņa nonāk teju,
līdzko Viņa parādās,
puskungs bļauj uz kapurāli,
kaprālis uz puskaprāli,
puskaprālis priekšstrādnieku
pa stīgai stīdzinā;
nu ir drosme priekšstrādniekam,
nu grib puisis karā iet.
Nu ir karakalpi foniem,
nu ir zēni leģioniem —
paskaties, kā acis zib,
paskaties, kā karot grib!





Dziesma par Jēkabu, Jēkaba rekrūti

— Ku ta tu biji, Jēkabiņ mans?
— Gambijā, Gambijā, kundziņi mans.
— Ko tu tur darīji, Jēkabiņ mans?
— Taisīju andeli, kundziņi mans.
— Ko ta tu pārdevi, Jēkabiņ mans?
— Zīda lentes, spoguļus, kundziņi mans.
— Ko ta tu nopirki, Jēkabiņ mans?
— Duj brangus nēģerus, kundziņi mans.
— Ku ta tu liki tos, Jēkabiņ mans?
— Pārdevu tālāk, kundziņi mans.
— Kur ņēmi naudiņu, Jēkabiņ mans?
— Jēkaba naudiņa, kundziņi mans.
— Ku ta tev naudiņa, Jēkabiņ mans?
— Jēkabam, hercogam, kundziņi mans.
— Kur liki naudiņu, Jēkabiņ mans?
— Jēkabam, hercogam, kundziņi mans.
— Vai tu tur nezagi, Jēkabiņ mans?
— Paši klāt pienesa, kundziņi mans.
— Ku ta viss palika, Jēkabiņ mans?
— Jēkabam, hercogam, kundziņi mans.
— Arī bultu bultotie, Jēkabiņ mans?
— Tie nu gan dūksnājos, kundziņi mans.
— Vai ta tevi neķēra, Jēkabiņ mans?
— Izspruku sveikā, kundziņi mans.
— Ku ta tu tik steidzīgs, Jēkabiņ mans?
— Nīderlande aicina, kundziņi mans;
Nīderlande aicinā —
mums jāiet palīgā!





Dziesma par samaitāšanu

Nakte, nakte, tumsa, tumsa
solās mani samaitāt.
— Izskait zvaigznes debesīs,
tad tu mani samaitāsi!
— Labi…
        Zvaigznes saskaitītas,
reģistrētas reģistros;
nu es ņemu savu daļu.
— Izlauz celmus Daugavā,
tad tu mani samaitāsi!
— Labi…
        Daugava līdz ceļiem,
laužu celmu pēdējo;
nu es ņemu ņemamo!
— Skaiti, nakte, skaiti, tumsa,
skaiti savu skaitāmo.
Es te arī esmu nācis
tavu tumsu izskaitīt.





Cilvēka ceļš

— Kur tu teci tā kā pele,
kur tu teci, cilvēciņ?
— Tecēj vienu vārdu teikt,
tikai vienu smagu vārdu.
— Kā tev tur nenosita?
— Es iebēgu pasakā.
— Kā tu tur nenosali?
— Es pie dziesmām sildījos.
— Kā tu tur nesadegi?
— Katrs ņēma pagalīti,
sev ap galvu vēzēdams.
Nu no katras pagalītes
deg ap galvu vainadziņš.





Divi spēcīgas intelektuālas ievirzes komponisti — protams, protams, ar spēcīgām liriski dramatiskām pazemes straumēm un tomēr — intelektuāļi.
Pēteris Plakidis un Pēteris Vasks.
1975. gadā komponēts un 1983. gadā izdots Pētera Plakida cikls «Trīs Māra Čaklā dzejoļi» mecosoprānam un klavierēm. Koncertos mecosoprānu dziedāja Maija Krīgena un pie klavierēm bija Pēteris Plakidis.
«Auseklis» un «Rudeņa rītā» publicēti šai nodaļā, «Raganas dziesmiņa pēc sprieduma pasludināšanas» — iepriekš.
Mani allaž ir pārsteigusi abu šo komponistu tekstu izvēle. Šie teksti šķiet gandrīz vai tādi kā nekomponējami, vismaz neietilpst tajos, kurus «nes» doma, jūta un aliterācija.
Priecīgs esmu par Pētera Vaska pievēršanos maniem dzejoļiem.
«Mūsu māšu vārdi» un «Baltais fragments» ir viņa dziesmas vīru korim.
Bet pavisam unikālas ir 1978. gadā rakstītās «Trīs kora poēmas»: 1. daļa — elēģija — «Cilvēks norietēja aiz mežiem», 2. daļa — scerco — «Šūpojos šūpolēs, sarautās šūpolēs» un 3. daļa — himna — «Uzdīgsti, gaisma, uzdīgsti!».





Dziesma par Rīgas bruģi

Kad tu ej pa Rīgas bruģi,
kājas tu tik braši necērt:
katri divi bruģakmeņi —
tie ir divi akmens pleci.

Galvas zemu noliekuši,
stāvus tā kā darba zirgi
viņi guļ, un debess tirgus
zvaigznes pilnā sparā tirgo.

Spriegās rokas sen nav dūrēs,
bet nav arī plidu lidu.
Rokas notur Rīgas kokus,
lai tie koki neaizlido.

Ne tiem svētiem namu nišās,
ne tām lauvu vaļām rīklēm
Rīgu izdziedāt caur sauli,
Rīgu izdziedāt caur miglu.

Savu dzīvi nes kā sauli,
nenes tā kā biklu sveci —
katri divi bruģakmeņi —
tie ir divi akmens pleci.





Auseklis

Pa gurkstošām zvaigznītēm soļo jauneklis ausainē.
        Jērene tik tikko nosedz tam sprogas.
Pretī nāk zvaigzne.
Ir Ziemassvētki, ir ragavu laiks, ir jauneklim
        divdesmit astoņi gadi.
Labdien, zvaigzne!
Bet zvaigzne nelaiž jaunekli tālāk. Līdz rītam
        ir, jaunekli, tālu, ņem mani, jaunekli,
        līdz.
Zvaigzne, es tevi nepazīstu.
No nokauto kapu ugunīm plandošām, no krustnešu
        izdzēstiem pavardiem, no raganu sārtiem,
        no Romoves birzs nāk uguns, kas ir mana
        miesa.
Un paklausīga saplok zvaigzne par piparkūku uz
        plaukstas un silta pati kāpj azotē.
Laikam zina, ka jauneklim nav it nevienas, kurai
        to zvaigzni atdāvināt.
Bet vientulīgie tik bieži no iekšienes mirdz,
        ka brīnums, kur viņi to uguni ņem.
Iet jauneklis tālāk, iet mirdzēdams, to zvaig-
        zni kā lukturī sveci sargādams.
Sākumā grūti, zvaigzne ir karsta, tai piparkū-
        kai ir dzelkšņainas malas.
Un ļaudis smejas (laikam to zvaigzni var saredzēt),
        smej ļaudis, nu skani, nu skani, un suņi
        rej un kēlbranti arī, un kroni tāpat. Bet
        gaiļi vēl nedzied.
Gaiļi dziedās. Rīta Zvaigzne kad dzisīs, tad
        dziedās. Tad.
Iet jauneklis mirdzēdams, priecīgas dzirkste-
        les šķiezdams, dzēlīgas izšķildams.
Ir Jaungada nakts, ir sniegakritums, nav tīfa,
        nav nāves, ir divdesmit astoņi gadi vēl.
Nāk viņam cits jauneklis pretī.
Labdien, Ausekli!
Sveiks!
Laimīgu Jaungadu, zvaigzne! Deg mūsu sirdis,
        kad tu ceļā runā ar mums.
Deg viņu sirdis, kad ceļā es runāju ar viņiem?
        Cik labi, cik sāpīgi zvaigznei būt! Bet
        jāiet, mans laiks ir īss.
Un zvaigzne aiziet mirdzēdama.
Dzied gaiļi. Aust Zvaigznes Diena.





Rudeņa rītā puķe nomira

Rudeņa rītā puķe nomira,
pēdējā salmenīte.
Nu raud vēji — aizmirsuši
puķes balsi, valodiņu.

Čab čukstiski salmenīte,
steidziet, vēji, pierakstīt —
drīz ar zemi runās debess
sniega saltā valodā.





Mūsu māšu vārdi

Bet meitenes viņi nosauca putnu vārdos…
P. Einhorn, Historia Lettica

Dzilna, tu dzirdi mani?
Cielava, atsaucies!
Tramvaji rībēdami
rīta pusmiglā dziest.

Ja vien varētu, aizietu
cauri gadiem (un neliktos daudz),
kur Grieze griež bērniem maizi,
kur Vālodze lietu sauc,

siltu laiku kur sadzied aube
(ai, spārnu sasvītrots logs!).
Bet zeme ir virsū uzbērta,
un virsū uzstādīts koks.

Kādu roku un klēpju
paglābts manas dzīvības trauks?
putni — noslēpuma slēpēji,
putni un kapulauks.

Ai, smagā, zinošā zeme,
ai, vēji, plēsēji, grauzēji,
ņemiet ņemamo, visa ņēmēji,
tikai galotni nenolauziet,

        lai palika galotnīte,
        kur putniem uzmesties.





Baltais fragments

Kā par spīti melnām debesīm,
kurās nav nevienas plaisiņas, —
priedes, priedes blīvām skujotnēm
un uz spriegām virvēm — balti palagi.
Balti palagi — kā balti fragmenti,
kuri melnai dzelmei saka: pagaidi!
Baltas salas, viļņu nesadragātas.
Balti gulbjuzirgi gaisos paceļas.
Balti mati. Baltas bārdas. Baltas atceres.
Ko jūs cerat, baltie fragmenti,
zem šī melnā debess smaguma?
Kur tad aizlidosit, baltie gulbjuzirgi?
Balti dvieļi baltā smiltī nolaižas…
Balti kaļķi. Balti prauli. Balti kauli.

Balti, balti mana dēla autiņi.
Balta, balta galva manai meitiņai.





Cilvēks norietēja aiz mežiem

cilvēks norietēja aiz mežiem
zaļiem ziliem un sarkaniem mežiem
aiz birstošām birzīm kur sēnes
kā sensenis līda caur trūdiem
lai apliecinātu savu TOMĒR
vienu nakti pirms salnas zobiem

cilvēks norietēja aiz mežiem
un vakara sievai sētsvidū
spainis izšļuka zemē





* * *

šūpojos šūpolēs sarautās šūpolēs

šūpojos šūpolēs sarautās šūpolēs
peldēju upē aizsalušā
vārna teica kā parasti krā
un kamēr šūpojos un kamēr peldējos
un kamēr vārna teica to krā

tīrumā maizīte izauga





Uzdīgsti, gaisma, uzdīgsti!

Uzdīgsti, gaisma, uzdīgsti,
es tevi ar saukšanu izsaukšu ārā,
uzdrīksties, gaisma,
piepildi muskuļus mūsu kā traukus,
piepildi mani un tevi, kas
esi man līdzās, uzdrīksties, gaisma!

Lūgšanas
nelīdz.
Saule
jādzemdē
pašiem.





Poēma balsīs «Kā jūra, kā zeme, kā debess» ir rakstīta 1981. gadā, bet 1984. gadā notika četrdaļīgas Imanta Kalniņa, Jura Kulakova, Jura Sējāna rokoratorijas «Kā zeme, kā jūra, kā debess» pirmatskaņojums.
Oratorija skanēja jūras krastā, Liepājas «Pūt, vējiņi!» atvērtajā koncertzālē Baltijas krastā, kur pirms četrdesmit gadiem bija risinājušies notikumi, kas neapšaubāmi devuši impulsu poēmas tekstam.
Kad Ievas Akurāteres spriegā un vientuļā balss skandēja:
Es negribu otru mūžu,
vienu pašu gribējās.
Nu es taisu savu mūžu
no dzintara gabaliem, —
daudzu jaunu ļaužu acis bija miklas. Viņu vecāki Liepājas notikumu laikā vēl nemaz nebija dzimuši.
Un tā — rokoratorija it kā tika ieskalota smiltīs. Līdz… to tieši pēc 10 gadiem kopā ar Imanta Kalniņa rokoperu «Ei, jūs tur!» saulītē (t. i., kasetē) iecēla «Mikrofona» producents Guntars Račs un ieraksta producents Māris Students.

VAI VIŅI IR TARIFICĒTI?

No dienasgrāmatas

1984. gada 20. marts. Mans autorvakars Ģildē.

Ģildes trepēs satraukts mani sagaida Andris Vītols un Elga: «Vai viņi ir tarificēti?» — «Tarificēti? Droši vien.»
Uzeju pie Imkas. Puikas mēģina: viss kārtībā. Ienāk Ēdelmanis — Ģildes direktors. Pirmoreiz man ausīs griežas viņa akcents, bet viņa vietnieks — īstākais kaulzāģis: skatās uz priekšnieku un izbļauj priekšnieka slēptākās domas.
Puikas beiguši mēģināt, iekrituši krēslos, kājas tālu uz priekšu. Ieva Akurātere pie sevis kaut ko dungo. Ēdelmanis — lai uzrādot papīru.
Atnāk Goris, cekas Zālīte, dakteri Klīdzēji, Veršāne, RS partijas sekretāre, daudzi.
Ruta Veidemane runā par mani.
Bet šie spindz tālāk — ja varat, tad dabūjiet papīrus…
Kādus papīrus?Ÿ Nu, ka viņi var uzstāties tieši šodien un te!
Zvanām Lācim, Rīgas kultūras nodaļas priekšniekam, Skurstenes vīram. Lācis komandējumā Daugavpilī. Dabūjam kultūras ministra vietnieka Bataraga telefonu. Ēvalds Strods zvana Bataragam. Šis: ja vien esot kāds papīrs, lai riskējot.
Atļauja zēniem ir no Jūrmalas priekšniekiem.
Lasa Mārtiņš Vērdiņš. Ienāk direktors — galīgi nē. Nekādā ziņā. (Vēlāk uzzinu — viņš ar Lāčkāju (vēl kāda priekšniece) runājies; tā pateikusi galīgu veto.)
Ēdelmanis man: «Izejam parunāties.» Kā lauku ballītē.
«Bet kādi viņi izskatās? Kāpēc jūs tā neesat apģērbies?» — «Es jau gan citos gados…» Bet nekas nelīdz, redzu — nav vērts.
Izeju, sāku lasīt. Visu laiku vēl liekas, ka kaut kas vēl vērtīsies par labu… Nekā.
Beigās saku: bijām sagatavojuši Liepājas aizstāvēšanai veltītu Imanta Kalniņa, Jura Kulakova un Jura Sējāna kopdarbu «Kā jūra, kā zeme, kā debess». Bet — šovakar to atskaņot nevaram. Nedrīkstam.
Braucam mājās pie mums — Olga, Aivars, Klīdzēji, Guntis, Maruta, Imants ar puikām. Aizbraucām ar Imantu pēc kasetes, un pirmatskaņojums notiek — Vesetas ielā 8, dz. 36. Ir 1984. gada 20. marts.
Pēteris Klīdzējs: «Tas nu atkal ir viens gabals.»
Un beigās tomēr ir tāda sajūta — kaut kas gaišs un liels uz absolūtas bailības, uz pārsakurinātu šausmu fona.
Bet edelmaņi un lāčkājas guļ.





Kā jūra, kā zeme, kā debess

Poēma balsīs

1

Līgo. Liepu dziesma.
Vīru atgādinājums

Nāc nākdama, Jāņu diena,
visi bērni, visas liepas tevi gaida!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un mūžīgam mieram man acis aizdari!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
ar jāņzālēm skurbini, alu un uguņu zibu…

Nāc nākdama, Jāņu diena,
mums ir jātiek galā ar aizmirstību!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un topi par Augsto Dziesmu šīm liepām!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
ir Vesterplate, ir Bresta. Bet ir arī Liepāja!

Liepu dziesma

Ne jau zaļu un mū›īgu vasaru
mūsu liepas kā plaukstas tev lūdz.
Nē, mēs, saule, tik vien tev prasām —
savu laiku atļauj mums būt!

Bet tad brīvām — starp bērziem un ošiem,
un lai lapotnēs — pasaules gaiss!
Brālīt ozolīt, zemzarīt, drošiem
mums nevienam nav jāliecas vairs!

Ne jau zaļu un mū›īgu vasaru
mūsu liepas kā plaukstas tev lūdz.
Nē, mēs, saule, tik vien tev prasām —
lai tu atļauj šai krastā mums būt.

*

Nāc nākdama, Jāņu diena,
vainagi galvās, uz ragiem, uz spārēm, sen vairs
nav pinami.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
mūsu dvēseļu, acu un roku, un asiņu svinamā!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
gaidīta gadu, simtiem gadu un atkal —
vēl vienu gadu!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
un acis, acis, acis man atdari!

2

Varas dziesma. Vīru dziesma.
Zobena balss. Liesma

Varas dziesma

Cik ilgi spēku slāpēt?
Jau muskuļi sāk sāpēt,
rūs motori. Un tāpēc
būs visiem jāklusē.

Līdz liegabali klusēs
un visi mierā dusēs,
man rokā šautene
kā mīļa meitene.

Nost pārspīlētu godu,
un spriedējus pie joda!
Ir Dievs ar mums. Bet lode
jūs visus atpestīs.

Līdz lielgabali klusēs…

Lai pasaule top svaiga,
ir vajadzīgs šis baigums,
kas remdē. Jaunu laiku
šis brīdis iezvanīs.

Līdz lielgabali klusēs…

Vīru dziesma

Savācies tā kā jūra —
kā viļņi melni un zili
savācies devītam vilnim.

Savācies tā kā zeme —
savāc saknes un lapas, un kaulus,
un visu to sastrādās saulīte.

Savācies tā kā debess —
kā no strautiem, no tērču porām,
no upēm mākoņu koris.

Kā jūra, kā zeme, kā debess —
pa spalviņai vien, pa spilvītei
savācies tā kā cilvēks.

Savācies tā kā jūra,
kā jūra, kā zeme, kā debess —
un roka vairs nenodrebēs.

Zobena balss

Dusma ir mana māte,
Imanta ir mans tēvs.

Es negribēju būt zobens,
es gribēju dzimt par bērzu,

par liepu, kaut vai par alksni,
vienu alksni Raiņa parkā.

Bet dusma ir mana māte,
bet Imanta ir mans tēvs.

Un es esmu dzimis zobens
un daru zobena darbu.

Liesma

Puķe —
tavs vārds ir zvaigzne,
puķe —
tavs vārds ir mēness,
puķe —
tavs vārds ir maigums.
Un nekad nav
pelni un plēnes.

Bet mans —
ir plēnes un pelni.
Mans vārds
ir mokas un posts.
Bet, kad viss ir
zem plēnēm un pelniem,
smago čaulu
es nometu nost,

lai kļūtu
par liesmu, kas zvaigzne,
par liesmu,
ko mēness skar,
par liesmu,
kas ir puķe.
Un magone ir mans vārds.

Zobens

Vainagus nogremdēs asinīs,
sāpi asarās izsķīdinās.
Es negribēju būt zobens,
bet es esmu dzimis zobens.

3

Krasta dziesma. Zvirgzdu
sasaukšanās. Jūras balss

Krasta dziesma

Ja, jūriņa, tu man dotu —
ne jau savus dzelmju kuģus,
ne jau savas amfībijas,
ne jau savas zemūdenes…

Nevajag man tava zelta,
stratēģiska sudrabiņa,
ja, jūriņa, tu man dotu
manus ļaudis atpakaļ…

Zvirgzdu sasaukšanās

Ū-ū-ū-ū.

Redziet pamalē rūsu —
tās nav zibeņa acis —
tās mūsu —
ū.

Jūras dzīle
mūs mācīja mīlēt.
Aizmirsuši, kā koki šalc,
mēs atceramies,
kā šalc vilnis balts.

Nidas zvirgzdiņ, Palangas sprīdīt,
stabulniek Antiņ no Bernātiem,
kāpt par zvaigznīti debesīs spīdēt —
tā nu ir mūsu kopīgā bērnība.

Aiju, dzintara gabaliņ plaukstā,
sildāms, mīļojams, auklējams;
bet, kad uznesīsim to augšā,
kam viņu lai atdodam, kam?

Ū-ū-ū-ū.

Vai mūs tur atceras vairs?
Bet tas vasaras vakara gaiss,
tas vakara virmojums —
tas ir jums,
ū-ū, jums no mums.

Jūras balss

Nevar atdot neko.
Vai tad kaut ko jums atdod vēsture?
Bet ik vilnis mans ir kā vēstule.
Un es atkal izsūtu to.

Paturēt nevar neko.
Man, kam kapam būt reizē un šūpulim,
sen vairs asaru nav — migla kūpošā —
mans nepierādāmais gods.
Noslēpt nevar neko.

Un tur bezspēcīga pat vēsture.
Lai ik vilnis mans ir kā vēstule.
Es jums atkal izsūtu to.

4

Liepu dziesma.
Vīru balss. Bērnu koris

Liepu dziesma

Mēs jūtam,
jūt krasts,
un jūt debess zils:
kāds mūsu pumpurs vēro,
un vēl kāds noglāsta lapu —
viņi mūs mīl.

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru
dodi mums, saule, mēs tev prasām tik maz —
bet lai migla ir migla un lai rasa ir rasa,
un lai cilvēki nemirst no tās.

Viņi riebumā viebjas,
viņi rauc satrauktās pieres,
viņi pavēl un liek.
Un nenoskalo
to lietus,
un to neaizsnieg sniegs.

Ne jau zaļu un mūžīgu vasaru…

Vīru balss

Savācies tā kā jūra —
ar dvēseļu bulu, ar vējiem,
ar vētras negantiem smējieniem.

Savācies tā kā zeme —
ar svētajiem trūdiem un saknēm,
ar lizdām, ar sēklām, ar akmeņiem.

Savācies tā kā debess —
savāc putnus savus un zibeņus —
gan jau noderēs bezgalībai.

Cilvēk, tu esi viss kopā —
tavs gars, tava miesa un drēbes
ir zeme, ir jūra, ir debess.

Jūs, kas pratāt par brīvību pastāvēt,
protiet savā brīvībā pastāvēt —
savācies tā kā jūra…

Bērnu koris

Aukstas naktis, salti rīti,
diena nespēj piesildīt.
Kur ir mana sildītāja?
Kur ir mana žēlotāj'?

Es negribu otru mūžu,
vienu pašu gribējās.
Nu es taisu savu mūžu
no dzintara gabaliem.

Aiziet smagas kuģu ēnas
vieglā viļņu pasaulē.
Jums, kam pieder visas dienas,
lai iet mūsu elpa līdz.

Es negribu otru mūžu,
vienu pašu gribējās.
Nu es taisu savu mūžu
no dzintara gabaliem.





Saule spīd, lietus līst





Jūlijnakts

Šī siltā, labā nakts
kā puķi tevi plūc
un ilgi, ilgi gremo.
Cik siltas tādas lūpas,
cik maigs tāds smilšpapīrs!
Nakts tevi klusi ēd,
un savādi, ka nesāp;
tas droši vien ir tāpēc,
ka lēni, pamazītēm.
Ai, tādā mitrā mutē
var ieiet neatskatoties!
Nakts tevi klusi ēd,
nakts tevi baltu ber›,
nakts tevi asu trin;
nē, tas nav eņģeļspārns,
nav roka tā, bet izkapts,
es nesaucu nevienu
sev pusnakts pļavās līdz,
bet, ja tu gribi, nāc —
nāc izkapts apkampienos
un nesūdzies, ka nakts,
nakts tevi klusi gremos,
jo tādā naktī nesāp,
bet, ja tu jūti — sāp,
neviens to sāpi neredz.
Es katru rītu mostos,
to pļavu nenopļāvis,
bet vakaros es jūtu,
cik delnas asas top…





«Jūlijnakts» ir Adriana Kukuvasa dziesma, tā savulaik tika augstā vietā «Mikrofona» aptaujā un reižu reizēm Adriana paša azartiskajā dziedājumā vasaras kvēlumā Radio programmās skan arī vēl tagad.
Piecas nākamās dziesmas — «Reiz», «Saule spīd, lietus līst», «Kamēr tu biji projām», «Putenī» un «Līkās ielas pārdēvēšana» — saistītas ar mana Liepājas drauga Jāņa Ošenieka vārdu.
Vēl sešdesmito gadu beigās Jānis Ošenieks (1943) sacerēja dziesmu, kas aizskanēja pa visu Latviju:
        «Tikai no tevis nav vēstules…»
Jāņa Petera, Imanta Auziņa un Ivara Selecka filmā «Vasara Kurzemes balsīs» profesionālais telefonists Jānis dzied savu «kroņa gabalu» — «Pieneņu pūkas»:
        Pieneņu pūkas
        aizlido vasarai pretī.
        Cik tad tur trūka —
        varēja neatnākt vairs
        vasara, vasara mūsu,
        vasara, vasara mums.
Jāņa paša vārdi. Bet vesela kaudzīte viņa dziesmu sacerēta ar Jāņa Petera un Jāņa Ziemeļnieka tekstiem.
Jānis manus tekstus komponējis, sākot ar 1968. gadu, galvenokārt septiņdesmitajos.
«Saule spīd, lietus līst» man pazīstama arī Imanta Pauras komponēta, bet «Kamēr tu biji projām» nesen parādījās ansambļa «Velves» kasetē «Es tevi mīlu», un to komponējis Aivars Pidiks.





Reiz

Reiz uz asfalta nokritīs brīdis
un kā pilna pudele saplīsīs…
Svēta svece svēdraini svīdīs,
un vairs nebūs uz pasaules šīs,

ne uz vienas pasaules nebūs —
ne zem zemes, ne gaisā, nekur —
tavas dzimtenes raudošās debess
un tā sniega, zem kājām kas gurkst.

Kas par muļķībām? — tu esi zudis,
un ar tevi tikai tu viens,
tavas vasaras, tavi rudeņi…
Nu, bet pārējie — tālāk brien

garām citiem, tāpat tālāk klīstošiem…
Un, kaut zinu, ka daudz kas vēl būs,
brīžam liekas: tā uguns svīstošā —
tā ir svece, kas galvgalī kūst,

tavā galvgalī, ne kaut kur vispār vairs…
Tāpēc saku «man bail», ja man bail,
jo es zinu — arī visstiprākais
sava likteņa priekšā reiz kails.





Saule spīd, lietus līst

Ko jūs raudat, bārenīši,
tādas gaužas asariņas?
Vai tad jums, bārenīši,
Dies nedeva vasariņas?

Divi rokas, divi kājas,
acis gaišas redzēdamas, —
ko tu raudi, meitenīte,
pie kamīna stāvēdama?

Asariņas tek uz leju,
straumju straumēm spiezdamās.
Dzirnas tādas rauduvītes
norij nepagriezdamās.

Gremo lielā debess go's,
lai ko rīklē iegrūdīs.
Tikai smaids un vārds, un dziesma
viņai rīklē nosprūdīs.

Bet varbūt raudiet vien,
iespējams, ka labi tā —
saule spīd, lietus līst
vecamtēvam kabatā.





Kamēr tu biji projām

Kamēr tu biji projām,
kamēr tu biji miegā,
ierakstīju es tavu
vārdu sniegā —

vieglā, mirdzošā, zilā,
nē, zaļā — no egļu ēnām.
Tā viņš tur paliks, kamēr
vējš to aizvējos lēnām

vai arī briedis ar kāju,
mizu meklējot, izkasīs,
vai kāda mežacūka,
tīksmaina cūka izlasīs…

Kamēr tu biji projām,
kamēr tu biji miegā,
ierakstīju es tavu
vārdu sniegā —

cietā, asā, zilā —
kā es tādu sniegu mīlu…

Pamodusies tu teici:
«Savādi, bet pa miegam
man likās, ka manu vārdu
kāds ierakstījis ir sniegā…»

Ieslēdzu radio. Diktora
balsī plīvoja prieks:
šonakt, jau šonakt gaidāms
pirmais sniegs.





Putenī

Ko tu man saki ar deju šo!
Ko tu man pateikt vari?
Ai, kā caur gadiem dzirksteļo
tāli, griezīgi stari.

Nepazūd, nepazūd it nekas,
laiks tikai iegravē sejas.
Pametis dzirnavas, atgriežas
dons Kihots pie Dulcinejas.

Atgriežos, atgriežos, atgriežos tur —
septiņpadsmitgadīgā sapnī.
Ar Rosinanti (un vēl izdomātu),
protams, var ātri apnikt.

Sildīju plaukstas tev stacijā,
gaidot uz svilpienu īsu,
acis tev mēmi sacīja:
Tu jau tās nesasildīsi.

Nesapratu tik vienu toreiz —
ka tu man tāda, kā esi,
nepiederēdama ne reiz,
piederi, piederi, piederēsi — —

Puteņo, puteņo, puteņo,
pieputeņos līdz korēm,
neuzrakstīju šorīt es to,
šis dzejolis piedzima toreiz.

Puteņo, puteņo putenis biezs…
Nevajag, ļaudis, cits citam
pieskarties, ja jūs baidāties
kādā puteņa rītā

pamosties svešā dzejolī…
Puteņo… Vai tad tur puteņo! —
Sniegi kā aizšautas sniedzes krīt.
Cik daudz šo krītošo putnu!





Līkās ielas pārdēvēšana

Cik kādreiz dzīve jocīga —
var nokaitināt sīkums.
«Jūs kādā ielā dzīvojat?»
«Uz Lī… uz Lī… uz Līkās.»

«Uz Līkās… Kā — uz Līkās?» — Tā…»
Bet viņam lielais brīnums.
Vairs miera nav no laika tā
un padotajiem smīni:

nu jā, pats līks un saliecies —
mums sen jau visiem likās,
ka mūsu kungs ir ieradies —
ai, ai, ai, ai — no Līkās.

Ko izkārtne tur pretī grab?
No Līkās… brr… no Līkās…
Un lietus rūtī līdams čab:
no Li-li-lī, no Līkās.

Un tad es iekliedzos, ka skan,
ar apņēmību cietu:
«Ne vieta rotā mani gan,
bet rotāju es vietu.»

Bet sapnī Hamlets ieradās
un teica, acīm zvērojot:
«Būt, nebūt — šodien nejautā,
sper soļus, pieņem mērus…»

Es klausījos, jo gudrāks tas
un mazliet vecāks arī,
un ieradies no klasikas,
un tātad zin, ko dara.

Mēs nosēdējām rātscellē
līdz pašai rīta gaismai,
un tika nolemts: pār-dē-vēt
un Līko saukt par Taisno!

Līks mazliet es, līks mazliet tu,
bet galvenais ir skaistums.
Es tagad mājās soļoju
pa Ta… pa Ta… pa Taisno.





Pāris dziesmu ar maniem tekstiem rakstījis arī Raimonds Pauls. Viena no tām — «Tautas acis» vīru korim — kļuvusi visai pazīstama.
Pa vienai, bet atmiņā paliekošai dziesmai ar maniem tekstiem ir rakstījuši Gunārs Freidenfelds («Piemiņas diena» — MELOSS), Boriss Rezņiks («Uzdāvini man» — EOLIKA), Mārtiņš Brauns («Kā mēness riet» — agrīnie SĪPOLI), Jānis Porietis («Svēteli baltajā mētelī») un citi.
Flamenko ģitārists Andris Kārkliņš (Andris Latvietis) ir komponējis «Miega dziesmiņu» (komponējuši arī Imants Kalniņš un Uldis Stabulnieks). Andra komponēts arī dzejolis «Dzied meitene bārā».
Savukārt «Cik labi, ka es tevi nemīlu», kuru tik labprāt dzied Austra Pumpure, komponējis Leļļu teātra apgaismotājs Podnieks.
Abi pēdējie dzejoļi savulaik veltīti Laimai Vaikulei, kuras samtainā balss vēl pirms «Jūras pērles» skanēja Dubultu bārā.





Tautas acis

Manā tēva un mātes zemē
atkal plosti pa Daugavu slīd,
un no plostiem un pakalniem spītīgas
šaujas ugunis jaunas ikbrīd.
Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.
Tās ir tautas acis, kas spīd.

— Ai, jūs acis, jūs acis laimīgās,
kuras reibina, dzīro un sveļ,
kur jūs bijāt, kur atkal būsit,
pelēks tecēs kad ikdienas ceļš?
— Visur, visur šai zemē, kur Līgo skan,
kur pat bite tik saldi dzeļ;

tās ir pļāvēja acis saudzīgās,
kas visslēptāko lizdu redz;
tās ir bērna acis, kas ābecē,
sievas acis, ko nogurums sedz;
tās ir ezeru acis, kur rītausmā
mazas prieka zivtiņas lec;

veco pilskalnu acis aizbērtās,
kur ik dobumā zālīte zeļ;
tās ir acis, ko klusā cerībā
katra puķe pret sauli ceļ,
katra ābele manā dzimtenē,
kur pat bite tik saldi dzeļ. —

Manā tēva un mātes zemē
atkal plosti pa Daugavu slīd,
un no plostiem un pakalniem spītīgas
šaujas ugunis jaunas ikbrīd.
Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.
Tās ir tautas acis, kas spīd.





Uzdāvini man

Uzdāvini man šo pasauli čukstus —
skaļu es vairs nevaru izturēt.
To vispompozāko runu,
to visdārdošāko ielu —
lai viņa pamēģina izčukstēt.

Uzdāvini man
vienu lentu ar zvaigžņu ierakstiem —
es nekad neesmu sapratis,
par ko viņas sačukstas.
Bet viņas nekliedz nekad.
Viņas ir lielas un tālas tāpat,
bez kliegšanas.

Uzdāvini man
vienu piemirstu, mīļu vārdu,
kaut ko pavisam bez nozīmes,
kaut ko tik nenozīmīgu kā
lapas balsi, kas
decembrī turas pie plika zara.





Kā saule riet un mēness riet

Kā saule riet un mēness riet,
tā mūžs uz beigu stundu iet.
Vai dzīvi lūša nagiem plēs,
vai jūsmīgs skaties magonēs —
viss norietēs, viss norietēs.

Tu vari raut un ķert, un grābt,
un citus krāpt, un sevi krāpt,
un pašam liksies — kalnā kāp,
un citi locīs galvas: «Jā…» —
bet likteni tev nepiekrāpt:

viņš tā kā ēna līdzi ies,
bet tad, kad laiks un ēnas dziest,
par tumsu tevī pārvērties,
līdz kapa malai tomēr ies,
un tāpēc ņem un atceries:

kā saule riet un mēness riet,
tavs mūžs uz beigu stundu iet.
Var dzīvi lūša nagiem plēst,
var jūsmīgs vērties magonēs —
viss norietēs, viss norietēs.

Kas apzinās, tam citāds prieks
par mirkli, kam viņš liecinieks,
kas tam no nebūtības tiek.
Ikviens, kas līdzās soli liek, —
gan mīļās miegs, gan koku miegs,

gan sniegs, pavisam parasts sniegs,
gan puspiedzēries ceļinieks,
gan bērni, kuri sētā kliegs,
gan zirgs, kas zviegs, — ikkatrs nieks,
ikkatrs mirklis ir tavs prieks.





Svēteli baltajā mētelī

Svēteli baltajā mētelī,
no kādiem tu atlido svētkiem?
Svēteli baltajā mētelī,
ne rietiem tu radīts — lēktiem,

kad visiem mums diena kā ābols
nenopelnīta plaukstās krīt.
Vienu svēteli debesīs saberztās,
saņurcītajās ieraudzīt!

Cik tas savādi — ne viņš tur nokvēpst,
ne no godīgiem sodrējiem noslēpjas.
Tikai nepielūdzams un nerimstošs,
vērīgs pārlido mūs kā cerība.

Tad, kad izdegsim visi kā svecītes,
mēs vēl gribēsim svēteli, svēteli.
Bet ne rietiem viņš radīts — lēktiem,
un viņš būs jau uz citiem svētkiem…





Dzied meitene bārā

Dzied meitene bārā, dzied augošā altā,
dzied alkanām acīm, dzied prātiem saltiem,
dzied gruzdošam, plūstošam, gribošam baram.
Bet viņai liekas, ka dzied viņa staram.
Kā svece, kā aizkars, kā malduguns plīvo
šī banālā dziesma par banālo dzīvi.
Dzied meitene bārā un katram dāvina
kaut ko no bērnības, kaut ko no nāves.
Bet rokas, bet rokas ar tvērieniem platiem
sniedzas pēc krūtīm, pēc gurniem, pēc matiem.
Tiek katram, cik vajag. Tēvainis spēcīgs
iesūcies, iezīdies nes baltu plecu.
Tiem, kuri vecāki, kam spēki vājāki,
pietiek ar kājiņu, pietiek ar kājiņu.
Priecājas galīgi panīcis vīriņš:
redzi, rau, arī man suvenīriņš;
pārsteigts un apmulsis visiem rāda
brūno un maigo, novilkto ādu.
Dzied meitene bārā. Dzied, aiznesta daļās.
Dzied baltā sniegā. Dzied viļņos zaļos.
Bet balsis, aug balsis: tas viss viens pīpis,
padziedi, padziedi un — atkal slīpi…
Dzied meitene bārā, bet ārā, bet ārā
drūzmojas, gūzmojas jauni bari.
Kā elpa no mutes šai aukstumā plīvo
banālā dziesma par banālo dzīvi.





Cik labi, ka es tevi nemīlu

Cik labi, ka es tevi nemīlu,
ka beigušies visi tie nemieri,
ne mati, ne skati vairs nevajā,
nekā no tevis man nevajag.
Cik labi, ka es tevi nemīlu,
mīlēt ir — kļūt par zemi…
Bet es visu mūžu taisos
aiziet pie putniem gaisos.





Seko viens interesants piedzīvojums (un pārdzīvojums), kas manā dzīvē saistās ar Liepājas teātri.
1979. gadā Liepājas teātrī režisore Karmena Austruma iestudēja ungāru salondramaturga Melherta Lendjēla lugu «Nakts serenāde». Teātra muzikālās daļas vadītājs Valdis Aivars dziesmu tekstus lūdza uzrakstīt man. Lugas materiālā es metos kā ar galvu ūdenī, tapa ducis dziesmu, no kurām «Doremī valsi» dzied vēl šodien. Bet arī no pārējā pusduci nebūtu kauns rādīt. Te šie teksti ir.
Pāris vārdu par Valdi Aivaru.
Viņš dzimis 1952. gadā Saldus rajona Jaunlutriņos. Beidzis Liepājas mūzikas vidusskolu un Mūzikas akadēmiju. Kopš 1977. gada — Liepājas teātra mūzikas daļas vadītājs. Komponējis mūziku kādām četrdesmit izrādēm. Sarakstījis ap simt dziesmu.
Melherta Lendjēla lugas iestudējums Liepājas teātrī piedzīvoja 137 izrādes. Vairākas dziesmas aktieri Ilga Martinsone, Gunārs Borgs, Leonīds Locenieks un citi dzied joprojām.
«Doremī valsi» komponējis arī centīgais un atraktīvais «Saldus saulēniņu» tētiņš Uldis Fridrihsons (1956). Viņš komponējis arī vēl tādas manas dziesmas: «Vecs Kurzemes skaidrojums», «Tāpat kā mēs», «Pirmssalnas dziesmiņa», «Kamēr valoda tautastērpā», «Kā lai izstāsta», «No kurienes?» un «Ķocis».





Dziesma par Peštu

Pagrabos ir cieties šampanietis,
vijolei ir lociņš nocieties.
Pešta, Pešta, mūsu saldā vieta,
mana sirds pēc tevis niez un niez.

Nāk miera viesi —
ir miera laiki.
Un atkal viss, it viss ir tā:
škaldarā, daldarā, dā!

Šampaniešu korķi šonakt spīdēs
mums par spožām zvaigznēm debesīs.
Un gar tavu sirdi lociņš slīdēs
tā kā nenotverams pirkstu zīds.

Nāk miera viesi —
ir miera laiki.
Un atkal viss, it viss ir tā:
škaldarā, daldarā, dā!

Lai tad mūsu ugunskuri spieto
un lai sviežas pusnakts medus biezs!
Pešta, mūsu ugunskura vieta,
es pēc tevis esmu nocieties.

Nāk miera viesi —
ir miera laiks.
Un atkal viss, it viss ir tā:
škaldarā, daldarā, dā!





Nakts serenāde

Mēness pa dārzu staigā,
vasaras zaļums vēl biezs.
Atklāj savu maigu vaigu,
feja, feja, parādies!

Vārdi, pusnaktī teiktie,
vēl taču gaisuši nav.
Tas ir vakars, kas nevar vēl beigties,
tas ir rīts, kas negrib vēl aust.

Pasakā vienā laikā
nedrīkst tik daudzi ciest.
Atklāj savu maigu vaigu,
feja, feja, parādies!

Pešta, uguņu pļavās
mēs tevi aicinām līdz.
Tā ir kariete, kariete tava,
un tavs būs austošais rīts.

Mēness pa dārzu staigā
un vēl nav norimies.
Atklāj savu maigu vaigu,
feja, feja, parādies!





Alus dziesma

Policijas stunda projām,
aizkari ir ciet.
Paldies Dievam, neesi vēl bojāts,
paldies Dievam, neesi vēl miets.

Tāpēc nav ko gaidīt zvanu,
piga pigu dos.
Visas lielās muldēšanas
alus noskalos.

Nenoskalos — abos galos
krāsies un pa spundi šaus.
Un tu nezini, kas palos —
mute? deguns? auss?

Nav ko gaidīt tranu zvanu,
piga pigu dos.
Visas lielās muldēšanas
alus noskalos.

Policijas stunda projām,
aizkari ir ciet.
Paldies Dievam, neesi vēl bojāts,
paldies Dievam, neesi vēl miets.





Rīta karuselis

Kura liepa ar kurējo ozolu
kopā vissmalkākiem valgiem,
kura kļava ar kurējo bērzu,
visvienalga, vienalga —

Zeme dejo, un debesis dejo,
saldā miegā guļ noguris prāts,
nav, kas nonāktu cilvēku lejā
karuseli apstādināt.

Ak, par ko tik aizgūtnēm smejas
baltā bērza nebaltā tāss?
Senas dienas un senas sejas…
Bet var būt, ka no rītdienas tās?

Zeme dejo, un debesis dejo,
saldā miegā guļ noguris prāts,
nav, kas nonāktu cilvēku lejā
karuseli apstādināt.





Cūkkopja elēģija

Īsti dzird vien ar sirdi:
uznāk satraukums man,
kad es dzirdu, cik urkšķi
melanholiski skan.

Viss laikā jāievēro —
vai lielā cūka sēro,
vai rudā nežmiedz bēro,
kad mazā abas vēro.

Cūka liekas vien cūka,
bet, ak, domāt pat grēks,
ka tik rožainā miesā
mīt tāds garīgais spēks.

Peld mākonīši zili,
lai peld uz brīnumpili.
Bet tu tik pildi sili,
lai viņas nepievili.

Īsti dzird vien ar sirdi:
uznāk satraukums man,
kad es dzirdu, cik urkšķi
melanholiski skan.





Kad viņš ienāca bārā

Kad viņš ienāca bārā,
elsoja mūzika, elpoja zvaigznes.
Kad viņš ienāca bārā,
tā kā taurenis starā
jutu: dvēsele stingst.

Katru nakti sāpīgāk
viņš pa manu mieru nāk,
bet ikreiz paliek pusceļā vien.
Paliek pusceļā vien
liktenis ar iesirmiem deniņiem.

Kopš viņš ienāca bārā,
skan tā mūzika, klusē tās zvaigznes.
Kopš viņš ienāca bārā,
mana dvēsele kārā
tālāk, tālāk grib iet.

Ja ar to viss nobeigtos,
tad es arī nobeigtos.
Padarītu galu, un viss…
Dreb kā rasa uz rozes
mans liktenis.
Liktenis, liktenis,
liktenis ar iesirmiem deniņiem.





Nepasacīts, nepadarīts

Akācijas zied, un lauki tā kā maijā,
un zem saules katrs mirklis tīrais zelts.
Tikai kaut kas pārbriedumā šajā
nepasacīts, nepadarīts smeldz.

Naktis bija melnas, tagad ugunssārtas,
bija gurdi klusas, tagad putni kliedz.
Pelēkajā mūrī vaļā vārti.
Neaizliedz man sevi, neaizliedz.

Tas viss noklusīs, kā nobirst akācijas,
pārskries aši rudens trīsiens salds un spējš.
Un tu nesapratīsi, vai bija
vai to visu izdomāja vējš.





Atvasara

Kad čigāna vijole
spēlē uz atmiņu stariem,
kaut kas neapturami kāpj,
kaut kas rāpjas tik saldi
pa manas sirds zariem.

Velti likteni vainot,
ka viņš bijis tik greizs.
O, šī diena, šis rudeņa reibums
un Pešta, Pešta, Pešta vēlvienureiz.

Sen tā čigāna vijole
spēlē miglām un vējiem,
bet sirdij kārēs vairs nenoturams nav
ass kā dzelonis neprāts,
salds rudeņa smējiens.

Es vairs neticu vārdiem,
ko tik kaisli čukst vējš.
Bet šī diena, šis rudeņa reibums
un Pešta, Pešta, Pešta vēlvienureiz.





Doremī valsis

Tad, kad atnāk nežēlīgs vējš,
laimespēdas ar slotu kad dzēš,
labi vēl, ka pasaulē mīt
Do-re-mī.

Doremī sola un dod.
Doremī neaizlido.
Doremī to vienīgā prot.
Doremī, Doremī…

Naktī smagi kastaņi krīt…
O, būs akmeņu piebiris rīts!
Bet to noslauka viens tavs labrīt,
Doremī.

Doremī sola un dod.
Doremī neaizlido.
Doremī to vienīgā prot.
Do-re-mi-sol-la-si-do.





Juris Pavītols dzimis 1949. gadā Dobelē. 1986. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatoriju. Pēc armijas mēģinājis pulcēt vairākas grupas, līdz 1972. gadā ar Vitauta Ļūdēna vārdiem komponētā dziesma «Vairogi» kļūst par to gadu latviešu jaunatnes patriotisma Augsto Dziesmu.
1974. gadā Juris Pavītols nodibina ansambli «Līvi», bet tad cieš autokatastrofā. «Līvi» pa īstam sāk strādāt 1976. gadā. Sākotnējie «Līvi» ir: Juris Pavītols, Ēriks Ķiģelis, Ingrīda Liepiņa (vēlāk Pavītola), Jānis Grodums, brīdi pirms un brīdi pēc armijas arī Tālis Marhilēvičs, vēlāk arī Igo.
Gan Juris, gan Ēriks, gan Igo Mazajā Ģildē spēlēja un dziedāja dziesmas ar maniem tekstiem.
Šim posmam pieder arī labākais mūsu kopdarbs ar Juri — dziesmas «Veltījums Veidenbaumam», «Ziņģe par kazu», «It kā no debesīm roka», «Dziesmu svētki 1980» un «Lūgums».
1982. gadā Juris Pavītols «Līvus» pamet un, brīdi vadījis Valmieras «Kveldi», Vidzemes kolhozā «Matīši» nodibina ansambli «Saime».
Pēc tam atgriežas Liepājā, vada pusakustisku folkgrupu, nodarbojas ar politiku un pedagoģiju.
«Šī zeme ir grūta» un «Mūžīgais skrējējs» ir Igo dziesmas. Rodrigo Fomins ir dzimis 1962. gadā. Liepājā beidzis mūzikas skolu, mācījies Konservatorijas TV un kino režijas fakultātē. Dziedājis ansambļos «Corpus», «Līvi» (1980—1984), «Liepājas kvartets», «Remix», «Rīga».
Viļņas festivāla, Liepājas skates, Latvijas skates uzvarētājs, «Jūrmalas '86» «Grand Prix» ieguvējs, 2. vieta Rostokas dziesmu festivālā.
Komponējis vairākas dziesmas, no tām pazīstamākās ar Austras Skujiņas tekstu — «Lietus» un «Vēstule».
1992. gadā nodibinājis mūzikas klubu «Utt.».





Jauns gads ir atnācis

Veltījums Veidenbaumam

Jauns gads ir atnācis, un it nekā pa vecam…
Re, egles bimbulim kāds nepārprotams spožums!
Re, seteram cik nebojāta oža!
Un papagailis jauns uz polsterētā pleca!

Un izriež krūti tirgus laukumā.
Par 5% skrien ašāk autobusi,
par 10% ar katru gadu klusāki.
Un tomēr kaut kas aug, aug augumā.

Un DDT ir aknās pingvīniem.
Bet ko nu mēs par tiem, par tiem,
Ja pašiem apjēgt grūti, kas ir mūsu saknēs.

Bet tur ir vakardienas nepārgremots leknums,
tas noteicošais šodienējiem sastāviem.
Jauns gads ir atnācis un ķeras mums pie aknām.





Ziņģe par kazu

Turi, Juri, kazai
to, kas kazai turams.
Redzi, sen vairs nevaid maza,
nobriedusi tavā pūrā.

Sāni tā kā balta siena,
tesmenis, ka pušu plīst.
Nu būs pieniš… Kas par pienu —
pati prasa zīst.

Juri, ierādi tai vietu,
kur nav ilgi būts,
dzimtās redeles un mieti,
zvaigžņu gaisma, kūts.

Pārsteigumā bārda lapo,
un neviena: ko?

Jo šo valodu šī saprot,
vairs nav jātulko.

Jura piebilde:

Nu tik visi: Turi, Juri!
Un jau kurais, kurais, prasu, gads?
Pats tu Juris, nu tad turi.
Dzirdi, turi pats!





It kā no debesīm roka

It kā no debesīm roka
dūmus no mājām prom mēž.
Kur tu paliki, moka?
Klusums un atkal vējš.

Piesaulītē pie sienas
suns, mēli izkāris, sēž.
Četrdesmit. Gadi vai dienas?
Klusums un atkal vējš.

Vai tiešām šitā tu, dzīvīte?
Kas tur to šķindeli plēš?
Tāda laikam izskatās brīvība —
klusums un atkal vējš…





Dziesmu svētki 1980

Jūra patiešām ir tuvu.
Un kaijas patiešām no tās.
Vilnim, lai celtos,
nav pilienos jāgrābstās.

Acis debesuplatas.
Zibens, spārns vai žests —
pēkšņais, velkošais magnēts
gatavs ir tevi vest

turp, kur tu sen jau tiecies,
tikai vēl pinās kaut kas,
sprunguļojās pa ceļu,
grauza kā gruzis ass.

Sestais vai septītais vilnis
tu esi, vienalga. Laists
likteņa. Izvēlēts. Uzpildīts.
Būs arī devītais.





Lūgums

Labā, mūžīgā zeme,
dodi man mierīgu prātu!
Bet kur lai zeme to ņem? —
rūgstošas rūsas klāta,

klāta ar dūmeņu stumbeņiem,
braši pierēktiem slīkšņiem,
upēm, kur dvēselei peldēties
naftainās varavīksnēs.

Pagaidi, pagaidi, neliesmo —
saule ko cerīgu perē!
Es neticu uguns zīmei
ne tavā, ne manā pierē.

Redzi, caur kļavas lapu
zeme tev glaužas klātu:
cilvēk, mū›īgais cilvēk,
dodi man mierīgu prātu!





Šī zeme ir grūta

Šī zeme ir grūta.

Rudeņos saķemmēta un noglausta,
ziemu
sasegta rūpīgi, balti un silti,
viņa guļ ar vaļējām acīm
un debesīs lasa kā grāmatā,

līdz pavasaris
ar kliedzienu atrauj to vaļā.

Un lauki
atkal ir pilni ar akmeņiem.





Mūžīgais skrējējs

Tad, kad tevis vēl nebija,
tāpat skrēja ceļš.
Bet, kad sākies, — skrējāt
abi blakām.
Tu nebiji čempions,
toties dzīvs un starp mums.
Un nu, kad ceļš skrien viens pats,
vējš pēkšķi apstājies.
Ir puķes grāvja malā saļimušas,
un zeme klusē.
Un arī debess klusē.
Tad, kad tevis vēl nebija,
tāpat skrēja ceļš.
Bet, kad sākies, — skrējāt
abi blakām.

Tu nebiji čempions,
toties dzīvs un starp mums.
Un nu ceļš skrien viens pats
tava mūža distancē.
Ir puķes grāvja malā saļimušas,
un visas lauka smaržas apstājušās,
Ir puķes grāvja malā saļimušas,
un zeme klusē.
Un arī debess klusē.

Tu nebiji čempions,
toties dzīvs un starp mums.
Un nu ceļš skrien viens pats
tava mūža distancē.
Ir puķes grāvja malā apstājušās.
Ir puķes grāvja malā saļimušas,
un zeme klusē.
Un arī debess klusē.
Ir puķes grāvja malā apstājušās.
Ir puķes grāvja malā saļimušas,
un zeme klusē.
Un arī debess klusē.





Aprīļa pilieni
(Ē. Ķiģeļa dziesmas)





Aprīļa pilieni

Aprīlim, aprīlim
pilieni nav kā līdz šim.
Kopā pilieni pa trim,
trim tirim, aprīlim.

Laikam labas, ka tik zilas
ir tās viņa pillās piles?
Trīs pilienus iekšā cirtis,
slimais aizskrēja uz pirti.

Mazliet sniega, mazliet gaisa —
tā tos pilieniņus taisa.
Pirms vēl pumpurīšus raisa,
jāpiepilda zemesmaisi.

Pastrādāsim jūnijam —
pieneņpūku dūniņām.
Jūlijam un augustam,
rudenītim čaukstošam.

No tiem pilieniem, vai kas,
lieliem, maziem jāsmejas.
Kut vai put vai duras ass,
aprīlī ir jāsmejas.

Nevis kā ir smiets līdz šim,
jāsmejas pa trim līdz trim.
Trimtirim, trimtirim.
Līdz nākamajam aprīlim.





ZĪLĪTE GAR LOGA RŪTI

1985. gada 9. oktobris.
Vēl 14. septembrī Aizputē bērnu dzejas svētkos, orķestra pavadīti, pa pilsētas ieliņām nonākuši kultūras namā, vērojām, kā no diža ķoča cits pēc cita birst ārā bērni, līdz izvelk aiz sevis runča butaforijām apveltītu Ēriku Ķiģeli, «Līvu» māksliniecisko vadītāju, kas tad, bērnu rosināts un pavadīts, dzied savas žēlās un reizē arī mundrās dziesmas.
Aizdegas skatiens pret skatienu, aizsvilst rinda, uzsprāgst pants, un viss uzliesmo kopīgā līksmē. Tādi brī›i Aizputes bērnu dzejas svētkos bija vairāki, un katrā no tiem bija klāt Ēriks Ķiģelis ar Liepājas bērniem.
Pagāja divas nedēļas, un Ēriks ciemojās pie manis mājās. Pēc ilgāka nospiestības, pat krīzes posma, kas bija saistīts ar pārgrozībām «Līvu» sastāvā, ar saspringtu jaunās programmas gatavošanu, Ēriks bija atplaucis, pavasarīgs, uzņēmīgs. Stāstīja par savu jauno dziesmu ciklu ar Olafa Gutmana vārdiem, par nodomiem bērnu dziesmu žanrā, priecājās par ģitāru bildēm, kuras biju atvedis no sava Vācijas brauciena, un pielaikoja manis dāvātu baltu šalli ar Elvīša Preslija attēlu.
«Nē, es to nenēsāšu sev ap kaklu, šalle mums stāvēs pie sienas!» teica Ēriks. Un es redzēju, ka ar «Līviem» atkal viss būs kārtībā.
4. oktobrī šis talantīgais, melodiju un nodomu pārpilnais cilvēks — cilvēks ceļā — aizgāja bojā ceļā uz savām mājām, uz Liepāju.
Ēriku Ķiģeli kā ģitāristu un «Līvu» dalībnieku ieinteresētā publika pazina krietni vien pirms tam, kad «Mikrofona» aptaujā vienu no pirmajām vietām pēkšņi ieņēma viņa «Zīlīte». «Zīlīte gar loga rūti, tā mana dvēsele, kā šķiet…» Netiku pat pajautājis, kā pie Ērika nokļuva šis E. Treimaņa-Zvārguļa dzejolis, bet viņu tas bija aizķēris ar savu sirsnības lādiņu.
Cita pēc citas radio aizskanēja Ērika dziesmas: «Laika dziesmiņa» (ar Viktora Kalniņa vārdiem), «Vēju muzikants» (Jāņa Groduma teksts), «Aprīļa pilieni», «Jānītis pīpē»…
Ar maniem tekstiem Ēriks ir veidojis pāri par divdesmit dziesmu, tās skanēja manā 1981. gada autorvakarā gan Liepājā, gan Rīgā, divās televīzijas pārraidēs — gan kopā ar aktieri Juri Skursteni, gan savdabīgajā pārraidē «Aprīļa pilieni».
Nav nekāds brīnums, ka Ērika Ķiģeļa bērnu dziesmas kļuva par lielo dziesmām, un otrādi — lielo dziesmas bija tik saprotamas un mīļas bērniem — nepārtraukti nez pa kādiem avotiem, nez pa kādu lirisma upi pie Ērika Ķiģeļa vienmēr atgriezās bērnība.
Kad dzejolis aiziet no dzejnieka staigāt dziesmas ceļus, ir tāpat kā ar pieaugušu bērnu — cik jau nu bērnā ir bijis ielikts gēnu, darba, varēšanas, tik arī būs tālākajā dzīvē. Nereti dziesmas ar saviem tekstiem esmu uzlūkojis kā pazīstamas, bet svešas būtnes. Ar Ērika dziesmām bija citādāk. Vienmēr esmu bijis priecīgs, dzirdot citos vai sevī tādu gavilējošu lirisma strāvu kā Ērika dziesmā «Tautas acis», bet jo īpaši «Saldus saulē».
Ērika saule ir norietējusi.
Ne Centrālkapos gulēt, bet uz konservatorijas sola sēdēt, ierakstu studijā svīst, uz koncertskatuves gavilēt vajadzēja Ērikam Ķiģelim. Bet ne mums to izlemt.
Palicis ir tik un tik, protams, laiks pētīs un vētīs, bet tagad Ērika Ķiģeļa mantojums nedrīkst izklīst, tas jāsavāc, jāizvērtē un jādod jaunatnei. Darbam ir jādzīvo.

*

Tā es rakstīju 1985. gada oktobrī… bet 1996. gada Imantdienā televīzijas žurnāliste Lilita Eglīte par to dienu notikumiem stāsta tā:
«Tas bija otrais TV uzvedums, ko mēs — režisore Vija Koleča, operators Igors Meirāns un es — veidojām kopā ar Ēriku un Igo (pirmais — Jaungada nakts pasaka «Fantastisks notikums» ar «Laika dziesmiņu»).
Māra Čaklā dzejoļi, kurus izvēlējāmies raidījumam, bija tēlaini un vitāli, bet, kā vēlāk izrādījās, kopā ar «Līvu» mūziku tie spēja kļūt dumpīgi un kaitīgi.
Pēc «Zīlītes» ekscentriskā priekšnesuma «Mikrofona» aptaujas koncertā «Aprīļa pilieni» bija pirmais lielākais «nepaklausīgās grupas» televīzijas darbs.
Kad bija uzrakstīta daļa dziesmu, Ēriks man teica: «Tev jāzina, «Līvi» izdarīs visu…» Tam, kā tas notika, vislabāk der vārdi: radošs, ar entuziasmu, par pliku velti darīts darbs. Kādas astoņas oficiālās stundas Radio skaņu ierakstu studijā, klāt pieķerot vēl kādu nakti, divas ar pusi televīzijas ierakstu dienas, kādas desmit montāžas stundas — un 40 minūšu «šovs» bija gatavs. Ar toreizējām TV iespējām tas bija gandrīz neticami.
Tiesa, mums palīdzēja daudzi — Raimonds Pauls ar Radio skaņu ierakstu studiju (mūziķi atcerēsies, cik grūti tur bija iekļūt!), skaņu režisors Andris Grīnbergs un mūsu tehniskie darbinieki, strādājot pēc darba, Olga Freiberga ar «Dzintariņu», Latvijas Dzelzceļš, Tramvaju depo un pat Jūrmalas smalko vasarnīcu pārvaldnieki…
Bet jau no paša sākuma studijas gaisā bija savāds spriegums. Klīda baumas, ka kopā ar «Līviem» top kaut kas TĀDS. Da›i slepus bija noskatījušies jau uzfilmēto materiālu, bet briesmas kļuva reālas, kad, svētdienā Jūrmalā strādājot, bijām pievērsuši LKP CK otrā sekretāra Igora Dmitrijeva uzmanību.
Raidījums vēl nebija gatavs, bet jau tika skaidrots, KO TIEŠI esam darījuši, kas tā par SKAĻU MŪZIKU, kā izmantota tehnika un cik stundu patiesībā strādāts…
Veltas bija mūsu naivās pūles pamatot labos nodomus scenārijā un «aizstāvēties» ar darbu. Informāciju «modrie» ļaudis bija saņēmuši, viedoklis bija gatavs. Vienā ziņā mums tomēr paveicās — raidījumu «nolika plauktā» tikai pēc tā palaišanas ēterā.
— Bērnu raidījums, lai iet, — tā esot nospriedis Programmu direktors Jānis Leja.
Tā 1984. gada 1. aprīlī «Aprīļa pilieni» jeb «Abrakadabra» pirmo un vienīgo reizi bija zilajos ekrānos.
Vērtēts tika šādi: Jānītis pīpē kanalizācijas lūkā (strādnieku šķiras noniecināšana!), sabiedrība nedaudz kariķētā bezspēcībā krata pirkstu (autoritātes graušana!), Igora Meirāna kameras platleņķa uzburtais burvis (bērnu baidīšana!), lunkanā elektriskā zivs — tramvajs (valsts mantas nelietderīga izmantošana!) utt. Nepareizi maršēja pat «Dzintariņa» peles, bet «Padēklītis» un «Slimība» tikai apstiprināja «atkāpšanos no sociālistiskā reālisma» un «kļūdas jaunās paaudzes audzināšanā».
Mūsu darbu toties novērtēja «pareizi» — mēs saņēmām rājienus — tas bija pats labākais, uz ko tajā laikā varējām cerēt, «Līvi» nostiprināja savu «dumpīgās grupas» reputāciju, dziesmas kļuva populāras, bet raidījums gulēja plauktā. Pēc kāda pusgada tas slepeni tika parādīts… Igaunijas TV komjauniešu delegācijai.
Būtu interesanti šo trīs lappuses garo apsūdzības rakstu izlasīt šodien. Kad 1991. gadā pēc augusta puča saņēmu savu personisko lietu, nekādas liecības vairs par šiem notikumiem neatradu…
Tā pirms divpadsmit gadiem piedzīvotais un PĀRDZĪVOTAIS ir vairs tikai leģenda par laiku un varu, ko spēja aizskart Māra Čaklā bērnu dzejoļi TV parodijās.»
Ir pagājis vairāk nekā desmit gadu, bet Ērika kasetes vai kompaktdiska joprojām nav. Bet — gan jau būs. Nepazūd, nepazūd it nekas, laiks tikai iegravē sejas…
Laika iegravētās sejas ataust atmiņu blāzmā, «Zīlītei» vai «Saldus saulei» atskanot, bet «Aprīļa pilieni» liek pacelt acis pret rītarūti puišelim, kas savu pantiņu un savu sauli uzkomponēs aizparīt.





Ko prot peles pieliekamā

Peles pieliekamā prot —
pē, pē, pē —
vienmēr kaut ko uzlabot,
pē!
Desām līkumi par līku,
pē, pē, pē!
Sieriem caurumi par sīku,
pē!
Pirmais nūdeli,
otrais pudeli,
trešais grūbiņu
dungodams skrubina.

Bet kas tur pie durvju sliekšņa
saritinājies kā baķis?
(Cst, nesauciet vārdā, pamodīsies!..)

Asi un smagi
aug miegā nagi.
O, tie labi noderēs
pelītēm par oderēm!

Saviebies nu pelēns: — Vē! —
Slims ar vēdergraizīti.
Māte saka: — Teicu tev —
desai piekod maizīti! —

Nagi aug un izaug lieli.
Nu vairs nevar pat pa ielu.
Grūši audzēti un dārgi,
tie no visa jāpasargā.

Kā no bedres, kā no murda
kaķa ņurdēšana gurda.
Katrs paliek kluss un rāms,
kad pārtikt sāk no dāvanām.

Peles pieliekamā prot —
pē, pē, pē —
arī kaķus uzlabot.
Tā ir, vai ne?





Uzraksti uz sētas

Ar krītu, ar krītu.
Un katru rītu.

Bet sētniece, odze,
atkal liek nodzēst.

Un kā viņa zina?
Kas viņai ziņo?

Tā nu mēs slaukām un ciešam,
Bet GUNTIS IR MUĻĶIS patiešām.

Un kas tad tur nepareizs ir,
ka ANNA + KĀRLIS = ♥

Vienā ziņā piekrītu godam,
ka ZORRO nu gan vairs nav modē.

Nodzēšam, dzīvojam tālāk.
Bet patiesība — tā paliek.

Nodzēšama ar kaunu.
Uzrakstāma no jauna.

Ar krītu, ar krītu.
Un katru rītu.





Slimība

— Ko gan tev vajag
no manas pieres?
Kāpēc man kaklā
ieķēries tā?
Slimība, slimība,
liec mani mierā!
Kāpēc pie manis
tu gultiņā kāp?

Aizvēršu acis,
un aši tad slēpies!
Vai tad tev brīvdienu
nav it nemaz?
Vai tad tev negribas
slidot un slēpot?
Nemāki? Vizinies
ragaviņās!

Nedzirdi mani
caur biezu spalvu?
Vai arī galvā
ir galīgi tukšs? —
Slimība klausījās,
šūpoja galvu.
Ierāpās gultā
un teica: — Rukš!





Jumti

Nopūš rīta kuģi ostā.
Jumti paši pirmie mostas.

Dakstiņš saka dakstiņam:
— Re, ver saule plakstiņus,

tūlīt būs i mūsu mājā —
vakar laikus nomazgājos. —

Jumti ne vien skursteņslauķus,
ne vien zvirbuļus un krauķus,

ne vien kaķu korus pazīst,
ne vien sala trulo nazi,

ne vien miega silto segu,
ne vien mākoni kā rēgu,

katru nakti, visu mūžu
jumti zvaigznēs skatījušies.





Durvis

Durvis, durvis…
Un aiz katrām durvīm —
burvis.
Ko viņš tur
bur?
Viens bur māju, kurā rīt
dzīvosim,
otrs uzbur zābaku, kuru kājā
stīvēsim.
Trešais slaiku gurķi
bur,
ceturtais bur to, ar ko
gurķim dur.
Piektais uzbur kolbā tādas
slimības,
ka ir jābur sestajam, kā ar tām
cīnīties.
Septītais augšā bur elektriskās
paslēpes,
astotais durvis bur, kas bez
atslēgām.
Devītais…
Durvis, durvis.
Un aiz katrām durvīm —
burvis.

Kurš tev ir —
piektais, sestais, septītais — gads?
Viens no viņiem, viens no burvjiem
esi tu
pats.





Logs

Dienā — saules zemene,
naktī — mēness poga,
muša un lidmašīna —
viss vienā logā.

Vārna iebrēcās, ierējās suns,
lakstīgala pogāja,
kāds manu vārdu sauca —
viss vienā logā.

Kaķis uzkāpa kokā,
kaķis lejā nokāpa
un uzkāpa atkal atpakaļ —
viss vienā logā.

Un atkal tā pati vārna,
tas pats suns un tas pats kaķis —
man patiešām ir apnicis —
viss vienā logā!

Bet vakarā, kad rej celis
un elkonis sīvi pogā, —
zvaigznes mirkšķina, mēness miedz ar aci —
viss vienā logā.





Slieksnis

Slieksnīti, vai, vai,
tu taču visus laid,
laid visus iekšā,
nevienam nestājies priekšā.

Slieksni, vai tad tā var,
varbūt viņš sliktu ko darījis —
nolauzis ābelei zaru,
atņēmis bumbu ar varu?

Var būt, ka vēl kaut ko sliktāku…
— Nerunājiet tik dikti, —
slieksnis atteica pikti,
— katrs mēs vietā likti,

un mana vieta ir te.
Un, vai tā ir pelīte
vai telīte, meitenīte
man iekšā ir jālaiž› te. —

Nu labi, slieksnīti, laid,
tu esi tāds visu gaidītājs,
bet, lai tevi nešmauktu galīgi,
mēs tomēr iesim tev palīgā.





Grīda

Trai rīdi rīdi,
trai rīdi rīdi,
balti ir griesti,
bet kāda ir grīda?

Grīda ir brūna
kā meža sūna,
grīda ir dzeltena
kā jūras smiltiņa,
grīda ir zaļa
kā zāle skaļa.

Kā alnim, kā stirnai,
kā vizbulei pirmajai,
kā maija vabolei,
kā dārza ābolam,

trai rīdi rīdi,
trai rīdi rīdi,
tāda ir arī
cilvēkiem grīda.





Griesti

Reizēm es nevaru ciest,
ka vispār ir tādi griesti.

Bez viņiem kas nekaitētu —
varētu mākoņus pētīt,

helikoptera šoferi
redzēt tai gaisa koferī.

Ko tik visu redzēsim,
kad gulta būs zem debesīm!

Un zem skrejošiem aeroplāniem
varētu likties uz otriem sāniem…

Bet kas tad tas? Atkal viņš —
lietiņš, lietiņš, nelietiņš.

Jā, kaut ko tādu lietutiņš sviež›,
ka griesti ir vienkārši jāpacieš.





Māja

Te ir mana māja,
te ir mana mamma.
Viņa staigā, pie sevis
dungodama.

Te ir mana māja.
Te ir mans tētis.
Viņš vakaros ilgi
debesi pētī.

Te ir mana māja,
mans brālis un māsa,
mana spēle un lelle,
un mana pasaka.

Te nav vien gulēt,
te nav vien ēst.
Te ir mana ģeogrāfija,
te ir mana vēsture.





Elektriskā zivs

Jūrā neēdamas, sīvas
elektriskās zivis dzīvo.

Tiklīdz pieskaries, tūlīt
neko neprasa, bet sit.

Bet vai tikai ūdeņos
šodien tādi mošķi most?

Tu, kas visiem sper un kod,
čīkstētāj un rūgumpod,

kašķa poli garās biksēs,
arī neesi elektriskais?





Divi redīsi

— Brālīt redīs,
ko tāds bēdīgs?

— Kā man nebūt bēdīgam?
Māte teica puikiņam:
Tādi skaisti redīsiņi,
griezīsim un ēdīsim!

— Nebēdā tu, brālīt, skarbi,
dari manu teiktu darbu,
diri, duri darbiņu —
palīgā sauc tārpiņu.
Nezinu, kā iekšā kāps,
bet tu būsi glābts!

— Vai tad tev
jau tārpiņš ir?

— Dzirdi, kā pukst
tārpa sirds?

— Fui!





Jānītis pīpē

Jānītis ir vēl mazs.
Saulē iededzis strīpains.
Jo viņš aiz sētas tup.
Jānītis pīpē.

Trīs gadi pagājuši.
Kas tur tik smagi kāsē?
Jānītis grantsbedrē pīpē.
Jānītis tai pašā klasē.

Jānītis tikpat gudrs.
Nu jau bāls, ne vairs strīpains.
Jānītis tikpat garš.
Jānītis pīpē.





Padēklis

Gribas dēt, gribas dēt,
gribas salmos pasēdēt!
Dējamvietā vakar glīti
atstājuši padēklīti…

Padēklītis — vistas prieks.
Būsi vista — nebūs nieks.

Bet, ja neesi, — nenoskumsti.
Re, tu stundā bēdās tumsti —
blakus pilnai burtnīcai
palicis viens vienīgs vai!

Bet ja vakar būtu rītam
atstājis vēl padēklīti?

Ko tu visu laukā klāj,
žagatiņu zinātāj?
Ej nu ej, ej nu ej,
tā kā sapnis lej un lej…

Varbūt šoreiz, sev par spīti,
atstāj vienu padēklīti?





Valodiņa

Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.

Kāpj tā kā rīta migla
vārdi pa nakti krātie.
Stiprus rīta vārdus
iemāca katram māte.

Sastop tie karstu dienu,
nokrīt par dzidru rasu.
Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.

Zīlītes žubītes seno,
žagatas jauno ziņu,
visu savāc kā upe
valoda, valodiņa.

Vārdu ir vesels lauks,
balti kā sniegs tie likās.
Bet redzi, cik tieši rokās
iekrita sniega pika.

Ja kāds nodara pāri,
bēda pie bēdas krājas,
mātes valoda atkal
ir tava žēlotāja.

Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.





Klusa, bet dzilga balss

Klusa, bet dzilga balss
un nu jau it visu rītu…
Kā viņa nenosalst?
Būtu nākusi sasildīties.

Bet viņa tik dzied uz āru,
neprātojot, vai pareizi,
Priekule tā vai Parīze,
dzied tik karsti un kāri.

Ilgi kad sevī žmiegts,
drupts, sērēts un kalsts,
biedinoši modinošs sniegs —
klusa, bet dzilga balss.





Saldus saule

Rudenī viņa kā rupjmaize
siltiem gabaliem laužama.
Ziemā, kabatā sildītu,
es viņu kā burkānu graužu —

sauli, ko vienreiz var iegūt,
sauli, ko nevar vairs zaudēt.

Vasarā bērniem galviņas
viņa tik blīvi pieglāsta,

ka atnākamgaidīšana
kļūst tik pavasarviegla —

uz sauli, ko vienreiz var iegūt,
uz sauli, ko nevar vairs zaudēt.

Pāri Kalnsētas kokiem austošā,
visur līdzi man bijusī —
mana zelta kontrabanda,
mana kabatas baterija —

saule, ko vienreiz var zaudēt,
saule, ko nevar vairs iegūt.





Kursas putni bruņas nesa

Kursas putni bruņas nesa.
Visi gaisos skatījās.
Kādi neredzēti putni,
nav nevienā grāmatā!

Viņi riņķoja un kliedza.
Bet tad visiem apnikās.
Ko tur klausīties, tie vārdi
nav nevienā vārdnīcā.

Nu ir atkal debess tīra.
Atpūšas acs tukšumā.
Bet tā sajūta, kas mostas,
nav nevienā grāmatā.





Lauku kluba piemiņai

Ko grib pateikt mums tas vējš,
kas aiz loga lapotnes plēš?
Bēdu dzēš
vai audzē jaunu bēdu?
Sejas, sejas garām skrien,
trakā aulī mirklis tas vien —
divi mēs vien, divi un saule.

Starp sejām un starp uguņiem
tava gaisma ir tā,
kas mani glābj,
glābj vēl arvien.

Mūs šie dēļi čīkstošie
reibinošās šūpolēs sviež.
Griež un griež,
bet — abus, abus kopā.
Barga stunda logā aust,
sejas plīvo, piekļaujies man.
Piekļaujies man vienu šo dzīvi!

Un šīs sienas atkāpās.
Neizstāstāms brīnumiņš mazs
notikās.
Šai pasaulē tas bija.
Vēl joprojām pasakas
pazaudētas visas vēl nav.
Dažas ir jau un mūžam svētas.

Starp sejām un starp uguņiem
tava gaisma ir tā,
kas mani glābj,
glābj vēl arvien.





Lai tev labi klājas!
(Valda Zilvera dziesmas)





Valda Zilvera dziesmas Virdžīniņas Lejiņas 1994. gadā veidotajam Latvijas TV seriālam «Lai tev labi klājas!» (autore Lelde Stumbra, Hermaņa Pakša dialogi) ir mans līdz šim pēdējais kopdarbs ar komponistu.
Valdis Zilveris dzimis 1963. gadā Gulbenē. Beidzis Ventspils mūzikas vidusskolu, Latvijas Valsts konservatoriju kompozīcijas klasē pie profesora Paula Dambja.
Papildinājies elektroakustiskās mūzikas specialitātē Dienvidilinoisas universitātē ASV un Karaliskajā konservatorijā Hāgā, Holandē.
Patlaban strādā Nacionālajā teātrī par mūzikas daļas vadītāju un Latvijas Mūzikas akadēmijā par pasniedzēju kompozīcijas nodaļā.
Dziesmu teksti tika rakstīti apbrīnojamā vieglumā, it kā kāds būtu diktējis tos. Cik zinu, tāpat tapa arī Valda Zilvera mūzika. Skaidrībā un nepiespiestībā dziesmas dzied Kalvis Ozoliņš.
Pēdējā dziesma ir Valda jaunākā kompozīcija ar manu tekstu.





Katru rītu

Katru rītu mostas dienas dārzs.
Katru rītu mostas vārnu bars.
Bet līdz vakaram jau tas
ir citās ganībās.

Zūdi, pusnakts ķēms un krēslas ērms!
Lai tev labi klājas, cilvēkbērn!
Zaļas gaismas piedziedāts,
tavs dārzs tev stāvēs klāt.





Mājās

Lai kā šajā dzīvītē gājis —
jūras klajā, mākoņu klaidā —
cilvēka dvēsele baidās,
joprojām vēl baidās
atzīties — beidzot tu esi mājās.

Alnim ir stiga,
āpsim ir miga.
Cilvēks stiga, bet neiestiga,

saltumā, siltumā neiemiga.
Paturēja acis uz augšu —
uz mūžīgo debesu plaukšanu.





Maijpuķīte

Cik sajaukts ir gaiss!
Skaistais mēnesis maijs…
Skatienu debesī laist —
lai tas gaist, nepagaist…

Cik sajaukts ikviens!
Maijpuķītes šodien
savās birztalās brien.
Nepavada neviens.

Puķes mūžs ir tik īss.
Vējš viņu nepagaidīs.





Vēju veidi

Maigs un stāstīgs, septiņreiz glāstīgs
ir vakara vējš, kas dzēš.
Bet ir vējš kā nazis un asmens —
rīta vējš un pusdienas vējš.

Vējš ir gatavs visus mūs uzurdīt.
Vējš ir gatavs visus mūs glābt.
Paldies Dievam, ka viņš ir bez uzpurņa.
Paldies Dievam, ka pašam tam slāpst.

Vēju veidi ir simti un tūkstoši.
Vēju veidi ir neizskaitāmi.
Viņi visi ir topoši, rūgstoši.
Viņi visi ir nepiepildāmi.





Plaisa

Bez kaut kādām zibeņu liesmām,
bez kaut kādām pērkona briesmām,
tad, kad debesis klus,
tad, kad cilvēki dus,
māja pārlūst uz pusēm.

Un to nepamana neviens.

Bet tu esi tas viens
un pamani to —
citu nepamanīto.
Nav ko gaidīt, ka pamanīs
arī citi to itin drīz.

Bet rēta jau neaizdzīs
ar to, ka pamanīs.





Ūdeņi

Tur, kur atklājas ūdeņu gultas,
zemei atdodas debesu jums,
mūsu sirdis top brīvlaistas bultas —
siržu vienīgais patvērums.

Un, kad ūdeņi sakraujas zārdos,
bet vēl krasti pēc debesīm skumst,
tur Kāds diktē mums mūsu vārdus
un pat klusumu diktē mums.





Ar labiem nodomiem

Bij jābūt gaismai un spārnu švīkstoņai.
Ir — purva rāva un dzērvju kājas.
Bij jābūt pilij — bet ir
kaut kas tāds ieplaisājis.

Ar labiem nodomiem ceļi bruģēti,
ar kuģiem kuģoti — neizkuģoti.
Nekas nav pabeidzams. Vēl vairāk nams.
Nams tik viegli sagraujams.

Bet mēs sākam visu no gala.
Debesmala atkal kā sala.
Ja nav citas, nav citas sākotnes —
mūsu mākoņi ir mūsu nākotne.





Zem gubu mākoņiem

Nenokārtota dzīve…
Puspabeigta šī brīvība.
Bet kas citas mums labākas dos?
Zem gubu mākoņiem dzīvojam.
Bet pa reizītei — mākoņos.

Tur, protams, nemaz nav tik slikti.
Reizēm pērkoni dikti…
Bet tad atkal tāds iestājas miers.
Zem mākoņiem gribas vēlreiz tūlīt
uz zemītes atgriezties —

nenokārtotā dzīvē,
puspabeigtajā brīvībā,
kur tu neesi vēl plauktiņā likts.
Kur tu vari kā svecīte plīvot,
nevis svēti un svinīgi nīkt.

Nenokārtota dzīve…
Puspabeigta šī brīvība.
Bet kas citas vēl labākas dos?
Zem gubu mākoņiem dzīvojam.
Bet pa reizītei — mākoņos.





Latviska roze

Vējam spēks, vējš satvēra rozi
un aiznesa tāltālu prom.
Nu roze svešumā nozied.
Zied nost, zied nost, zied nost.

Ak, cik latviska roze —
gan mieg, gan most.

Nu jau vēji nemoka rozi.
Ai, citus tie likteņus veļ.
Nu uz dzimteni grozās
gan rozes skatiens, gan ceļš.

Ak, cik latviska roze —
gan zied, gan dzeļ.





Pa slapju zāli

Pa slapju zāli un basām kājām
Zāļu vakara tumsā vējš gatavs ir skriet.
Pa dēļu grīdu un kurpēm kājās
visi atgriežas mājās vienuviet.

Kā balti putni vēstules lido,
kā pūkas domas šurp un turp skrien.
Bet es zinu lizdu, vienīgo lizdu,
no kurienes aizsākas pavediens.

Kā diegu es izvelku moku
un aplieku savu roku
ap dzīvu, ap nedzīvu koku.
Es turos, kamēr vēl buros.





Pamosties, pamosties

Pamosties, pamosties, naktsdzirna!
Dzirdi — bez skaņas kāds maļ.
Biezoknī iegāja naktsstirna.
Neiznāca vairs atpakaļ.

Aizmirsīsim visu, pusnaksniņ!
Sasegsimies, cik var!
Tas nav kustonis, tas nav gūsteknis.
Nē, pa dārzu staigā balts gars.

Un mēs arī gribam tur palikt.
Tur, kur paliene palo.
Tajā, tajā, tajā
vasarā vienīgajā.





Bērniņš vēl lido

Bērniņš vēl lido debesīs.
Bērniņš vēl lido domās.
Neviens viņu lejā te nenesīs.
Pats viņš šai pasaulē nonāks.

Pats viņš šo pasauli ieraudzīs.
Pats viņš šo pasauli taisīs.
Dzīves maizīti izceps no ierauga.
Neatraisāmo raisīs.

Un savā varā ņems viņu
pasaules savādais ritums.
Bērniņš, bērniņš, bērniņš.
Un — nav nekā cita.





Ziemassvētku dziesma

Sasniedz, sniedziņ, un sasedz mūs silti,
Jo tik bieži salti ir te!
Tad, kad balti top visi tilti,
Dieviņš savu maizīti cep.

Un ienaids ir rimis,
un bērniņš ir dzimis.
Bērniņš ir atgādinājis,
ka viņš ir tās mājas.

Un Tēvs pabaro salcējus visus,
un viņš visiem padzerties dod.
Tikai ›žēl, ka šī dzīve tik īsa
un mēs aizejam nesaprotot.

Bērniņš ir atgādinājis,
ka viņš ir tās mājas,
ka viņš ir tās mūsu mājas,
kurās tev labi klājas.

Sasniedz, sniedziņ, un sasedz mūs silti,
jo tik bieži salti ir te!
Tad, kad balti top visi tilti,
Dieviņš savu maizīti cep.





Sargi mūs šajā naktī!

Tad, kad Aizsaulē aiziet saule,
visi kakti kad tumsas zagti,
bezdibeņi nepārstāj auļot.
Sargi mūs šajā naktī!

Rāmā paisumā vai žilbāt gaismā,
kur mēs dienas vai nedienas rakti,
pēkšņā laimē vai nelaimē aizsmokot:
Sargi mūs šajā naktī!

Klusi skaroties, krampjaini tveroties,
atgriežamies, lai vēlreiz sāktu,
nonākuši pie smilšu sēres:
Sargi mūs šajā naktī!

Tad, kad Aizsaulē aiziet saule,
visi kakti kad tumsas zagti,
bezdibeņi nepārstāj auļot.
Sargi mūs šajā naktī!





Nez cik reižu man ir gribējies rakstīt «Vasaras grāmatu». Un vienmēr licies — es neesmu tam gatavs — vasara taču vēl jādzīvo!
Un te nu pavisam nejauši dzirdu — «Viņi dejoja vienu vasaru» — citi ļaudis un citas sejas dzied manu vasaru.
Vasaru, par kuru dziedāja arī Jānis Ošenieks:
Pieneņu pūkas
aizlido vasarai pretī.
Cik tad tur trūka —
varēja neatnākt vairs
vasara, vasara mūsu,
vasara, vasara mums.
Vasara patiešām ir nebeidzama. Nenobeidzama. Varbūt šī tad arī ir mana «Vasaras grāmata»?

Rīgā 1996. gada aprīlī